Ārkārtas brīdis ir klāt

Politmanipulators Jurģis Liepnieks paziņoja, ka cilvēki ir debili. Savukārt ZZS pārstāvis Aivars Lembergs Saeimas atlaišanu nodevēja par muļķību. Vēl citi pin nepārliecinošas sazvērestības teorijas. Patiesībā Latvijas tauta nav ne muļķīga, ne debila. Tā skaidri redzēja un saprata, ka Saeimā turpinās tie paši vecie niķi, kas bremzēja valsts attīstību visus šos divdesmit gadus. Valdību veidoja divi politiski spēki, kuri saderēja kopā ne vairāk kā ķiļķens ar klimpu. Tādēļ nav brīnums, ka tā nebija ne dinamiska, ne harmoniska komanda, kas varētu glābt valsti tik sarežģītajos apstākļos. Kas var būt absurdāks, ja vienas komandas spēlētāji viens otram rāda dzeltenās kartītes un draud ar sarkanajām.

Vai turpināt muļļāties?

Vai tā rīkojas patiesi atbildīgi politiķi laikā, kad bija maksimāli jāmobilizējas, lai izlēmīgi risinātu gadiem ilgi samilzušās problēmas? Sabiedrība to visu redzēja un saprata. Tādēļ arī tika pieņemts grūtais un smagais lēmums – padzīt Saeimu. Prezidenta Valda Zatlera 28.maija argumenti bija skaidri un pārliecinoši. Nebūs pārspīlēti teikts, ka tā bija viena no vislabākajām runām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Beidzot lietas tika nosauktas īstajos vārdos, tika pārlauzts mūžīgais "riņķī apkārt" runāšanas ledus. Saeimu, kas nestrādāja, tauta padzina.

Tagad ir jāspēj ievēlēt jaunu un, ja mēs to nespēsim, tad nebūsim labāki par tiem pašiem padzītajiem politiķiem. Līdz ar to netieši apstiprinot viņu leļļu meistaru apvainojošos vārdus. Tādēļ ir jāiet un jāvēl. Tomēr pats galvenais iemesls, kādēļ saņemties un piedalīties vēlēšanās, ir daudz svarīgāks – tā ir mūsu iespēja panākt reālas pārmaiņas. Brīdī, kad tauta turpina izmirt, mūsu tuvākie aizvien vairāk un vairāk spiesti pamest Latviju, brīdī, kad valsts ekonomikai vajadzīgs dinamisks un straujš izrāviens. Ir jāsaprot, ka vairs nedrīkstam atļauties muļļāties, kā tas tika darīts līdz šim. Mēs neesam lāgā atguvušies no iepriekšējās krīzes, bet pasaulē jau virmo nākamās draudi.

Pazaudēt Latviju

Pēc dažādām aplēsēm, šajos divdesmit gados mēs esam pazaudējuši 500 000 līdz 800 000 pilsoņu. Ja tas tā turpināsies vēl nākamos desmit, divdesmit gadus, tad Latvija būs pazaudēta. Tā valsts, par kuru mūsu senči cīnījās un sapņoja 1918.gadā, tā valsts, pēc kuras tik ļoti ilgojās 1941. un 1949. gadā izsūtītie, trimdā aizdzītie, tā Latvija, par kuru mēs 1991.gada janvārī barikādēs salām zem komunistu tanku stobriem. Tādēļ ir jāiet un jābalso. Pārmaiņas nenāks uzreiz, bet aizvien uzstājīgāk un nopietnāk pieprasot politiķiem atbildīgu rīcību, viņi būs spiesti strādāt vai vākties prom, ļaujot darīt tiem, kas to prot labāk un prasmīgāk.

Mūsu balsīm ir vairāk spēka, nekā domājam

Nereti tiek apgalvots, ka politiķi ir nelabojama cilvēku suga, kas nespēj mainīties. Tie esot cūkām līdzīgi radījumi, kurus interesē tikai vieta pie siles treknākā gala. Tā nav taisnība. Latvija nav pati bagātākā valsts pasaulē, bet tā arī nav tik nabadzīga, ka nevarētu atrast godājamus un prasmīgus politiķus. Patiesībā, rūpīgāk ieskatoties, mēs arī viņu vidū saredzētu daudzus cienījamus cilvēkus, kuri no sirds cenšas strādāt lietas labā. Tādi politiķi ir gandrīz katrā partijā. Vairāki no viņiem ir spējuši soli pa solim uzlabot vēlēšanu sistēmu tā, ka mūsu balsīm ir reāls spēks.

Vēlētāji jau līdz šim ar saviem svītrojumiem un "plusiņiem" balsojumos ir spējuši padzīt negodīgus vai neprasmīgus deputātus. Bēdīgi slavenais "baķkas" gadījums nav vienīgais – tādi ir vairāki. Sodīti ir ne tikai neuzticami deputāti, pat veselas partijas ir aizslaucītas vēstures mēslainē. Tieši mūsu balsis šoreiz spēja padzīt visus simts Saeimas deputātus nepilnu gadu pēc ievēlēšanas. Tas liecina, ka mūsu balsīm ir reāls spēks.

Politiķi aizvien vairāk un vairāk saprot, ka blēdīšanās var tikt sodīta. Tāpat viņi saprot, ka vēlētāji, rūgtas pieredzes mācīti, kļūst aizvien uzmanīgāki un prasīgāki. Jo mēs aktīvāk izmantosim savas balsis kā spēku, jo ātrāk politiķi sapratīs, ka labāk ir strādāt sabiedrības labā, nevis lēkāt atsevišķu vietējo un ārzemju bagātnieku marionešu leļļu aukliņu vadītiem.

Par ko balsot?

Kam atdot un uzticēt savu balsi – tas ir katra personīgās izvēles un atbildības jautājums. Visskarbākais padomdevējs ir rūgtā pieredze. Latvijā smagi ielaistas problēmas neradās mēnešu vai dažu gadu laikā. Tās samilza vismaz desmit gadu garumā. Tādēļ ir nopietni jāapsver, vai var uzticēt balsis tiem politiķiem, kuri valdījuši visus šos daudzos gadus?

Vēlētājiem beidzot ir ļoti rūpīgi un kritiski jāskatās uz Zaļo un zemnieku savienību, kas dažādos veidos ir bijusi visās valdībās gandrīz desmit gadus. Līdz ar to tieši līdzatbildīga par visu šajā laikā notikušo. Politiķi vienmēr cer uz vēlētāju "īso atmiņu", tādēļ der atcerēties, ka ZZS ir bijuši aktīvi līdzdarboņi Einara Repšes, Induļa Emša, Aigara Kalvīša, Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska valdībās. Par katru no tām ir ko atcerēties. Pat nerunājot par dzīrošanu "treknajos gados", kad valsts kase tika notrallināta līdz miljardu parādiem, derētu atcerēties viņu ilggadējo zemkopības ministru – Mārtiņu Rozi. ZZS rūpes par lauksaimniekiem beidzās ar to, ka ministrs bija jāpadzen bezmaz ar mēslu dakšām. Vēl tagad – 2011.gadā, septiņus gadus pēc iestāšanās ES, Latvijas zemniekiem ir jāsamierinās ar drupačām no bagāto valstu zemnieku galdiem.

Tāpat var jautāt par ZZS satiksmes ministru Uldi Auguli, kurš gandrīz gadu vāri noskatījās, kā Bertolds Fliks darīja to, ko darīja. Var bezgalīgi diskutēt, vai viņu mūžīgais premjera kandidāts Aivars Lembergs ir vai nav oligarhs. Tomēr nevar noliegt, ka vismaz trīs bijušie valsts prezidenti par viņu, maigi izsakoties, nav sajūsmā. Ja viens vai divi ar viņu nevarētu saprasties, tad to varētu saukt par sagadīšanos. Bet ja visi trīs? Cienījamā Vaira Vīķe-Freiberga sen vairs nespēj atrast labu vārdu par Aivaru Lembergu. Guntis Ulmanis žurnāla "Ir" 25.augusta numurā runā skaidru valodu: "Lembergs vienkārši ir nekaunības un cinisma kalngals." Valdis Zatlers vispār atteicās ar viņu pat runāt.

Vienīgi nezinām – ko padomātu Zemnieku savienības simbols, viens no Latvijas valsts dibinātajiem – Kārlis Ulmanis? Viņš varētu būt nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka Zemnieku savienība kalpo izbijušam kompartijas funkcionāram. Ulmanim nebija nekādu ilūziju par komunistiem, viņš tos lika cietumā kā valsts ienaidniekus. Par ko vēlāk tika nogalināts. Varbūt pat labi, ka viņš nekad neuzzinās, ka Zemnieku savienības biedri mūsdienu Saeimā nesmādē kopīgus balsojumus ar atklāti prokremlisko "Saskaņas centru'. To pašu "Saskaņas centru", kuras biedrs ir principiāls neatkarības noliedzējs Alfrēds Rubiks. Tās, protams, nav vienīgās nopietnās pārdomas, kuras noderētu ZZS atbalstītājiem un pašiem tās biedriem.

Vai Saskaņa ir par saskaņu?

Daudzi cilvēki ir pievērsuši cerīgus skatus ārēji inteliģentajam, ar bagātīgu vārdu krājumu apveltītajam "Saskaņas centra" līderim Nilam Ušakovam? Te būtu skaidri jāatbild uz jautājumu - vai "Saskaņas centrs" patiešām ilgojas pēc patiesas saskaņas? Vai Nils Ušakovs, ievedot Saeimā deputātu Valēriju Kravcovu, izrādīja cieņu latviešu valodai un veicināja patiesu saskaņu starp kopienām? Diemžēl Kravcovs ir spilgts, bet pavisam ne vienīgais SC pārstāvis, kuram latviešu valodas zināšanas ir vājas.

Vai par patiesu saskaņu liecināja otra SC līdera Jāņa Urbanoviča draudi ar Biškeku? Der atcerēties – Biškeka ir pilsēta, kurā pavisam nesen notika masu slepkavības, grautiņi un māju dedzināšanas. Vai par saskaņu liecina ikgadējās 9.maija svinības, kur tiek plaši izrādīti sarkanās armijas simboli? Tie paši, kuri latviešiem atgādina okupācijas šausmas, ar kuriem Latvijas pilsoņi tika sagrūsti lopu vagonos un aizvesti uz Sibīriju. Tos pašus simbolus, zem kuriem Latvijas patrioti tika šauti čekas pagrabos. Nevienam nevar un nevajag aizliegt svinēt uzvaru pār nacismu, tomēr civilizētās sabiedrības to dara ar vienādu cieņu pret visiem totalitārisma upuriem. Sarkanā zvaigzne, sirpis un āmurs bija simboli tam režīmam, kas nolaupīja Latvijas tautai pašu svarīgāko – valsts neatkarību.

Ja Nils Ušakovs to ignorē, tad ir jautājums gan par patiesu inteliģenci, gan par vēlmi pēc īstas saskaņas. SC pārstāvji tagad runā, ka varētu uz kādu brīdi aizmirst par vēsturi. Tad varētu atcerēties SC atbildību pret saviem lojālajiem vēlētājiem. Vai SC, "treknajos gados" ik pa brīdim piebalsojot Šlesera "gāzi grīdā" politikai, domāja, ko tas maksās viņu vēlētājiem? Vai SC domāja par saviem vēlētājiem, pieņemot ziedojumus no "Parekss bankai" pietuvinātām personām un virzot dažādi vērtētus likuma grozījumus, kas saistīti ar "Parekss banku"? Tāpat SC vajadzētu godīgi paskaidrot saviem vēlētājiem, kādēļ šajā Saeimā ik pa brīdim balsojuši solidāri ar partijām, kuras daudzi uzskata par oligarhu partijām. Nemaz jau nerunājot par SC sirsnīgo brālību Rīgas domē vispirms ar Šleseru un Ameriku.

Līdzīgi mēs varam skatīties arī uz pārējām partijām, kas vēlas iekļūt ārkārtas Saeimā. Katra no tām ir pelnījusi ļoti uzmanīgu un kritisku izvērtēšanu. Par ZZS un SC mums ir jādomā īpaši rūpīgi, jo abas vislielākajā mērā noteiks, vai pēc vēlēšanām mums būs cerības uz patiesām pārmaiņām. Abas partijas ir ļoti spēcīgas un pieredzējušas. Abās ir harismātiski un slīpēti politiķi. Abas ļoti skaidri zina, ko darīs ar iegūto varu.

Mums atliek tikai izlemt, kam atdot savu balsi. Piešķirot tām atbildīgu izvēli, kopā esam atbildīgs un nopietns spēks. Valsts nav kaut kāda politologu izdomāta mistiska konstrukcija. Valsts – tā ir zeme, kurā mēs esam dzimuši, valsts - tā ir vide, kurā dzīvo mūsu tuvinieki un draugi. Nedrīkst palaist garām iespēju to sakārtot. Varbūt atkal nesanāks, kā gribējām, bet tas nav attaisnojums nedarīt neko.

Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits "Rīgas Laika" septembra numurā atgādina: "Demokrātija nav iedzimta, demokrātija ir apgūta prasme." Mums to ir jāturpina apgūt, jo Satversmē ir skaidri un gaiši ierakstīts: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai." Tā ir pamatdoma un ideja, kas likta valsts pamatā, to izveidojot.

Tai valstij, par kuru Jānis Jaunsudrabiņš reiz rakstīja –

"Piemini Latviju! Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā. Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats."