Kad mīlestība aizved uz dzīvi Francijā

FOTO: no personiskā arhīva

Viņa - Ilze Lejiņa - ir pazīstama kā viena no pirmajām latviešu saksofonistēm, entuziaste un kvarteta «n[ex]t» izveidotāja. Tomēr šoreiz mēs viņu uzrunājām kā sievieti, kura mīl ne tikai mūziku, bet ir mīloša sieviete savam vīram. Kā viņa pati skaita: mēs esam divi, mums ir divas mājas, divas kultūras, divas valodas un divas meitiņas... Kāda ir viņu laimes formula, lasi intervijā!

TVNET: Kā tā sanācis, ka esi viena no pirmajām sievietēm - saksofonistēm?

Ilze: Mans tēvs bija mūziķis, tad arī mans ceļš jau sešu gadu vecumā sākās ar vijoles mācību. Piecpadsmit gadu vecumā, kad mūzikas skola bija pabeigta, mana izvēle svārstījās, vai saistīt savu dzīvi ar mūziku vai ne. Un, kā redzat, izvēle notika šāda, un tad arī nolēmu pamainīt instrumentu uz saksofonu, kurš nāca modē!

TVNET: Kas ir tas, ko elpo, spēlējot mūziku, - kas ir tas, bez kā nespēj iztikt? Emocijas, skaņas... Varbūt tie ir papildu endorfīni, kas izdalās, skanot saksofonam?

Ilze: Man ir tā iespēja salīdzināt saksofonu ar vijoli. Jāsaka, tās ir pilnīgi dažādas skaņas un sajūtas, Spēlējot vijoli, koks vibrē, spēlējot saksofonu, tas ir metāls. Spēlējot saksofonu, skaņu radām elpojot, kā dziedātājs. Tieši tāpēc katram saksofonistam

instruments skan citādāk, raksturojot personību.

Un bez emocijām mūzika nav mūzika, vai ne tā?

FOTO: no personiskā arhīva

TVNET: Kā tavi dzīves ceļi aizvijās uz Franciju? Tā bija jau sen sapņota zeme, kur dzīvot, vai tas viss gadījās nejauši?

Ilze: Tas gadījās nejauši, bet, kā mana mamma saka, es tam iekšēji biju jau sagatavojusies, jo franču kultūra un valoda ir diezgan cieši saistīta ar saksofonu, jo instruments tika radīts Beļģijā, bet attīstība notika Francijā. Man bija tā laime dažus mēnešus studēt Parīzē, arī piedalīties meistarklasēs Francijas dienvidos. Saviem saksofoniem pati braucu pakaļ uz Parīzi.

TVNET: Kā satiki savu vīru - Fredu Ormēnu?

Ilze: Bet satikšanās ar Fredu bija pavisam nejauša. Tas notika pirms septiņiem gadiem Slovēnijā, pasaules saksofonistu kongresā.

TVNET: Vai mūzika jūs saistīja - vai tā bija dzirkstele no pirmā acu skatiena?

Ilze:Dzirkstele un

mīlestība no pirmā acu skatiena. Tieši tā. Romantiski, kā filmā!

Saskatījāmies, garām ejot, sasmaidījāmies. Vairs neatceros, kurš kuru uzrunāja pirmais. Freds saka es, man gan šķiet, ka viņš. Bet tā bija jau festivāla priekšpēdējā diena! Negulējām visu nakti. Staigājām pa Ļubļanas ielām līdz pat nākamā rīta noslēguma koncertam. Tad Fredam bija laiks doties uz lidmašīnu. Šķiršanās, taču jau ļoti drīz atkal satikšanās. Viss nākamais gads pagāja ceļojot un skaipojot,

līdz nolēmām, ka es pārcelšos uz dzīvi Francijā.

TVNET: Kāda ir jūsu attiecību laimes formula?

Ilze: Ja katrs no mums ir laimīgs, tad kopā būsim laimīgi. Patiesībā mēs abi esam laimīgi, jo visi mūsu sapņi un plāni īstenojas. Dažus no tiem varu atklāt. Mums ir divas burvīgas meitiņas. Ieva un Maija. Ievai ir pusotrs gads, un Maijai trīs gadi. Mums ir divas mājas, divas kultūras, divas valodas un mūzika, mūzika… Kopš spēlējam kopā, esam atraduši īsto laimes formulu.

TVNET: Ko esi mācījusies no sava mīļotā vīrieša?

Ilze:Ļoti daudz. Piemēram, plānot un īstenot mērķus. Rūpīga plānošana līdz sīkumam. Un izrunāt visu, kas sakrājies. Tas ir tik svētīgi!

TVNET: Kā viņš tevi ikdienā sauc?

Ilze: Vārdā - Ilze. Bet ar lielu franču akcentu.

FOTO: no personiskā arhīva

TVNET: Kā ir būt kopā ar francūzi? Ticu, ka daudzas sievietes ir par to domājušas... Vai tā arī ir, kā runā, - kaislība, romantika, īsti sirds zagļi...

Ilze: Francūži ir romantiski, protams. Tas viņiem asinīs.

Katrā svarīgā brīdī tiek atrauts šampis.

Manam francūzim ir svarīgi lēni un nesteidzīgi baudīt maltīti. Runāties, runāties, katru dienu runāties. Es to visu saucu par romantiku, jo man ir atvēlēta uzmanība. Un to taču mēs, sievietes, vēlamies!

TVNET: Tu par savām mājām sauc Latviju vai Franciju?

Ilze: Man ir divas mājas. Mana dzimtenes sajūta ir vienmēr šeit, bet manas mājas un ģimene ir Francijā. Un tā ir bagātība.

TVNET: Pastāsti nedaudz par dzīvi tur - kādas ir franču sievietes un ko mums, latvietēm, vajadzētu no viņām pārņemt ikdienā?

Ilze: Domāju, ka mums ir stereotipi par franču sievietēm un franču vīriešiem, ko redzam filmās. Patiesībā franču sievietes ir vienkāršas un sirsnīgas. Jāsaka gan, tikai tad, ja ar viņām runā franciski, jo citās valodās viņi īpaši nerunā. Mēs dzīvojam nelielā franču ciematā. Tur ritms ir mierīgs. Kruasānus ēdam tikai svētdienās. Franču bagete gan mums ir galdā katru dienu. Ak jā, viena

franču vīna glāze tiek dzerta katrā ēdienreizē, izņemot brokastis. Šī laikam ir lielā atšķirība

starp latviešu un franču sievietēm. Runāju daudz par ēšanu, jo tas viņiem ir tik svarīgi. Veikali, biroji, viss apstājas pusdienlaikā, jo ir taču jāizbauda maltīte! Sākumā man tas bija neierasti un pat mazliet šokējoši.

FOTO: no personiskā arhīva

TVNET: «Viņš un viņa» - kur radās ideja par šo mīlas uzvedumu un ko klausītājiem gaidīt no tā?

Ilze: Ideja radās apmēram pirms gada, jo nolēmām muzicēt kopā un muzicēt Latvijā. Mums palaimējās, jo Karina Bērziņa piekrita koordinēt mūsu koncertdarbību, kas man pašai būtu ļoti grūti izdarāms no Francijas. Paldies viņai par to. Koncerti mums ir pa visu Latviju, Rīgā plānojam lielāku koncertu maijā vai jūnijā. Domāju, ka klausītājiem būs interesanti. Spēlējam dažādus instrumentus, izmantojam arī elektroniku. Tā ir cilpu mašīna, kas koncertlaikā ieraksta un saglabā muzikālu motīvu, līdz ar to skaņa ir bagātīga. Mūsu romantiskā satikšanās ir uzveduma vadlīnija.

Tuvākie koncerti: 08.03. Mālpils kultūras nams; 09.03. Igates pils; 10.03. Rīga, viesnīca NB; 28.03. Ropažu kultūras nams; 03.04. Ozolnieku tautas nams; 04.04. Vecauces pils; 05.04. Skrīveru kultūras nams; 06.04. Saulkrastu kultūras nams; 10.05. Jūrmala, restorāns Neptūns; 11.05. Skrundas kultūras nams.

Uz augšu