Tu vari visu, ja vien zini, ka tev to vajag «pa īstam»
«Tajā naktī, kad es gulēju slimnīcā pirms operācijas, man bija nepārprotama sajūta, ka ir jālūdz. Un es sapratu, ka esmu spiesta izdomāt, ko es gribu lūgt. Kas ir tas, kas man ir vajadzīgs pa īstam. Jo
tas, kam es lūdzu, jau zina, kas ar mani notiek, un zina, kāpēc tā notiek.
Tātad viņš grib, lai arī es to uzzinu un pieņemu lēmumu – ko es patiešām vēlos. Un tajā naktī es to izdomāju. Tas bija ļoti skaudri un ļoti pa īstam. Un tas īstums, tās emocijas man ļāva arī pēc tam saņemties, jo es biju sapratusi, ko es gribu, ko man vajag. Tas bija mans pirmais pakāpiens, mans pirmais atbalsta punkts, kur atstutēties. Un tas mani «baro» visu laiku, arī vēl šobrīd. Bet tas bija ļoti smagi, jo man vajadzēja saprast, uz ko es vispār esmu gatava.»
«Nākamajā dienā pēc staru terapijas kursa es aizgāju uz sporta zāli un sāku vingrot, jo sapratu: ja nekustēšos, tad ar mani būs cauri. Arī tagad es nevaru gulēt pa dienu, nevaru mierīgi sēdēt, man vajag kaut ko darīt. Vēl es ļoti daudz staigāju - ķīmijterapijas un staru terapijas laikā es no savām mājām pie Teikas līdz pat Onkoloģijas centram gāju kājām, katru dienu kā uz darbu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Slimnīcā vienmēr iegāju sarkaniem vaigiem, aizelsusies. Staigāšanā kaut kas ir – ritmiskums, kustības un iespēja domāt palīdz sevi sakārtot gan fiziski, gan garīgi. Vēl es darīju visas tās lietas, kas noskaņo uz harmoniskām vibrācijām, piemēram, klausījos Mocartu. Vispār es ļoti paļāvos uz izjūtām. Tagad ar šo pieredzi mēģinu dalīties arī ar citiem - caur paziņu paziņām pie manis nāk cilvēki, un tad, ko nu es zinu, to stāstu.
