Mūzika kā katalizators eksistencei – saruna ar grupu «Ophis»

Ophis

FOTO: Publicitātes foto

«Man mūzika ir kā katalizators eksistencei. Ja nebūtu mūzikas, es jau sen būtu pielicis punktu savai dzīvei,» saka grupas «Ophis» vokālists, ģitārists un reizē līderis - Philipp Kruppa. Nihilisms, nāve, doom’s, visu vērtību nosacītība, depresija, dzīve, daži ha-ha, «Ophis» un nedaudz arī Angela Merkele – tas viss šajā sarunā, bet koncerts – 27. jūnijā.

Kā tu domā, kāds tiešām lasa šīs intervijas pirms koncertiem? Un tu pats? Vai arvien, pirms dodies uz kādu koncertu, izlasi, kas pašiem mūziķiem sakāms par sevi?

Nē, bet es tās lasu pēc koncertiem. Ir interesanti lasīt intervijas ar grupām, kas tikko redzētas spēlējam. Tiesa, es nezinu, kā jūsu lasītāji rīkosies ar šo te. Ja vien viņi vispār KAUT KAD taisās lasīt, es par to īpaši neraizējos (smejas).

www.ophisdoom.de

Divpadsmit gadi doom’a – tas ir daudz vai tas ir tikai īss intro?

Es domāju, tas ir aptuveni pa vidu. Protams, es nedomāju, ka tas ir īss intro, jo nespēju iztēloties, ka šī grupa varētu turpināt darboties 30 gadus vai vēl ilgāk. Taču jāteic, ka tad, kad mēs sākām spēlēt, es nevarēju iedomāties, ka «Ophis» pastāvēs 12 gadus, bet mēs to paveicām.

Kā reiz teicis kāds gudrs cilvēks, augstākie un zemākie punkti ir paši svarīgākie; viss, kas ir starp tiem, – ir vienkārši pa vidu. Pastāsti, kuri ir šie galējie punkti «Ophis» pastāvēšanas vēsturē?

Līdz šim augstākie punkti bijuši albuma «Withered Shades» izdošana, mūsu otrā Eiropas koncerttūre un dalība «Madrid Is The Dark» festivālā Spānijā. Zemākie punkti bija tad, kad nācās no grupas izmest iepriekšējo basistu, un visās tajās reizēs, kad domāju – grupas darbībai pienācis gals dažādu iekšēju un ārēju nepatikšanu dēļ. Protams, tas ir tikai mans viedoklis, citiem grupas dalībniekiem tas var būt atšķirīgs.

Ja tu varētu norobežoties no fakta, ka krietna daļa dziesmu tekstu un mūzikas ir tevis radīta, kā tu domā, kādas emocijas un izjūtas izraisītu «Ophis» mūzika?

Es ceru, ka izjustu to pašu, ko klausoties citas lieliskas doom grupas: būt vienatnē ar sevi, visām savām nelaimēm, ieslīgt dziļi mūzikā un saprast, ka sāpes ļauj sajust sevi dzīvu esam!

«Ophis» demo «Empty, Silent, Cold» ierakstīji vienatnē. Pastāsti, lūdzu, varbūt savā ziņā ir vieglāk visu darīt pašam?

Nē, es nedomāju, ka tas ir vieglāk. Protams, kad ieraksti albumu vienatnē, ir mazāka iespēja, ka radīsies spriedze vai problēmas grupas biedru starpā. Taču, neskatoties uz to, esmu secinājis, ka ir daudz vieglāk veikt ierakstus kopā ar grupu. Tad nav tik ļoti jānopūlas un visi ir līdzatbildīgi par paveikto, tā vietā, lai visa atbildība pilnībā gultos uz taviem pleciem. Tolaik bija labi vienatnē radīt mūziku, bet šobrīd vairs nav tādas nepieciešamības un man daudz labāk patīk strādāt grupā.

Radošie cilvēki mēdz būt dažādi. Kā tu raksturotu sevi kā radošu personību?

Domāju, ka vairums cilvēku pavada daudz laika, lai reflektētu par sevi un personīgo vērtību sistēmu. Tā arī ir visa atšķirība un arīdzan iemesls, kāpēc viņi NAV radoši. Es domāju, ka ikviens, kurš var reflektēt par sevi, kultūru un sabiedrību, zināmā mērā var būt arī radošs. Taču šie cilvēki to nevar, tātad viņi nav radoši, lai arī potenciāli varētu būt, ja vien tiem nebūtu slinkums domāt. Es cenšos nebūt tāds. Taču nevaru spriest, vai man tas izdodas.

Tikko «Cyclone Empire Records» paspārnē izdota tavas grupas 2cd izlase - «Effigies of Desolation.» Pastāsti par šo veikumu!

«Cyclone Empire Records» sākotnēji vēlējās atkārtoti izdot mūsu debijas albumu «Stream of Misery» un pievienot dažas bonus dziesmas. Mēs kādu brīdi apspriedām šo ideju un tad izlēmām, ka tā vietā, lai vienkārši izdotu vēlreiz šo vienu albumu, veidosim grupas ierakstu izlasi. Mēs pievienojām pirmo Ep «Nostrae Mortis Signaculum,» kura iepriekšējā tirāža jau bija izpārdota, un dažus agrāk neizdotus ierakstus no arhīviem. Tāpēc tas nāca klajā ar jaunu nosaukumu un ekskluzīvu noformējumu kā digitāls izdevums. Mēs vēlējāmies, lai «Effigies of Desolation» būtu augstvērtīgs albums, un domāju, ka mums tas izdevās. Sākumā nebijām pārliecināti, vai tas vispār kādam šķitīs saistošs, taču nesen saņēmām pirmās recenzijas, un novērtējums ir tikpat labs, kā tas bija savulaik. Tā ka acīmredzot abi ieraksti ir izturējuši pirmo laika pārbaudi un bija vērts tos izdot atkārtoti.

Jūs pavisam nesen spēlējāt žanra cienītāju ļoti iecienītajā «Doom Shall Rise»* festivālā. Tā kā līdz šim nekad neesmu bijusi lielā festivālā, kurā spēlētu tikai doom grupas, man ir diezgan grūti to iztēloties. Pastāsti, kā tas bija šogad? Vai doom’s ir augšāmcēlies?

Jā, doom’s ir augšāmcēlies! Tas bija pēdējais «Doom Shall Rise» festivāls, un mums bija liels gods spēlēt kā vienai no galvenajām grupām. Festivāls, kurā spēlē tikai doom grupas, nav tik nogurdinošs un lēns, kā varētu domāt. Šogad spēlēja daudz grupu, arī doomy rock un stoner / sludge, tā kā bija daudz stilistisko variāciju. Vispār man ļoti patīk doom metāla festivāli, arī «Dutch Doom Day» vai «Doom Over London»...

Cik doomed** ir dzīve Vācijā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē?

60. gados Vācija ieslīga pārticībā, un daudzi cilvēki joprojām domā, ka tas tā turpināsies. Taču

sabiedrības lejupslīde šobrīd norit strauji un sociālais pagrimums ir acīmredzams.

Patlaban darba nosacījumi ir tik slikti, kā tas nav bijis nekad iepriekš laikā kopš 2. pasaules kara. Arī izglītības sistēma pēdējo 15 gadu laikā ir ievērojami cietusi. Sliktākais ir - lai arī finansiālā krīze ir beigusies un ekonomika atkal strauji attīstās, vidusmēra cilvēka atalgojums ir daudz zemāks, nekā tas bija agrāk, un darba vietu skaits turpina sarukt. Šeit valda milzīga sociālā nevienlīdzība, un tā turpina pieaugt. Nauda cirkulē, taču tikai bagāto vidū. Hamburgā piektdaļa bērnu tiek uzskatīti par nabadzīgiem. Diemžēl šī situācija veicina to, ka ekstrēmistu partijas un organizācijas pēdējos gados ir guvušas ievērojamus panākumus un atbalstu zināmas sabiedrības daļas vidū. Tas nav labs attīstības virziens. Un patlaban es neredzu, ka tas varētu beigties. Problēma ir tāda: ja emigrē, tad uz kurieni doties? Arī citas Rietumeiropas valstis saskaras ar šāda rakstura problēmām.

Kas tev ir doom’s? Šajā gadījumā es to vairāk domāju nevis kā metāla mūzikas novirzienu, bet kā likteni. (Protams, vienā brīdī abas šīs lietas apvienojas, un tas arī ir iemesls, kāpēc top šī intervija.)

Liktenis nozīmē slikto lietu neizbēgamību. Un tās ir neizbēgamas, vai nav tiesa? Cilvēce ir nolemta ciešanām, tas ir viņas liktenis, un viņa pati tās ir radījusi. Doom metāls vēsta par to, un – kā jau teici – tāpēc vienā punktā tas viss satiekas.

Vai tev ir kāds iemīļotākais citāts par nihilismu?

Nāksies sarūgtināt – man nav tāda iecienītākā citāta par nihilismu. Man pat ir vienalga, kāda ir tā filozofiskā definīcija. Man nihilisms nozīmē to, ka nekam šajā dzīvē nav noteikta augstāka mērķa.

Mēs vienkārši esam šeit, un jebkura jēga, ko mēs piešķiram dzīvei, ir mūsu pašu radīta,

tā ir izdomāta, jo mēs paši nosakām tās vērtību. Neeksistē sliktas vai labas lietas, tie ir termini, ko noteikusi un radījusi sabiedrība, bet galu galā tos ikviens definē sev pats. Piemēram, nauda principā ir vissvarīgākais gandrīz ikvienam cilvēkam šajā pasaulē. Taču tai nav reālas vērtības, tā ir tikai papīrs, kam cilvēki nolēmuši piešķirt vērtību. Tā ir tikai izdomāta lieta.

Ko tev nozīmē jēdziens nāve? Vai tās ir beigas vai jauns sākums? Un, ja varētu, kuru versiju tu izvēlētos?

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar nāvi viss noslēdzas un tai nekas neseko. Manuprāt, iemesls, kāpēc cilvēki tic pēcnāves dzīvei vai reinkarnācijai, ir tas, ka viņi ļoti baidās no nāves un no tā, ka dzīvojuši nepareizi. Viņi pieķeras domai, ka būs vēl viena iespēja. Daudzi cilvēki zemapziņas līmenī saprot, ka viņu dzīves ir tukšas, stulbas un bezjēdzīgas. Ticot pēcnāves dzīvei, viņi sev it kā rada iespēju to «nokārtot vēlāk» – pēc nāves. Viņi nespēj iedomāties, ka vairs neeksistēs, tāpēc, ka uztver sevi pašus kā ļoti svarīgus. Tāpēc viņi domā, ka kaut kādā veidā turpinās dzīvot mūžīgi. Es tā nedomāju un šādu viedokli uzskatu par vājumu.

Cik augsts ir pašnāvību līmenis Vācijā? Kā ir ar depresiju? Vai daudzi cilvēki cieš no šāda rakstura problēmām?

Esmu dzirdējis, ka oficiāli pašnāvību skaita līmenis Vācijā ir vidējs, bet, manuprāt, tas ir diezgan zems. Es zinu tikai dažus cilvēkus, kuri izdarījuši pašnāvību. Tomēr sliecos domāt, ka depresija Vācijā ir ĻOTI izplatīta. To šajā valstī var redzēt izpaužamies kā stulbumu un rupjību, tas ir ļoti izplatīti. Daudzi cilvēki ir īdzīgi, fatālistiski, pesimistiski un ļoti nelaipni. To es uztveru kā zīmi, ka cilvēki nav apmierināti ar savu dzīvi.

Šeit dzīvojošie cilvēki izvēlas slāpēt šīs emocijas ar alkoholu, bezjēdzīgām ballītēm un tukšiem izklaides pasākumiem, kas pasargā viņus no patiesām izjūtām un no domāšanas. Maizi un izpriecas!

Vai tu varētu man pastāstīt par laimīgāko dienu savā dzīvē?

Varētu, bet varbūt šo interviju lasa cilvēki, kuriem vēl nav 18 gadu, tāpēc es to nedrīkstu stāstīt (smejas).

Ko tu ieteiktu paklausīties no Vācijas doom grupām? Un, starp citu, vai tu zini, kāda mūzika patīk Angelai Merkelei?

«Dust», «Ahab», «BST», «Black Shape Of Nexus», «0.68», «Swamp Corpse» (ja vien viņi beidzot kaut ko izdos) ir doom grupas no Vācijas, ko vērts paklausīties.

Angelai Merkelei patīk tā skaņa, kas rodas, naudai ripojot, kamēr gāzmaskās un ādās tērpušies vergi viņu per. Tā ir kā mūzika viņas ausīm.

Kā tu domā, kādā formātā mēs klausīsimies mūziku pēc, teiksim, 25 gadiem? Tikai digitāli? Vai platēm, kasetēm u.tml. ir paredzama kāda nākotne?

Šobrīd vinila plates ir ļoti populāras kā anti-trends digitālai mūzikai. Es domāju, šis process vēl ilgs kādu brīdi, bet pēc 25 gadiem tas noteikti būs beidzies. Vecākā paaudze vēl turas pie vinila platēm un kasetēm. Jaunākā paaudze tās no jauna neatklās.

Vinila plašu popularitāte beigsies līdz ar šo paaudzi. Bēdīga nākotne.

Tu arī agrāk esi bijis tūrēs kopā ar citām doom grupām. Saki man, lūdzu, kā atšķiras atmosfēra tūres busā, kurā ir tikai drūmi doomer’i, ja salīdzinām, piemēram, ar busu, kurā tūrē dodas thrasher’i vai blacker’i?

Tā kā nekad neesmu bijis tūrēs kopā ar thrash & black grupām, es nevaru salīdzināt atmosfēru, kas valda mūsu busā, ar to, kas valda viņu busos. Vienīgi varu pateikt, ka busā, kurā brauc doomer’i, atmosfēra nebūt nav tik tumša un depresīva, kā varētu būt. Un tam ir vienkāršs iemesls: mākslinieciskā ziņā visiem doomeriem ir daudz kopēja, un tāpēc mēs labi saprotamies. Mēs visi šajā dzīvē esam cietuši un to atspoguļojam savā mūzikā. Doom’s ir nobriedusi mūzika. Tāpēc atmosfēra ir draudzīga un relaksēta. Doomeri bieži vien (ne vienmēr, protams) ir mazliet vairāk pārliecināti par savu mūziku nekā blacker’i, tāpēc mums nav jāuzsāk stulbas sacensības par to, «kurš ir pats ļaunākais šajā autobusā», haha. Taču jāteic, ka mūsu busos parasti nenotiek arī tik daudz tusēšanas... varbūt mēs esam pārāk intraverti (smejas).

Ko tu zini par Latviju?

Nekad neesmu bijis Latvijā, un tas ir iemesls kāpēc es ĻOTI gaidu šo koncertu! Godīgi sakot, par Latviju neko daudz nezinu. Diemžēl bijušās PSRS valstis Rietumos ir diezgan mazpazīstamas. Daudzi cilvēki un masu mediji tām nepievērš pārāk daudz vērības, kas ir ļoti skumji. Tāpēc mēs nesaņemam īpaši daudz informācijas. Bet es visu redzēšu savām acīm!

Trīs lietas, ko mums noteikti vajadzētu zināt par grupu «Evoken»?

1. Viņi spārda pakaļas, it īpaši koncertos; 2. Viņu vokālists ir viens no labākajiem doom žanrā;

3. Viņi pārāk daudz ko publicē Facebook’ā, haha.

Kuras ir tavas iecienītākās dziesmas no to grupu repertuāra, ar ko kopā dosieties tūrē?

Manas mīļākās «Evoken» dziesmas ir «Tending The Dire Hatred», «Orogeny» un «Antithesis of Light».

Es ceru, ka viņi tās spēlēs šajā tūrē. Ja ne, es viņus katru nakti tik ilgi kaitināšu, līdz viņi to tomēr darīs, haha! Es vēl tik labi nepārzinu «Evadne» repertuāru, taču tas mainīsies pēc tūres!

Varbūt ir kādi jautājumi, ko tu vēlētos uzdot mūsu latviešu grupām, ar ko kopā spēlēsiet Rīgā?

Protams, es gribētu uzzināt vairāk par to, kas notiek uz jūsu metāla mūzikas skatuves, kādi žanri ir populāri un kāda vispār ir attieksme pret metālu. Es pieņemu, ka jūs esat vairāk iekšā tajā īstajā sajūtā nekā pārtikušās masas rietumvalstīs?

Uz Filipa jautājumiem atbild Edmunds no «Frailty»:

Latvijas metāla mūzikas skatuve nav tik attīstīta, kā tas ir Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, pat ne tuvu tam līmenim. Katra grupa darbojas savā noteiktā žanrā, un nav tādu tradīciju, ko varētu saukt par Latvijas black vai death metālu. Vispopulārākie latviešu klausītāju vidū ir ekstrēmie metāla žanri: death, black, doom metāls, arī citiem stiliem, kā, piemēram, folk un thrash metālam, ir savi cienītāji. Mums ir spēcīga post metāla/hc skatuve, lai arī oldschool metāla fanu vidū viņi zināmā mērā tiek vērtēti kā kaut kas nedaudz zemāks. Es nevaru atbildēt par tā saucamo īsto metāla izjūtu, bet domāju, ka oldschool pieejai tiek dota priekšroka. Modernās lietas, tādas kā metalcore un šobrīd ārkārtīgi populārais djent, pagaidām nav izpelnījušies īstu atbalstu mūsu kopienā, un tie galvenokārt patīk gados jaunākiem klausītājiem. Šajos žanros šobrīd nav manāmas patiešām spēcīgas grupas. Koncertos cilvēki joprojām dod priekšroku oldschool grupām: garmatainiem mūziķiem, kas tērpušies melnā vai militāra izskata apģērbā un spēlē ļauni skanošu rifu un intensīva bungu ritma piesātinātu mūziku, nevis kaulainiem puisīšiem, kas lēkā apkārt un spēlē dīvainus ritmus ar saviem 7 vai 8 stīgu monstriem. Un sauc šīs izdarības par metālu! Es ceru, ka tas tā būs arī nākotnē un varbūt kādreiz mēs sasniegsim mūsu ārzemju draugu līmeni, kuri darbojas jau gadu desmitiem ilgi. Mantojums, ko atstājuši PSRS apspiestībā pavadītie gadi, joprojām ir stipri jūtams, un Rietumvalstu vērtību un attieksmes adaptācija arī attiecībā pret roku un metāla mūziku ir tikai agrīnā attīstības fāzē.

Kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvis par dzīvi un mūziku kā divām neatņemamām savas dzīves sastāvdaļām?

Esmu sapratis to, ka MAN mūzika ir vienīgā mākslas forma, kas atspoguļo visus cilvēka dzīves aspektus. Citi cilvēki var tam nepiekrist, taču tā ir atziņa, ko esmu guvis. Mūzika ir kā katalizators eksistencei. Ja nebūtu mūzikas, es jau sen būtu pielicis punktu savai dzīvei. Un es nejokoju.

Vai jūs redzējāt Rīgas koncerta promo video ar «Ophis» mūziku?

Jā, mēs redzējām un kārtīgi izsmējāmies. Tas bija ļoti jautri un oriģināli. Neviens cits iepriekš neko tādu nebija darījis. Mums to vajadzētu izmantot kā intro ierakstu mūsu koncertos, haha. Liels paldies par šo video! Jā, tas tiesa, mēs esam patiesi aizrāvušies ar domu par došanos uz Rīgu!

* «Doom Shall Rise» – tikai doom metal mūzikai veltīts festivāls, kas aizsācies 2003. gadā Vācijā, pulcējot vienkopus dažādu valstu mūziķus.

** doom, doomed

Kas ir doom

Uz augšu