Kad pamet vīrs un paņem līdzi pat mājas dēļus... (34)

«Vai nav trakums – Ziediņi izšķīrušies! Paraugģimene, divi dēli izaudzināti, ir mazbērni. Nosvinēja 40 gadu kāzu jubileju, un Jančuks aizgāja pie citas. Mīļākās viņam bijušas vienmēr, bet nu Antonija aizgājusi uz tiesu ar šķiršanās papīriem.» Tā apmēram pirms gada vienā no pagastu veikaliem runāja sievas.

Labs un gādīgs

Pirmais laiks pēc vīra aiziešanas Antonijai nenesa vis sirdsmieru, bet gan nepatīkamus pārsteigumus. Jančuks bija par to parūpējies. Dažas dienas pēc tam, kad vīrs bija aizvedis savas atlikušās mantas, iegājusi šķūnītī, Antonija pamanīja, ka malkas strēķītis pavisam mazs. Kalendārā marts, un naktīs vēl piesalst. Vīra draugam Valdim piederēja mežs, pavasarī Jānis no viņa regulāri pirka malku visam nākamajam gadam. «Kā? Jančuks zvanīja, ka šogad malku nevajadzēšot. Es jau pārdevu citam,» tāda Valda atbilde Antonijai bija trieciens.

Sludinājumu lapā meklējot malkas piedāvājumus, nodzisa griestu lampa, elektriskā tējkanna pārstāja sīkt, un pa krānu tecēja vien sīka straumīte. Tātad pazudusi elektrība, un apstājies sūknis. Antonija atskārta, ka nemaz nezina, kā māja funkcionē, – Jančuks to bija cēlis savām rokām, viņš par visu gādāja. Visādi labs, strādīgs un gādīgs, ja vien nevazātos apkārt.

Nogājusi līdz kaimiņiem, Antonija dabūja palīgu, kas atrada vainu, parādīja, kur ir slēdži un drošinātāji. Gaisma atgriezās, bet pār sievas vaigiem ripoja asaras. Nav tik vienkārši dzīvot vienai. Asarās mirkstošu viņu atrada Aina, draudzene, kuras vīrs bija miris. Aina atrunāja Antoniju no nodoma runāt ar vīru, lūgties, lai nāk tomēr atpakaļ. «Pēc pazemojumiem, ko esi pacietusi?

Bez ūdens un elektrības neviens nav nomiris, viss sakārtosies,

tici man!» viņa mierināja draudzeni.

Kam jānotiek

Nedēļas nogalē abas aizbrauca ekskursijā uz Lietuvu. Atgriezusies mājās, Antonija pamanīja, ka garāžai durvis vaļā. Zaglim tur ko darīt nebūtu, jo auto Jančuks bija paņēmis sev. Ieejot garāžā, Antonija palika muti vaļā – sienas plaukti aizvesti, no durvīm izņemta Jančuka īpašā slēdzene. Pats lika, pats paņēma, nogremzās Antonija, prātodama, ko vēl piedzīvos.

Pastkastītē bija vēstule ar aicinājumu uz klases salidojumu, jo kopš vidusskolas beigšanas pagājuši 40 gadi. Antonija to nolika malā, jo nebija garastāvokļa kaut kur doties vienai. Tomēr iegrozījās tā, ka viņa pārdomāja un salidojumā satika savu pirmo mīlestību. Uldis dzīvoja Vidzemē, pirms četriem gadiem apglabājis sievu un Bauskas pusē meklēja, kam izīrēt vai pārdot mirušo vecāku mājas.

Antonija par viņu nebija pat domājusi garus gadus, bet Uldis savu meiteni nebija aizmirsis.

Antonija uzaicināja viņu ciemos, bet neteica, ka izšķīrusies un dzīvo viena. Kad Uldis atbrauca, tad arī izrunājās, un... notika tas, kam laikam bija jānotiek. Abu dzīve sakārtojās, un pāris mēnešus pēc šķiršanās Antonija ieguva ne tikai tīkamu dzīvesbiedru, bet arī par ūdeni, elektrību, malku, mauriņa pļaušanu un dārza apstrādāšanu viņai vairs nebija jādomā. Burkānu dobēs pie mājas viņa iestādīja rozes, un līdz ar tām uzziedēja arī pati.

Senču piemiņa

Bijušajam vīram tas bija kā dadzis apakšbiksēs. Saticis Antoniju Bauskā, Jančuks atgādināja, ka mājas bēniņos ir dēļi, kas viņam vajadzīgi. Atbraucis tiem pakaļ, viņš

lūdza atdot savulaik sievai paša no Francijas vesto brendija pudeli.

Vakaros Antonija nogurusi bija pieradusi atlaisties senatnīgā šūpuļkrēslā. Ulda notīrīts un salabots, tas izskatījās kā jauns. To redzot, Jančuks atgādināja, ka krēsls piederējis viņa vecajai tantei, tāpēc ņemšot to prom. Antonija atbildēja, ka tikpat labi krēsls arī viņai ir piemiņa... no bijušā vīra senčiem. Zinot, cik līdzīga mēbele var maksāt, pateica Jančukam, lai maksā simt latu, tad krēslu dabūs. Saruna varēja beigties diezgan skaļi, ja neparādītos Uldis.

Vakarā Antonija nogāja piekārtot pagrabu. Tālākajā plauktā viņa atrada kožu saēstu pašaustas vilnas mēteli. Uldis nosmējās, ka tas laikam vēl no Pirmā pasaules kara laikiem. Sacītais Antonijai atgādināja Jančuka stāstīto, ka ar šo mēteli viņa vecvecmamma esot pārnākusi no bēgļu gaitām Krievijā.

Taču ne jau mētelis, bet divās rindās piešūtās pogas bija vērtīgas, jo tās bija ar audumu apvilktas cara Nikolaja laika zelta monētas. Bēgļu sievas «padomiņš», ko nestundā pārdot, lai bērnus pabarotu. No vienas tādas uztaisīja gredzenus, Antonijas un Jančuka vecākajam dēlam precoties. Tāpēc mētelim trūka tikai vienas pogas, pārējās septiņas bija vietā. Bez sirdsapziņas pārmetumiem Antonija pogas nogrieza un mēteli sadedzināja, ko arī pateica Jančukam. Viņš atbrauca, izsijāja pelnus ugunskura vietā un noskaities pateica, ka

Antonija ir viena pilnīgi stulba vecene.

Bet viņa kopā ar Uldi vairs nebija viena un nepavisam ne vecene.