Sēru un cerību diena...liecības par notikumiem 14.jūnijā

(Viena dalībnieka liecības par notikumiem 14.jūnijā 1988.gadā Rīgā)

Sanākuši bija desmitiem tūkstoši ļaužu. Skanēja skumjas tautas melodijas, raisījās plakāti un karogi., tika turētas runas. Neviļus nāk prātā iepriekšējā gada 14.jūnijs, kad grupa „Helsinki-86” pirmoreiz aicināja tautu uz organizēto piemiņas brīdi. Toreiz šīs pašas varas iestādes demonstrācijai paredzētajā laikā un vietā ( pie Brīvības pieminekļa) rīkoja „riteņbraukšanas svētkus” un dejas jautrās mūzikas pavadībā – tādu, ka dejošanu pa upuru kauliem.

Šoreiz bija savādāk. Plakātos asi un kritiski saukļi pret nebūšanām, saukli par brīvību un suverēnu Latviju. Arī runas bija ļoti kritiskas un asas. Runātāji 1941.gada 14.jūnija notikumus izgaismoja dažādi, bet visi tomēr atzina galveno – izvešana esot bijusi nelegāls akts. Tika ierosinātas reformas vides aizsardzības , sociālajā, ekonomiskajā, ka arī politiskajā jomās. Bet neviens no runātājiem tā īsti tomēr nepacentās iedziļināties jautājumos, kādēļ vispār staļinistiem šādas masu deportācijas un tautību maisīšana bija vajadzīgas, kādēļ bija vajadzīgs plaši izvērstais asiņainais terors, šaušalīgas spaidu darbu nometnes ar miljoniem ieslodzīto, pārējo cilvēku piesaistīšana pie noteiktas dzīves un darba vietas, valsts robežas hermētiskā noslēgšana, iedzīvotāju izolēšana no ārējās informācijas un, vienlaicīgi, to intensīva apstrādāšana ar melu propagandu, vērienīgā vēlēšanu imitācija, tā sauktajās „savienotajās republikās” izvietoto karaspēka daļu komplektēšana no citu republiku iedzīvotājiem utt. ? Vai tiešām vienīgais iemesls bija „tautu tēva” neapmierināmā varaskāre un cilvēknīdēja tieksmes?

Nē, staļinisti vadījās no citas, viņu uztverē, augsti zinātniskās idejas. Ar minēto pasākumu palīdzību viņi centās nospiest sev pakļautās tautas absolūtā nebrīvībā un pilnīgā beztiesībā, lai tās izlietotu kā materiālu jaunas, utopiskas sabiedrības celšanai. Pieļaujot vienu vardarbību pēc otras, sākotnēji it kā cēlās idejas degradējas, cēlie revolucionāri krita par upuri pašu izveidotajam represīvajam aparātam – „paši pūta, paši dega”. „Gaišas komunisma nākotnes” celšanas vārdā tika radīta pasaulē līdz tam vēl neredzēta ekspluatācijas sistēma. Šai superefektīgajai sistēmai pakļautajam cilvēciņam nebija citas izejas kā samierināties ar to, ko viņam atmeta dzīvības vilkšanai, ja vispār atmeta...Sev staļinisti cerēja iekārtot paradīzi zemes virsū.

Šādas patiesības caur pastiprinātājiem teiktajās runās šoreiz vēl neizskanēja. Caur pastiprinātajiem nē, bet sarunās starp mītiņa dalībniekiem izskanēja gan un plakātos parādījās arī. Tauta par spīti ilgajiem nebrīvības gadiem tomēr ir saglabājusi skaidru skatu uz dzīvi.. Varbūt tāpēc, izprotot traģisko vēstures mācību – tiekšanos uz politisko mērķi ar jebkuriem līdzekļiem – sekas, tik maz bija to, kas atsaucās varas iestāžu ietiepīgajiem atgādinājumiem godināt arī Staļina bandītu noslepkavotas sarkanos komisārus. Tajā pašā laikā Brīvības piemineklis un Raiņa pieminekļa slīga ziedos.

Bet mītiņā, ticēt vai neticēt savām acīm, ļaužu priekšplānā lepni plīvoja brīvās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Plīvoja, stingri turēts Latvijas Universitātes studenta, „Helsinki-86” dalībnieka Konstantīna Pupura rokās, Latviešu un Igauņu jauniešu droši apsargāts.

Mītiņš beidzās. Sakustējās ļaužu masas gājienam pa pilsētu un brīvās Latvijas krāsas, nu jau vēl melnbaltmelnie divi karogi, patriotu nesti, vienmērīgi izkārtojas visa milzīga gājiena garumā. Priekšgalā – Pupura nestais karogs. Pirmoreiz pēc tik gariem okupācijas gadiem, nīdēts un apmelots, lamāts un pazemots, LATVIJAS VALSTS KAROGS brīvi atraisījās vējā virs tūkstošu galvām vēsturiskajos galvaspilsētas bulvāros – Krišjāņa Valdemāra, Zigrfrīda Meirovica, Brīvības – tas atspīdēja logos vēsturiskajās Rīgas ēkās, plīvoja līdzās uzrakstam TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI, kas rotā vienos ziedos slīgstošo Brīvības pieminekli, tas devās tālāk līdz kora dziesmām apmīļotajam Raiņa piemineklim, tad cauri visai pilsētai (milicijas vīri nespēja to apturēt, jo līdzi plūda ļaužu straume) līdz Mātes tēlam Brāļu kapos. Tur to sagaidīja atkal tūkstoši. Cilvēki krita ceļos, skūpstīja karogu kā savu dvēseļu dziļumos gadiem slēpta svētuma īstenojumu...

Jā, šajos divos gados piedzīvotais vieš optimismu, liek straujāk pukstēt cilvēku sirdīm. Cilvēki pamazām atgūst ticību labajam, tauta atkal sāk apzināties sevi, mostas no miega pagurušie un kūtrie. Ļaunums sāk atkāpties, taču tas vēl nav uzvarēts. Pretvara vēl stipra.

Tāpēc aicinu visus Latvijas patriotus, bet sevišķi jauniešus, gan dzimtenē, gan trimdā neapstāties pie sasniegtā, neapstāties tikai pie sēru dienu atzīmēšanas, bet aktīvi iesaistīties cīņā par cilvēka individuālo un nacionālo tiesību pilnīgu atgūšanu, cīņā par mieru un brīvību, cīņā ne jau ar ieročiem un graujot, bet ar STĀJU, ar VĀRDU, ar DARBU.

„JA NE TAGAD, KAD TAD? JA NE AR TAUTU, TAD AR KO?”

DIEVS SVĒTĪ LATVIJU!

1988.gada 19.jūnijā.

Alberts Fricis Pietuks

(bij.politieslodzītajs)