Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/13/11192861t1h743d.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/16/9790081t1h7172.jpg)
Rīgas Domes aktuālais paziņojums par izmaiņām biļešu cenās sabiedriskajā galvaspilsētas transportā jau izpelnījies ne tikai kritiskas piezīmes no braucēju puses, bet arī kļuvis par ģeneratoru neskaitāmām anekdotēm, jokiem un šausmu stāstiem gan privātās sarunās, gan sociālajos tīklos.
Jāteic, ka līdzīgi strīdi un stresi eksistē arī citās valstīs, jo sabiedriskā jeb «kolektīvā transporta» cenas ir būtisks iedzīvotāju tēriņu faktors un tāpēc cenu celšana šajā sektorā vienmēr izraisa asu publikas pretreakciju.
Zviedriem savulaik izdevās šādā situācijā noorganizēt plašu tautas kustību ar devīzi «Brauksim visi kā zaķi!» un ar šo masu kustību pamatīgi iedragāt Stokholmas satiksmei paredzēto budžetu. Rezultātā piedzima vairākas tautā iemīļotas dziesmiņas par to, kā «Kārlis nevar aizbraukt pie mīļotās Annas, jo sabiedriskā transporta biļete maksā nenormāli dārgi», un vara iegādājās skarbāku slūžu sistēmu, lai «kolektīvie bezbiļetnieki» nevar tik viegli pārvarēt šo barjeru Stokholmas metro stacijās.
Tolaik vara no trača nobijās. Tāpēc biļešu cenas kādu laiku palika «iesaldētas». «Nemaksāt par braucienu stokholmiešiem kļuva par modes lietu. Pat man nācās izjust kolēģu žurnālistu nosodījumu brīžos, kad nebiju «pilsoniski drosmīga» un samaksāju par biļeti sabiedriskajā transportā. Tas skaitījās gļēvi - piekāpties varas spiedienam un maksāt par biļeti metro, piepilsētas vilcienā vai autobusā. Bija jāapgūst bezbiļetnieka «knifi».
Civilā nepiekāpība ir spēks. To zina visi.
Pēc tam biļešu cenas Stokholmas sabiedriskajā transporta sistēmā tomēr paaugstināja, taču ne tika strauji, kā agrāk tika prognozēts.
Ko no Stokholmas vajadzētu vai nevajadzētu mācīties Rīgai?
Pirmām kārtām vajadzētu ieviest kolektīvā transporta apvienotu platformu: viena un tā pati biļete der vismaz vienas stundas braucienam Lielrīgas robežās. Tātad tā pati biļete der autobusā, tramvajā, trolejbusā, piepilsētas vilcienā un satiksmes kuģīšos (brīdī, kad tie beidzot sāks pie mums kursēt pa ezeriem un Daugavu).
Tas nozīmē, ka ar šo vienu biļeti es, piemēram, no Langstiņiem, Upesciema vai Berģiem varu braukt vispirms ar autobusu, tad pārsēsties 6. tramvajā un, pārkāpjot uz otru tramvaju Vecrīgā, laimīgi aizbraukt uz savu darbavietu Meža ielā Pārdaugavā.
Ar vienu un to pašu biļeti.
Stokholmā šāda biļete ir derīga 1 stundu. Rīgā šim laikam būtu jāaptver vismaz 2 stundas, jo transports šeit «kustas» lēnāk.
Protams, pasažieriem ar «mēnešbiļetēm» viena brauciena cena Stokholmā pašlaik iznāk 6 reizes lētāka nekā atsevišķo braucienu pircējiem. Te mēs arī redzam šo pilsētnieku priekšrocību (attiecībā pret iebraucējiem, kam pārvietošanās pa Stokholmu iznāk 6x dārgāka).
Otra lieta, kas, manuprāt, ir pārņemama, - kolektīvā transporta tīkla iekšējā atiešanas laiku saskaņošana un šā grafika ērta pieejamība internetā. Tātad, izbraucot no Upesciema, pasažieris jau redz sarakstu, kurā 6. tramvaja atiešana Juglā ir saskaņota ar autobusa pienākšanu pie tramvaja galapunkta, un tas pats notiek arī tālāk. Rezultātā kļūst vienkārši un ērti aizbraukt no Upesciema uz Bolderāju.
Kā zviedri plāno attīstīt savu sabiedrisko transportu nākotnē?
Tā, lai būtu lēti, ērti, viegli, patīkami un ātri pārvietoties. Tā, lai gaiss netiktu piesārņots (pāreja uz videi labvēlīgu degvielu sabiedriskajam transportam) un lai brauciens salonā būtu drošs un pieturvietas arī būtu atklātas, apgaismotas un pārredzamas.
Šodien Stokholmas kolektīvā satiksme tiek finansēta galvenokārt no lēņa/apgabala budžeta.
Biļešu pārdošana veido tikai nelielu sabiedriskā transporta ienākumu daļu. Ja sabiedrisko transportu galvaspilsētā 100% finansētu no nodokļu naudas, tad stokholmiešu pašvaldības nodokļi šodien būtu jāpalielina par 1,24%.
Reklāmas laukuma pārdošana veido tikai 1,6% no kopējiem sabiedriskā transporta ienākumiem Zviedrijas galvaspilsētā.
Tas nozīmē, ka stratēģiski gudri būtu virzīties bezmaksas sabiedriskā transporta virzienā. Samazināsies dārgie viedkaršu izdevumi, tēriņi par aparātiem, kas šīs kartes pārdod, un nebūs jāmaksā algas bezbiļetnieku ķērājiem.
Vagoniem jābūt tīriem, sēdekļiem bez oderējuma, augsta standarta aprīkojumā. Jānodrošina ērta iekāpšana vagonos invalīdiem, sirmgalvjiem un vecākiem ar bērnu ratiņiem. Ar WiFi katrā vagonā, bez reklāmas (tās vietā piedāvājot galvaspilsētas kultūras aktivitāšu apskatu).
Protams, bezmaksas sabiedriskais transports pieprasa «laipnības gidus» - cilvēkus, kas dežurē pie centra pieturām īpaši intensīvas satiksmes brīžos, lai palīdzētu un paskaidrotu.
Man šķiet, ka arī Rīga ir nobriedusi šim solim.
Vienkārši tāpēc, ka kolektīvā transporta politikai mūsu galvaspilsētā ir jābeidz piekārtoties Domes vadošās politiskās koalīcijas PR akcijām.
Tai jākļūst progresīvākai un tālredzīgākai.
Bez atlaidēm privileģētām grupām.
Vienādi laipni pret visiem.
Pilsētas viesus ieskaitot.