Izrādās, ka mamma var aiziet uz veikalu pēc maizes un vairs neatnākt mājās. Tētis un vecmāmiņa tāpat. Izrādās, ka, aizejot uz veikalu, var nomirt. Vainīga nav dabas stihija, ko cilvēks nevar ietekmēt, - zemestrīce, nogruvums, plūdi, lietusgāzes, taifūns vai zibens spēriens.

Nē - desmitiem cilvēku nāvē vainīga ir ēka, kuru cilvēki uzbūvējuši nepareizi.

Vainīgie ir visi tie, kas plānoja, cēla, pieņēma, apstiprināja un atvēra šo veikalu.

To pašu, par kura projektu arhitektu grupa saņēmusi 2011. gada Latvijas arhitektūras gada balvu.

Tagad - mūsu arhitektu prēmijas laureāts ir sagruvis. Paņemot sev līdzi pussimts cilvēku dzīvības.

Korupcija kā būvniecības nelaime

Mērogu ziņā šī traģēdija ir Latvijai gigantiska nelaime. Valsts nozīmes katastrofa. Tāpēc par to jārunā skaļi un skaidri. Nevis tā, kā šādos gadījumos darīja PSRS laikā, - nogaidot un deleģējot ekspertīzi un tās iznākumu «kompetentām instancēm», kas pēc sešiem, 12 vai 55 mēnešiem aizmirsīs mums publiski pastāstīt par vainīgā atrašanu un sodīšanu

(līdzīgi kā mēs joprojām neesam informēti par Rīgas pils aizdedzināšanas patiesajiem iemesliem).

Mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti daudz postsovjetisma garā audzinātu cilvēku, kuri vēlas deleģēt šo problēmu nākotnei. Vienkārši tāpēc, ka tā ir «ērtāk» un «praktiskāk», jo celtniecības joma ir zona, kurā «parasti cilvēki neko nesaprot», tajā ļoti cieši saspiedušās politiskās un ekonomiskās intereses, kurā ir «liela nauda», un vēl šajā zonā biznesa un politikas «roka roku mazgā».

Slēgtu sabiedrību areālā šādas problēmas noslīcina klusumā, lai visi būtu apmierināti. Latvija cenšas būt atvērta, taču postsovjetisko birokrātu tauku slānis vēl eksistē un mēģina noteikt toni. Šķiet, ka šoreiz šim korupcijas slānim būtu jārēķinās ar skarbāku sabiedrības prasību «parādīt kārtis», jo upuru Zolitūdē ir pārāk daudz.

Cilvēks, kas nezina un nesaprot, «kas īsti notiek», ir mierīgs cilvēks. Šo PSRS laika «nomierināšanu» var sajust arī daudzu Latvijas mediju attieksmē pret Zolitūdes traģēdiju, radot ilūziju, ka mums ir darīšana drīzāk ar nenovēršamu dabas katastrofu (kuras izraisīšanā neviens nav vainīgs), nevis ar nelietīgu slepkavību.

Katastrofas ar tik daudziem ļaunprātības upuriem demokrātiskās valstīs mēdz pieprasīt ekstrēmi strauju izmeklēšanu. Sabiedrības acu priekšā. Šis arī ir «tas gadījums».

Neviens neuzņemas atbildību

Atrast šodien vainīgo Zolitūdes traģēdijā ir Šerloka Holmsa cienīga misija. Uzmanība ir vērsta uz ēkas īpašnieku un attīstītāju «Homburg Group», Somijas būvuzraudzības kompāniju «CM Consulting», arhitektūras firmu «Kubs», būvkonstruktoru biroju «HND Grupa», būvniecības uzņēmumu «RE&RE» un ēkas īrnieku «Maxima».

Jebkuram noziedzniekam ir vārds un uzvārds. Šajā gadījumā būs pat vairāki un aizdomās turamo skaitā acīmredzot būs ne tikai arhitektūras biroja «Kubs» vadītāji Zane un Andris Kalinka, būvniecības uzņēmuma «RE&RE» valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš un «Maxima Latvija» vadītājs Gintars Jasinsks (Gintaras Jasinskas).

Vainīgo meklēšanas procesā izmeklētājiem vajadzētu nonākt arī pie valsts,

kuras likumi un normatīvi pieļāva šādu būvniecību, kas apdraud mūsu dzīvības. Līdz ar to aizdomās turamo noziedznieku sarakstā vajadzētu atrasties tiem vārdiem un uzvārdiem,

kas ļāva likvidēt valsts būvinspekciju

un būvuzraudzību nodeva paša pasūtītāja rokās. Dīvaini, ka līdz šim neviens no tiem, uz kuriem ir vērsti sabiedrības skati, neuzdrošinās iznākt uz skatuves un pateikt: «Piedodiet, es esmu vainīgs, jo neizdarīju visu līdz galam!»

Šo atbildību nav uzņēmušies ne Kalinkas, ne Pauniņš, ne Jasinsks, ne Rīgas saimnieks Ušakovs, ne valsts premjers Dombrovskis.

Visi viņi pagaidām mēģina atpirkties ar līdzjūtībām un naudu cietušajiem, nedodot nekādas garantijas, ka rīt nesekos nākamā traģēdija.

Šajā brīdī mani visvairāk interesē, cik droši šodien ir ieiet, piemēram, «Alfā»? To arī savulaik būvēja tas pats «RE&RE», kas cēla aizvakar sagruvušo Zolitūdes «Maxima».

Patiešām vēlos uzzināt, kurš, kad un cik pamatīgi pārbaudīs rīt vai parīt atlikušo valsts lielveikalu un tirdzniecības centru jumtu drošumu? Kur un kā mēs varēsim regulāri pārliecināties par publisko ēku jumtu veselības stāvokli?

Tas, kas notika aizvakar Zolitūdē, nav brīnums pasaules mērogā. Visā pasaulē šobrīd pieaug lielveikalu iebrukušo jumtu problēma. Gandrīz vai katru otro mēnesi mediji ziņo par rupjām konstrukcijas kļūdām brīdī, kad atkal iebrūk kārtējā modernā supermārketa vai stadiona jumts. Rodas iespaids, ka pat vecā Rietumeiropa lēnām pārvēršas par «celtniecības jaunattīstības valsti», kurā nekādi nevar paredzēt gala iznākumu, jo būvfirmas nolīgst bezgalīgu daudzumu apakšpiegādātāju, kuru darba kvalitātes kritērijiem izsekot ir gandrīz neiespējami. Uz papīra, konkursā uzvar vieni, bet būvē jau pavisam citi - ar vēl lētākām izmaksām. «Smalkās» celtniecības firmas, kas mēdz uzvarēt tenderos, mēdz būt izkārtnes, kas darbu uztic citiem - mazākiem uzņēmumiem par lētāku naudu, kas savukārt

ietaupa uz lētāku celtniecības materiālu iepirkumu rēķina.

Paši pasūtītāji attiecīgi «uzvārās» 20% robežās no tā saucamā «otkata». Lai uzvarētu šo celtniecības «simtkāji», Šerlokam varētu palīdzēt ļoti pedantiska un barga sabiedrības kontrole pār celtniecības procesu. Taču reizēm arī tā nepalīdz.

Svešas nelaimes siltais ugunskurs

Sāksim ar citu nelaimēm, lai konstatētu, ka mēs šajā būvniecības haltūru ķēdē neesam vienīgie upuri. 2008.gada jūlijā Stokholmas Šistā pēkšņi iebruka jaunbūves jumts. Bojā gāja viens no celtniekiem, cieta divi viņa kolēģi un kāds vīrietis savā automašīnā uz ielas, kuru apbēra ar betona atlūzām. Vainīgā bija konstrukcijas kļūda dzelzsbetona balsta kolonnai jeb vertikālajiem dzelzsbetona stabiem, uz kuriem balstījās jumts. Kā vēlāk pierādīja neatkarīga ekspertīze, tiem bija jābūt daudz izturīgākiem. Balsti neizturēja smago dzelzsbetona siju pārklājumu un jumts iegāzās, aprokot cilvēkus.

Lai noskaidrotu vainīgo, nācās izsekot celtniecības darba organizācijai soli pa solītim, lai uzzinātu kur un kā izejmateriāli tika pasūtīti, kur un kā tika izstrādāti avāriju izraisošie celtniecības elementi. Uz papīra viss izskatījās lieliski, taču vēlāk izrādījās, ka liktenīgos «stabus» projektētāji bija konstruējuši uz datora un iekļāvuši projektā ar «provizoriskiem izmēriem» / provizoriskām dimensijām, bez reālas slodzes izturības pārbaudes praksē. Tā tika izgatavots balsta «baļķis» ar nepiedodami vārgu skeletu un bez muskuļiem.

Diemžēl šis gadījums nav unikāls modernās būvniecības praksē pasaulē. Tajā pašā gadā Zviedrijā sabruka dzelzceļa tilta balsti (lietās veidnes) un bojā gāja divi cilvēki. Nākamais jumtu iebrukšanas maratons sākās divas ziemas pēc kārtas - 2009./2010. un 2010./2011. Tolaik sniega dēļ iebruka simtiem jumtu Ziemeļvalstīs. Sabiedrībā kūsāja iedzīvotāju dusmas par to, ka būvnieki visur vaino sniegu, kas bija «sasnidzis par daudz». «Taču būtībā visi šie vairāki simti jumtu avāriju bija rupju būvniecības kļūdu pieļāvums. Sniegs tikai paātrināja šo kļūdu pamanīšanu» (DN. 2012.6.11.).

Paradoksāli, ka simtiem jumtu iebrūk un aprok cilvēkus, bet arhitekti un celtnieki turpina likt lietā atkal tās pašas apšaubāmās jumtu konstrukcijas publiskām celtnēm un no jauna izmanto tos pašus neuzticamos apakšpiegādātājus, ceļot tirdzniecības centrus, stadionus, sporta halles, noliktavas un izstāžu zāles.

Šādas katastrofas, kad ielūst veikala jumts un pussimts cilvēku iet bojā, nedrīkstētu notikt normālā civilizētā valstī.

Gandrīz visas nopietnās ekspertīzes, kas tiek veiktas pēc jauno vai nesen uzceltu objektu sabrukšanas, «liecina par ļoti rupjiem celtniecības plānošanas pārkāpumiem vai rupjām realizācijas kļūdām» (profesors un avāriju eksperts - Hokans Sundkvists). Šie piemēri rada «nopietnas bažas par celtniecības konstruktoru izglītošanas kvalitāti valstī» (DN, 2010.6.11.), un nav izslēgts, ka arī Latvijā arhitektūras un celtniecības jomā mācību procesā ir palaists garām ētikas jautājums, kas pieprasa uzņemties ne tikai iniciatīvu labi nopelnīt un iegūt balvas konkursos, bet arī atbildēt par sava darba rezultātu.

«Pareizi konstruēti un no atbilstošiem materiāliem būvēti jumti neielūst. Nedz no biezas sniega kārtas, nedz no zāles, kuru projekts paredz sēt uz jumta. No šiem jumtiem sniegs nav jātīra nost. Tiem jāiztur slodzes,» uzsver profesors Hokans Sundkvists.

100 kļūdas, kuras, iespējams, izraisīja arī Zolitūdes avāriju

Salīdzinot līdzīgas jumta iebrukšanas avārijas citās valstīs, jākonstatē, ka «nozieguma aina» ir līdzīga.

1. Celtniecības procesos šodien ir pārāk daudz iesaistīto un nav skaidri definētas atbildības par padarītā darba rezultātu.

2. Nav skaidrs, kurš ir galvenais atbildīgais par kopīgo dažādo vienību kvalitātes kontroli un ēkas drošību ekspluatācijā.

3. Netiek sagatavota dokumentācija par svarīgām celtnes funkcijām, tādām kā stabilitāte, drošums, izturība, kas ļautu avārijas situācijā ekspertam (no ārpuses) atrast atbildīgo vienību.

4. Projektēšana ar modernajām datoru programmām automatizē inženieru darbu un rada grūtības kļūdu identificēšanā.

5. Celtniecības tempi nepieļauj pārtraukt darbu aizdomu situācijā.

Šodienas likumi un prasības ir uz papīra. Arī tad, ja no jauna tiks reanimēta valsts būvinspekcija, mums jārēķinās, ka ir nepieciešams ieviest sabiedrības kontroli un uzraudzību pār būvniecību. Tas nozīmē «trešās puses» kontroli, kura var pieprasīt neatkarīgu ekspertu piesaistīšanu. Neatkarīga tehniskā kontrole būtu nepieciešama, lai novērstu rupju kļūdu rašanos un to kultivēšanu uz izdevīguma rēķina. Šai kontrolei būtu jānotiek publiskā režijā, tieši tāpat kā mēs vedam savas automašīnas uz tehnisko apskati.

Mēs varam arī Latvijā izmanto šo modeli, kuru pašlaik praktizē, piemēram, Lielbritānijā un Somijā.

Tas nozīmē, ka tie 100 Zolitūdes katastrofas efekti (kurus atklās ekspertīze) ir tikai mūsu būvniecības kļūdu redzamā daļa. Tāpēc mums - visai sabiedrībai - ir jāpievērš uzmanība šiem jautājumiem. Vienkārši tāpēc, ka ikviens no mums katru dienu apmeklē ēkas, kas var sabrukt uz mūsu galvām.