Sieviete no kuras baidās kā no uguns: Alla Sigalova (8)

Viņa ir neliela auguma, trausla un ļoti gracioza. Tajā pašā laikā Allai ir pārsteidzoši skarbs raksturs, dumpinieces reputācija un paradums lietas saukt īstajos vārdos. Stingrā un asā tvēriena dēļ daudzi no Sigalovas baidās kā no uguns, taču vienalga sapņo ar viņu kopā strādāt. Šķiet, nonākot viņas iespaidā, cilvēki sāk funkcionēt tādā īpašā režīmā, kas ieslēgts ar maksimālu jaudu. Izrādi «Otello» Sigalova iestudē ne jau pirmo reizi. 1990. gadā ar tādu pašu nosaukumu to izrādīja «Allas Sigalovas neatkarīgā trupa» un tai bija milzīgi panākumi. Bet tas bija pavisam atšķirīgs «Otello» – ar citu horeogrāfiju un citu (Verdi) mūziku. Šoreiz Alla ir izvēlējusies triju komponistu – vācieša Johana Sebastiana Baha, grieķa Jaņa Ksenaka un armēņa Aveta Terterjana – darbus. Jāpiebilst, ka 1996. gadā viņas nelaiķis vīrs Romāns Kozaks «Otello» iestudēja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Īsāk sakot, Sigalovai visur seko leģendārā greizsirdīgā vīrieša tēls...

Alla, vai arī dzīvē jums nācies novērot tikpat spilgtas un nekontrolējamas emocijas, kādas rodamas Šekspīra darbos?
Ir nācies. Gan novērot, gan pašai piedzīvot. Esmu bijusi tik greizsirdīga, ka gatava cilvēku nožņaugt, un tas pats arī piedzīvots attiecībā pret mani. Tas viss ir bijis.

Kā no aktieriem panākat nepieciešamo jūtu kaislību?

Nu, uz trakonamu es viņus nevedu. (Smaida.) Viņi vajadzīgo jūtu kondīciju panāk ar iztēli un intuīciju. Dažreiz iesaku noskatīties kādas konkrētas filmas – pavērot, kā to vai citu stāvokli nospēlējis, piemēram, Als Pačīno vai Toms Henkss.

Vai bija viegli strādāt ar mūsu baleta trupu?

Jums ir daudz tiešām talantīgu dejotāju, kuri ļoti vēlas pilnveidoties un strādā, sevi nežēlojot. Es taču arī nevienu nežēloju. Man patīk strādāt sarežģīti, mokot citus un mokoties pašai. Tikai cauri sāpēm mākslinieks var pārvarēt sevi, kļūstot daudz brīvāks, un uzzināt par sevi kaut ko tādu, par ko nav bijis ne jausmas. Taču tajā pašā laikā, lai arī kur es strādāju, tas vienmēr notiek pozitīvā un mīlas pilnā gaisotnē.

Es neesmu nekāds Karabass Barabass, kas bezjēdzīgi pazemo cilvēkus.

Kā jūs pati definētu savu stilu? Сontemporary dance – laikmetīgās dejas. Tas ir pārāk plašs jēdziens.

Es nenodarbojos ar сontemporary dance. Ja jūs sākat piemeklēt kādu definīciju tai horeogrāfijas valodai, kurā runāju es, jums ātri vien viss sajuks. Man ir interesants viss, kas notiek dejas pasaulē. Patiešām labi horeogrāfi savā jaunradē var iekļaut jebkurus virzienus, taču tajā pašā laikā viņiem piemīt savs rokraksts, tāpēc ir bezjēdzīgi viņus kaut kā ierobežot.

Ja jūsu meita vēlētos kļūt par horeogrāfi vai dejotāju, kurp jūs viņu sūtītu mācīties?
Uz Beļģiju, Ameriku vai Franciju. Tur studenti pašlaik saņem visplašāko horeogrāfijas valodu spektru un interesantu pieeju darbam ar ķermeni – viņi apgūst jogu, Austrumu cīņas... Rezultātā veidojas daudz plašāks redzesloks. Bet Krievijā viss aprobežojas ar klasisko skolu.

Pie kādiem projektiem ķersities pēc «Otello»?
Nesen kopā Alvi Hermani sākām strādāt pie kādas operas. Tāpat gaidāma izrāde, kuru iestudēšu sadarbībā ar amerikāņu producentiem, par pamatu ņemot Čaikovska mūziku. Vēl būs izrāde Maskavas teātrī Satirikon, bet pēc pāris gadiem iestudēšu izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Sīkāk gan neko nevēlos stāstīt.

Liktenis un brīvība

Alla Sigalova ir dzimusi 1959. gadā Volgogradā. Viņas mamma, dejotāja, strādāja par horeogrāfi Muzikālās komēdijas teātrī, bet tētis, pianists, vadīja klavieru nodaļu mūzikas skolā. Bērnību Alla pavadīja Krasnojarskā, bet pēc tam iestājās A. J. Vaganovas Ļeņingradas Baleta akadēmijā, 10 gadu vecumā svešā pilsētā nonākot pilnīgi viena, bez vecākiem. Viņas audzināšanu uzņēmās mākslinieka Konstantīna Somova pēcteču ģimene, tomēr meitene ļoti ilgojās pēc mājām. Tuvojoties skolas izlaiduma laikam, Sigalovai jau tika paredzēta Marijas teātra prīmas karjera, taču notika kas negaidīts: šausminoša trauma, kas viņu uz pusgadu piekala pie slimības gultas, un Allai uz visiem laikiem nācās pamest klasisko baletu. Sigalova pārcēlās uz Maskavu, absolvēja VTMI (ГИТИС) un sāka jaunu dzīvi – kā horeogrāfe. Viņas pirmā izrāde bija skandalozi slavenā, nu jau leģendārā «Kalpones», ko pēc Ž. Ženē motīviem teātrī Satirikon iestudēja Romāns Viktjuks. 1989. gadā viņa izveidoja «Allas Sigalovas neatkarīgo trupu» – faktiski Krievijā pirmo laikmetīgās dejas teātri. Tas pastāvēja līdz pat 1994. gadam, kad, pēc Sigalovas vārdiem, viņa sevi šajā pasākumā bija izsmēlusi. Kopš tā laika Alla ir iestudējusi desmitiem izrāžu visā pasaulē. Ar Latviju viņas sadarbība sākās 1996. gadā, kad uz LNO skatuves Sigalova iestudēja viencēliena baletu «Dueti». Pēc tam sekoja «Dzeltenais tango» ar A. Pjacolli mūziku (1997) un «Bolero» (2000). Pieminēšanas vērta ir viņas ilggadējā sadarbība ar Laimu Vaikuli (mūsu popzvaigzne tieši Sigalovai ir pateicīga par slaveno 90. gadu šovu). Alla vairākkārt ir filmējusies kino, kaut gan īpašu gandarījumu lomas viņai nav nesušas: «Šo ābolu jau esmu nogaršojusi. Tas ir lielisks, taču nav mans.» Piedevām Sigalova ir iesaistījusies pedagoģiskajā darbā (viņa ir Maskavas Dailes teātra (МХАТ) skolas–studijas profesore), vada TV un radio programmas, kas popularizē mūsdienu horeogrāfiju.

Kas jums ir svarīgākais cilvēku attiecībās – mīlestība vai cieņa?
Cieņa. Mīlestība mēdz būt dažāda. Var mīlēt un viens otram kraut pa ģīmi. Tāpēc es labprātāk cienu cilvēku. Neciešu pazemojumus un apvainojumus.

Kā jūs reaģējat, kad sastopaties ar rupjību? Tā taču ir uz katra soļa.
Es esmu nogurusi ar to cīnīties, tāpēc tagad visbiežāk paeju malā. Bet, ja tas skars kādu no maniem bērniem, pāridarītāju saplosīšu gabalos! Daudzi mani līdzcilvēki reaģē uz rupjību mierīgi, pieņem to gandrīz kā normu. Taču man acīmredzot ir cita iekšējās brīvības izjūta. Es taču tiku audzināta aristokrātiskajā ļeņingradiešu ģimenē un tās samērā disidentiskajā vidē. Daudzi tās draugi bija izsūtīti un atklāti man par to stāstīja, 12 gadu vecumā es jau klausījos aizliegto «Radio Brīvība» un lasīju Solžeņicina «Gulaga arhipelāgu». Bet, pateicoties baleta profesijai, jau agri bija iespēja nokļūt ārzemēs un analizēt, kā cilvēki tur dzīvo. Visi cilvēki piedzimst ar brīvības izjūtu, taču pēc tam tā tiek sagrauta vai arī ne. Maniem diviem bērniem, kas tika audzināti vienā un tajā pašā vidē, šī brīvības izjūta ir pilnīgi atšķirīga: vienam tā ir absolūta, bet otram – daudz ierobežotāka.

Vai ticat liktenim?

Tas ir sarežģīts jautājums. Parasti apstiprinoši atbild tie, kas pieraduši peldēt pa straumi, paklausīgi rokas klēpī salikuši.

Bet es esmu pārliecināta, ka liktenis – tas ir tas, ko izdara pats savām rokām.

Tomēr likteni veido daudzas lietas: izglītība, kādu esi ieguvis, cilvēki, kas tevi ietekmējuši un kurus tu mīlēji, grāmatas, kādas esi lasījis, un mūzika, ko klausies. Vēl arī bērni, kurus esi dzemdējusi, – bērni ļoti spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi.

Tomēr dažkārt notiek neparedzamas lietas, kā trauma mākslas skolas laikā, kuras dēļ bijāt spiesta pamest klasisko baletu.

Psihologi raksta, ka visas mūsu slimības izprovocējam paši. Pēc tās traumas 90. gadu sākumā man ir bijusi vēl viena. Taču tagad es jums nešauboties varu pateikt: fiziskās traumas pārdzīvot ir daudz vieglāk nekā tās, kuras skar dvēseli.

Laikam tas, ka nepieņemat kompromisus, pamatīgi sarežģī jūsu dzīvi.

Jā, tā nu tas ir. Protams, izmanība reizēm atnes daudz lielākus labumus. Tomēr tīra sirdsapziņa man ir vērtīgāka... Tiesa, nu jau esmu pārstājusi tik kaislīgi aizstāvēt savus principus, kā to darīju agrāk. Apnicis. Šī cīņa man liekas bezjēdzīga, tāpēc tagad vienkārši pametu to vietu, kur slikti ož.

Vai jūs nošķirat sieviešu un vīriešu horeogrāfiju?

Manā profesijā nav dalījuma pēc dzimuma pazīmēm. Radošajās profesijās dzimums absolūti neko nenosaka. Milzīgs skaits vīriešu veido pilnīgi bābiešu horeogrāfiju, un man no tā metas nelabi.

Vai modē jums arī nepatīk «bābiskais»?

Nē. Man patīk melnā krāsa. Pēc gara man ir tuvi Comme des Garçons un beļģi, vēl man patīk vintāža. Par modi es sāku interesēties jau agrā bērnībā. Tā nu bija sanācis, ka brīžos, kad mani vajadzēja kaut kur atstāt, mani aizveda uz Ļeņingradas Publiskās bibliotēkas slēgtajiem fondiem. Tur es šķirstīju 70. gadu žurnāla L’Officiel kaudzi, kurus tolaik nekur citur nevarēja dabūt pat paskatīties. Tas bija kaut kas neticams! Es domāju, ka tieši L’Officiel ir izveidojis manu izpratni par stilu.

Kur jūs pērkat apģērbu?

Vislabprātāk to daru Ņujorkā. Man patīk daudzi amerikāņu zīmoli, tikai to nosaukumus gan neprasiet! Es pat necenšos tos iegaumēt. Es vispār nepievēršu uzmanību etiķetēm. Eju uz veikalu pēc mantām, kas man iepatiksies. Nepatīk, ka ar apģērbu cilvēki demonstrē savu slikto gaumi.

Nevaru ciest sievietes ar somām, uz kurām spīguļojās milzīgas Louis Vuitton brenda zīmes.

Un tur nu es neko nevaru padarīt.

Vai pieķeraties lietām?

Mani bērni smejas: mammu, tu līdz šim laikam valkā kleitas un svīterus, kādus vilki mugurā savas mākslas skolas laikā. Vēl vairāk – man ir apģērbs, ko valkāja mana mamma. Mēdz būt tāds apģērbs, kuram pieķeries no visas sirds.

Arī Džeina Birkina dievina vecas mantas ar caurumiem.

Manā apģērbā nav caurumu. Esmu ļoti akurāta.

Es domāju, ka Birkina arī ir akurāta. Vienkārši viņai ir tāda filozofija.

Man šī filozofija arī ir ļoti tuva. Diemžēl neesmu tik brīva, lai kaut ko tādu atļautos Maskavā. Esmu taču Maskavas Dailes teātra (МХАТ) skolas–studijas profesore un katedras vadītāja. Ja ierodos uz nodarbībām saplēstos džinsos, visi uz mani skatās lielām acīm. Visi jau pie tā ir pieraduši, ka ģērbjos neformāli, tomēr kaut kādu robežu cenšos nepārkāpt. Toties Amerikā gan atraujos – tur valkāju krekliņus ar caurumiem, īsus šortus. Tur vispār ir jauks «klimats»: aizbrauc, ieelpo gaisu – un viss, tu esi brīvs!

Kas jums ir pats svarīgākais, izvēloties apģērbu?

Tas atkarīgs no tā, kurp es eju. Ja uz pieņemšanu pie Lielbritānijas karalienes – viens, bet, ja sēņot, – pavisam kas cits.

Vai bieži dodaties sēņot?

Pavisam nesen draugi mani izvilka uz mežu – nevis sēņot, bet lasīt mellenes. Es ar prieku dotos uz mežu biežāk, ja vien nebūtu mūžīgā laika trūkuma. Tagad, kad sagatavojam «Otello», man nav brīvas nevienas minūtes – katru dienu mēģinājumi līdz sešiem vakarā. Bet pēc sešiem mežā jau ir tumšs. Kādas vēl sēnes!? (Smejas.) Blīvā grafika dēļ ne ar vienu, izņemot kolēģus, nekontaktējos. Pēc darba sēžu savā vasarnīcā Jūrmalā un lūkojos viļņos...