Biju domājusi uzrakstīt par iedvesmojošu epizodi no brauciena uz Barselonu, taču pēc vakardienas traģēdijas lielveikalā grūti iejusties tās atmosfērā. Tāpēc par to nākamreiz. Turklāt es atcerējos kādu citu mirkli no šā paša ceļojuma.
Barselonas reiss (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas jau bija atpakaļceļā. Rayanair reiss uz Viļņu bija pilns līdz pat beidzamajai sēdvietai. Kamēr visi ieņem vietas, kamēr cenšas šaurajos plauktos sastūķēt līdz pēdējai robežai piebāztās ceļasomas, kamēr mēģina izgrozīties starp šaurajiem sēdekļiem… Lidmašīnā jūtama nervozitāte. Protams, Rayanair reiss nav nekāda luksusa viesnīca un jāsamierinās ar visu – gan ar vīrieti, kurš pēkšņi sāk ēst stipri smaržojošas desiņas un piedzer vīnu (?) no maisiņā noslēptas pudeles, gan ar kundzi, kura pastaigājas pa eju šurpu turpu. Jo diemžēl viena viņas paziņa dabūjusi apsēsties vienā lidmašīnas galā, otra citā, un ikreiz, kad viņa atkal paiet garām ceļā no vienas pie otras, tax free veikalā sapūstā smaržu mākoņa dēļ uz brīdi jāaiztur elpa. Nemaz nerunājot par pusaudzi man blakus, kura tieši reisa laikā cītīgi knibina nost pielīmējamos nagus…
Vārdu sakot, situācija, kurā cilvēkus mīlēt kļūst mazliet pagrūti.
Un tad pēkšņi viss mainās – burtiski sekundes laikā. Stjuarte metas pie plaukta ar skābekļa baloniem, stjuarts skaļā, noteiktā balsī liek atbrīvot eju. «Bērns atslēdzies!…» – tas ir vienīgais, ko izdodas saprast no viņa teiktā. Lidmašīnas komandieris skaļrunī jautā, vai pasažieru vidū nav kāds mediķis. Pilnīgi visi pasažieri – izņemot dažus, kas cieši iemiguši, – pēkšņi ir pieslēgušies vienam uzmanības laukam. Vairs nav ne desiņu, ne uzmācīgo smaržu, ne nagu, ne kaitinošās atmosfēras. Visi skatās uz priekšu, kur kādā solu rindā palicis kritiski slikti pavisam mazam puisītim. Visiem acīs viens jautājums – vai ar viņu būs labi?
Vienu brīdi mēs esam tādi, kādi esam dziļi sirdīs – spējīgi just līdzi citiem. Pilnīgi vienoti.
Par laimi, viss beidzas labi. Puisītis atžirgst. Un mēs katrs atkal pievēršamies savām dienišķajām sajūtām un kaprīzēm. Vīrietis iedzer no maisiņā noslēptās pudeles, sieviete atkal defilē pa eju.
Viļņas lidostā nolaižamies veiksmīgi un pat līgani. Ir pavēls vakars, un katrs steidzas nokļūt tur, kur viņam jānokļūst.
Pēc izkāpšanas izlasu tviterī, ka burtiski nupat nogāzies zemē un pilnībā sadedzis boings, kam vajadzēja piezemēties Kazaņas lidostā…
Viss karājas tik trauslā diedziņā, ka to var saredzēt tikai īpašos brīžos.
Anna