Atgriešanās 70 gadu senā pagātnē, lai piedalītos šķietami neatrisināmā konfliktā

Kopš 1998. gada 16. marts un 9. maijs ir kļuvuši par datumiem, kuros liela sabiedrības daļa atgriežas 70 gadus senā pagātnē un turpina šķietami neatrisināmu konfliktu. Daudzus no iesaistītajiem pārņem aizvainojums, vēsturiskā taisnīguma izjūta un neiecietība pret otras puses pārdzīvojumiem. Šīs divas nosacītās puses ir «latvieši» un «krievvalodīgie» – «latvieši» uzskata leģionārus par nepelnīti piemirstiem varoņiem, 9. maija svinības saista ar okupāciju un Latvijas neatkarības atgūšanu par vēsturiskā taisnīguma piepildījumu, bet «krievvalodīgie» uzskata leģionārus ja ne par kara noziedzniekiem, tad vismaz cilvēkiem, kuri rupji kļūdās, bet paši to nesaprot, 9. maija svinību pamatā ir padomju tautas varonība, bet Latvijas neatkarības atgūšana iezīmējas ar sociālā un politiskā statusa zaudēšanu.

Lai gan konflikts atgriežas pie mums vēsturisku notikumu un ar tiem saistītu cilvēku grupu piemiņas laikā, tam ir maza saistība ar vēlmi izzināt vēsturi, noskaidrot faktus vai piedāvāt uz tiem balstītus procesu skaidrojumus, un tā pamatā ir pēdējo 25 gadu politika. Pāreja uz tirgus ekonomiku, nacionālu valsti un politikas un attieksmes definēšana pret padomju okupāciju un tās laikā iebraukušajiem migrantiem radīja pamatu spriedzei visās trīs Baltijas valstīs. Šos nosacījumus deviņdesmito gadu beigās sāka izmantot Krievija, kura asi iestājās pret Baltijas valstu izvēlētajām ārpolitikas nostādnēm – nevēlēšanos palikt Krievijas ietekmes sfērā, virzību uz eventuālo iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

Histērija ap «fašisma atdzimšanu»

Sākot ar 1998. gadu, 16. marts ir kļuvis par datumu, kurā Krievijas valdības algotie sabiedrisko attiecību speciālisti cenšas radīt histēriju ap «fašisma atdzimšanu» Latvijā, un šiem apgalvojumiem ir plašs patēriņš gan Rietumos, gan pašā Krievijā. Krievijai turpinot izvēlēto konfrontācijas kursu ar Rietumiem, šā gada 16. martā ir sagaidāma īpaši skaļa propaganda, kurā vēsturiski fakti mīsies ar pārspīlējumiem, apmelojumiem un noklusēšanu. Šādos apstākļos ir īpaši svarīgi kritiski atskatīties uz galvenajām ar leģionu saistītajām vēstures problēmām. Raksta mērķis nav smalki aprakstīt leģiona struktūru, kaujas vai vēsturi, bet gan atskatīties uz dažiem no tiem jautājumiem, kuri izraisa visasākās diskusijas.

Īsi paša leģiona vēsturi varētu raksturot šādi – Latviešu leģionu sāka formēt 1943. gada sākumā un drīz tika izveidota pirmā no divām to veidojošajām divīzijām – 15. Waffen SS¹grenadieru divīzija, 1944. gada sākumā tika izveidota otra – 19. Waffen SS grenadieru divīzija. Abas divīzijas drīz pēc to izveides tika iesaistītas aktīvā karadarbībā armijas grupas «Ziemeļi» sastāvā. Frontei sabrūkot, 19. divīzija nonāca «Kurzemes katlā» un bija spiesta padoties Sarkanajai armijai, bet 15. divīzijai izdevās atkāpties līdz Vācijai, un tās izdzīvojušie karavīri padevās Sabiedrotajiem.

Vai leģions tiešām bija saistīts ar kara noziegumiem?

Vissvarīgākais problēmjautājums ir tieši par leģiona darbību, jeb precīzāk par tā saistību ar nacistu pastrādātajiem kara noziegumiem un holokausta īstenošanu. Iesaistoties diskusijās par Latviešu leģiona vēsturi, gan Latvijas vēsturnieki, gan politiķi norāda uz to, ka leģionā esošās divīzijas iesaistījās tikai kaujās frontē, ka Nirnbergas tribunālā leģiona divīzijas tika izdalītas atsevišķi no pārējā SS un ka neviens no leģionāriem nekad nav tiesāts par kara noziegumiem². Pilnīgi pretējs viedoklis izskan Krievijas masu medijos, kuros regulāri tiek norādīts uz leģionāru dalību kara noziegumos un holokaustā³.

Lai spētu izvērtēt apsūdzības par leģiona dalību kara noziegumu un holokausta īstenošanā, vispirms jāaplūko SS struktūrām pakļauto latviešu vienību pastrādātie noziegumi. Skaidri izdalāmas ir trīs noziegumu kategorijas – dalība holokausta īstenošanā Latvijā no 1941. līdz 1944. gadam, dalība holokaustā ārpus Latvijas teritorijas no 1941. līdz 1944. gadam un dalība partizānu iznīcināšanas operācijās Baltkrievijas PSR⁴ no 1942. līdz 1944. gadam. Visu šo noziegumu īstenošanā tika iesaistītas latviešu brīvprātīgās policijas vienības – to struktūra, nosaukumi, sastāvs un vienību izmēri pastāvīgi mainījās no 1941. līdz 1944. gadam. Bēdīgi slavenākā no šīm vienībām ir tā dēvētā «Arāja komanda», kura aktīvi piedalījās gan holokausta īstenošanā Latvijā un ārpus tās, gan partizānu apkarošanā Baltkrievijas PSR teritorijā. Vismaz puse no 44 policijas bataljoniem arī piedalījās kara noziegumu īstenošanā, daļa, līdzīgi kā «Arāja komanda», piedalījās visu noziegumu kategoriju īstenošanā, bet daļa tika iesaistīta partizānu apkarošanas vienības operācijās, geto un koncentrācijas nometņu apsardzē Polijā un BPSR.

Nacistu īstenotās pretpartizānu operācijas BPSR bija īpaši brutālas – tika deportēti vai nogalināti apgabala civiliedzīvotāji un paralēli tika iznīcināti visi identificētie ebreji un romi, tāpēc tās tiek uzskatītas gan par kara noziegumiem pašas par sevi, gan arī daļu no holokausta. Vairāku Latviešu policijas bataljonu darbība tajās ir dokumentēta un pierādīta⁵. «Arāja komanda» un daļa policijas vienību ir skaidri definējamas kā noziedzīgas un to dalībnieki gan kā kara noziedznieki, gan kā kolaboracionisti, un Latvijas vēstures kontekstā uz šiem cilvēkiem būtu jāraugās tāpat kā uz padomju simpatizētājiem, kuri aktīvi iesaistījās Latvijas pilsoņu deportācijās 1941. un 1949. gadā. Pārējos policijas bataljonos dienējušos var uzskatīt par kolaboracionistiem, bet šo personu loma kara noziegumu un holokausta īstenošanā ir netieša. Daļu policijas bataljonu 1943. gadā pārstrukturizēja, bet daļu pamazām iekļāva jaunizveidotajās leģiona divīzijās. Pārstrukturizētās vienības leģiona divīzijās iekļāva līdz 1944. gada beigām.

Leģiona atšķirīgā definēšana Krievijā un Rietumvalstīs

Izvērtējot paša leģiona dalību un atbildību par kara noziegumiem, ir jāpieskaras diviem aspektiem: 1) Latviešu leģiona definēšanai; 2) Bijušo brīvprātīgo policistu apjomam leģionā. Pastāv divas konfliktējošas Latviešu leģiona definīcijas – pirmā par Latviešu leģionu uzskata visas latviešu vienības, sākot no 1943. gada janvāra. Pēc šīs definīcijas leģionu veido gan abas divīzijas, gan policijas bataljoni. Otra definīcija par Latviešu leģionu šaurākā nozīmē uzskata vienīgi 15. un 19. divīziju. Pirmā definīcija nāk no kāda SS vadītāja Henriha Himlera izteiciena, kurā minēts, ka Latviešu leģions ir visas latviešu vienības. Šo definīciju ir iemīļojuši Krievijas vēsturnieki, mediji un politiķi, un tā tiek apzināti izmantota, lai nojauktu robežas starp leģiona divīzijām un policijas bataljoniem⁶. Otrā definīcija plaši pieņemta Latvijas⁷ un Rietumu historiogrāfijā, kā arī ar leģionu saistītos politiskos un juridiskos dokumentos⁸. Iepazīstoties ar leģionam veltītu kritiku, vienmēr ir vēlams noskaidrot, ko autors ir domājis ar jēdzienu Latviešu leģions, un, ja autors nespēj sniegt skaidru definīciju vai arī tiek izmantota pirmā definīcija, visticamāk, kritika ir polemiska un pakārtota autora politiskajiem mērķiem, un balstīta nezināšanā vai apzinātā informācijas sagrozīšanā.

Ņemot vērā, ka līdz kara beigām leģiona sastāvā tika iekļauta daļa no brīvprātīgajām policijas vienībām, aktuāls ir arī jautājums par šo vienību sastāvā esošo kolaboracionistu un kara noziedznieku iekļaušanu leģionā un to, cik lielā mērā to esamība leģionā padara pašu leģionu atbildīgu par kara noziegumiem. No visiem leģionā dienējušajiem karavīriem brīvprātīgie veidoja vien 20%, pārējie karavīri tika piespiedu kārtā iesaukti vairākos mobilizācijas viļņos 1943. un 1944. gadā. Visi policijas bataljonu dalībnieki ieskaitāmi brīvprātīgajos, bet no Leģiona brīvprātīgo 20% daudzi nebija dienējuši brīvprātīgajās policijas vienībās. No policijas bataljoniem uz leģionu pārcelto karavīru skaitu noteikt ir grūti, bet tas varētu būt aptuveni 5500 karavīru⁹ – tātad nedaudz vairāk par 10% no kopējā skaita¹⁰. Personas, kuras jāuzskata par aktīviem kolaboracionistiem un kuras piedalījās kara noziegumu un holokausta īstenošanā, šos noziegumus veica ārpus leģiona struktūrām. Vairums no tām leģionā tika iesaistītas kara beigu posmā, situācijai visās frontēs kļūstot katastrofālai, un veidoja absolūtu mazākumu no kopumā leģionā dienējušo karavīru skaita. Šo iemeslu dēļ ir nepamatoti dēvēt leģionu par noziedzīgu organizāciju, bet ir pamatoti atzīt, ka daļa no leģionā dienējušajiem bija iesaistīti kara noziegumu un holokausta īstenošanā.

Leģionāru motivācija

Par spīti tam, ka lielākais vairums leģionāru tika mobilizēti piespiedu kārtā, Latviešu leģions saglabāja augstu morāli kaujas laukā. Šis fakts radīja problēmjautājumu, uz kuru padomju historiogrāfija nevēlējās atbildēt, bet mūsdienu Krievijas vēsturnieku vidū un mediju telpā tas tiek izmantots kā pierādījums leģiona lojalitātei nacismam un Hitleram un apstiprinājums tam, ka visi leģionāri bija kolaboracionisti un nodevēji¹¹. Krievijas puses secinājumi vai padomju gadījumā nevēlēšanās dziļāk risināt šā jautājuma problemātiku izriet no politiski motivētas attieksmes pret Latvijas okupāciju 1940. gadā. Pats okupācijas fakts tiek noliegts un notikumi 1940. gadā tiek dēvēti par «inkorporāciju», bet «inkorporācija» tiek attaisnota, gan piesaucot Krievijas impērijas vēsturisko robežu atjaunošanu un nepieciešamību aizsargāties pret agresoriem, gan apgalvojot, ka «inkorporēšanu» atbalstījušas plašas sabiedrības grupas un to likumīgu padarījis Latvijas parlamenta balsojums un valdības lēmums. Patiesībā okupācija un tai sekojošās represijas dziļi šokēja latviešu sabiedrību (represiju faktu prasmīgi izmantoja nacistu okupācijas vara, veidojot izstādi «Baigais gads») un daudzi latvieši alka atriebties padomju varai. Šī vēlme atriebties un nepieļaut vēl vienu Baigā gada atkārtošanos bija galvenie dzinuļi karavīriem Latviešu leģionā¹². Karavīru augstā motivācija parādīja, cik ārkārtīgi nepopulāra Latvijā bija padomju vara, un līdz ar to patiesās leģionāru motivācijas atzīšana pilnībā sagrauj jebkurus apgalvojumus par padomju varas popularitāti Latvijā 1940./41. gadā, un šis ir vēl viens iemesls (otrs iemesls – vēlme diskreditēt Latviju starptautiski), kāpēc Krievijas mediji un vēsturnieki ir tik ieinteresēti aplūkot leģiona vēsturi histēriskā veidā, kas nepieļauj atklātu diskusiju, bet padomju labprāt noklusēja.

16. marts – piemiņa vai klaunāde?

Un šeit arī slēpjas leģiona pievilcība lielai daļai latviešu – tas ir simbols spītam un pretestībai okupācijai. Uzdodot vectēvam jautājumu par viņa kara laika pagātni, Brežņeva laikos varēja saņemt politiski un ideoloģiski nepareizu atbildi, kas varēja uz visiem laikiem mainīt jaunā pioniera pasaules skatījumu. Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā nesa sev līdzi daudz sāpju, aizvainojumu, iznīcības, gan cildenas, gan nicināmas rīcības, bet pāri savas kopienas zaudējumiem jāsaprot, ka pašu ciešanas neattaisno to nodarīšanu citiem – Sarkanās armijas milzīgie zaudējumi Otrā pasaules kara laikā nekādā veidā neattaisno Baltijas valstu okupāciju, bet Baltijas valstu okupācijas fakts nekādā veidā neattaisno tos, kuri piedalījās holokausta īstenošanā.

Latviešu leģions ir viens no šiem traģiskajiem stāstiem, un tā sastāvā kritušie karavīri viennozīmīgi ir pelnījuši savu piemiņas brīdi, bet diemžēl 16. marta piemiņas pasākumi Rīgā arvien vairāk attālinās no šā mērķa. Ikgadējie notikumi Vecrīgā arvien vairāk atgādina politisku ideologu pavadītu eksaltētu jauniešu gājienu uz Brīvības pieminekli, kur tos sagaida amatieriska klaunāde, kura sev nez kādēļ piedēvē antifašistu godu. Neviena no pusēm nav gatava ieklausīties otrā, un šķiet, ka nevienu šeit neinteresē vēsture. Tas sen vairs nav atceres gājiens, bet gan daļa no divu politisku grupu nebeidzamas priekšvēlēšanu kampaņas. Pēdējos gados daudz vairāk satura ir ieguvuši piemiņas pasākumi Lestenes brāļu kapos, kas, būdama mirušo karavīru atdusas vieta, ir piemērota vieta, kur ar cieņu pieminēt kritušos biedrus.

Plašāks skaidrojums

_{1 Ar Waffen SS (latviski – ieroču SS) apzīmēja SS (saīsinājums no Schutzstaffel, latviski – aizsardzības vienības) pakļautībā esošās armijas vienības, kuras iesaistījās tiešā karadarbībā. Waffen SS divīzijas pamatā veidoja nevācu karavīri, jo Hitlers uzskatīja, ka Vērmahtā (vācu bruņotajos spēkos) vieta var būt tikai tīrasiņu vāciešiem (šis princips gan ne vienmēr tika ievērots, piemēram, Vērmahtā īslaicīgi dienēja viens no augstākajiem virsniekiem leģionā Artūrs Silgailis). SS sastāvēja no daudziem citiem atzariem, kuru uzdevumos ietilpa policijas funkciju pildīšana, koncentrācijas nometņu apsardzība, holokausta akciju īstenošana u.c. uzdevumi. Šo iemeslu dēļ SS uzskata par noziedzīgu organizāciju. Par leģiona statusu skatīt tālāk.}

_{2 Feldmanis, I., Kangeris, K., The Volunteer SS Legion, //http://www.mfa.gov.lv/en/policy/information-on-the-history-of-latvia/the-volunteer-ss-legion-in-latvia [skatīts 2015.03.08.]}

_{3 Об участии латышского легиона СС в военных преступлениях в 1941–1945 гг. и попытках пересмотра в Латвии приговора Нюрнбергского трибунала (справочная информация) (latviski «Par Latvijas SS leģiona īstenotajiem kara noziegumiem 1941.–1945. gads, Latvijas mēģinājumi pārrakstīt Nirnbergas kara tribunāla lēmumus») //http://www.mid.ru/ns-dgpch.nsf/0/431e781edaef5c79c3256e3f002bcdb0[skatīts 08.03.2015.].}

_{4 Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika (turpmāk BPSR).}

_{5 Kangeris, K., Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā // Caune, A., sast., Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 11. sēj. 332.–357. lpp.}

_{6 Piemēram, jau iepriekš norādītajā Krievijas Ārlietu ministrijas mājaslapā publicētajā rakstā – Об участии латышского легиона СС в военных преступлениях в 1941–1945 гг. и попытках пересмотра в Латвии приговора Нюрнбергского трибунала (справочная информация) // http://www.mid.ru/ns-dgpch.nsf/0/431e781edaef5c79c3256e3f002bcdb0 [skatīts 08.03.2015.]. Pats raksta nosaukums liecina par vēlmi nojaukt robežas starp Latviešu leģionu un policijas bataljoniem – norādītais periods ir 1941.–1945. gads. Leģions tika dibināts 1943. gadā, un runāt par Latviešu leģionu 1941. gadā nav loģiski. Citāts no raksta parāda, ka arī pēc 1943. gada Latviešu leģionā tiek ieskaitīti policijas bataljoni, kas piedalījās partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā «Части и подразделения «латышского легиона» не только участвовали в боях с Красной Армией, но и использовались командованием СС для проведения массовых расстрелов, осуществления карательных операций против партизан и мирного населения на территориях Латвии, Польши, Белоруссии [..]» (latviski – Vienība «Latviešu leģions» piedalījās ne tikai kaujās ar Sarkano armiju, bet arī SS pakļautībā veica soda operācijas Latvijā Polijā, Baltkrievijā [..])}

_{7 Kangeris, K., Latvijas iedzīvotāji vācu okupācijas varas militārajos formējumos 1941–1945 //http://www.mfa.gov.lv/arpolitika/informacija-par-latvijas-vesturi/latvijas-iedzivotaji-vacu-okupacijas-varas-militarajos-formejumos-1941-1945-dr-karlis-kangeris [skatīts 08.03.2015.]. Citāts no raksta – «[..] vēlos uzsvērt, ka nākotnē par Latviešu leģionu būtu jāuzskata tās divas latviešu divīzijas, kuras izveidoja Waffen-SS sastāvā.»}

_{8 Ezergails, A., Latvian Legion: Heros, Nazis or Victims. A collection of documents From OSS War crimes investigation files 1945–1950, Rīga: The Historical Institute of Latvia, 1997. p, 92–94.}

_{9 Bleiere, B., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A., Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945), Rīga: Jumava, 2007. 359. lpp.}

_{10 Kopumā leģionā dienējušo kopskaitu noteikt ir grūti, bet tie varētu būt aptuveni 52 000 karavīru.}

_{11 Sokolovs, B., Baltijas valstis (1939–1945) Krievijas historiogrāfijā: kontrnacionālisms // Caune, A., sast., Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 15.sēj. 96. lpp.}

_{12 Feldmanis, I., Waffen-SS Units of Latvians and Other Non-Germanic Peoples in World War II: Methods of Formation, Ideology and Goals // Caune, A., sast., Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 14. sēj. 130.–131. lpp.}