Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/17/10296053t1h6238.jpg)
Valsts prezidenta Andra Bērziņa mediju pārstāvjiem izteiktie draudi sava septiņgadīgā dēla pirmajā skolas dienā bija nekorekti, uzskata TVNET uzrunātie žurnālistikas eksperti. Par šādu rīcību viņam būtu jādemisionē un jāatvainojas sabiedrībai, jo TV kameru fiksētā valsts pirmās personas nesavaldība zināmā mērā traumējusi sabiedrību, nesaudzīga situācijas vērtējumā ir žurnāliste Sandra Veinberga.
«Tas, kā Bērziņš uzvedās pie skolas, lielā mērā traumē visu tautu. Mums aiz muguras ir ļoti smags krīzes gads – ļoti daudz latviešu izbrauc un netic savai valstij. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai prezidents šajā smagajā situācijā dod tautai cerību, prieku un sajūtu, ka ir kur atgriezties,» norāda žurnāliste un Rīgas ekonomikas un biznesa augstskolas (RISEBA) asociētā profesore komunikācijas un mediju zinātnēs Sandra Veinberga. «Ja Bērziņš iet kā izkārtne un aizliedz fotografēt to, kas viņam ir pie rokas, – tas ir absurds. Tā ir tumsonība.»
Bērziņam jāņem piemērs no Zviedrijas karaļa
Par šādu rīcību prezidentam būtu jāatkāpjas no amata un jāatvainojas sabiedrībai, jo vainīgs ir tieši viņš, nevis operators, izvērtējot notikušo, nesaudzīga ir Veinberga. Tāpat šis precedents liecina par Valsts prezidenta nespēju izprast, ka viņš uzņēmies reprezentatīvu profesiju - atklātās demokrātiskās valstīs ir skaidrs, ka šāds amats uzliek pienākumus arī ģimenei, un tāpēc ir gadījumi, kad personas no tik nopietniem pienākumiem atsakās, skaidro mediju eksperte.
«Ja tētis pretendē būt par prezidentu, viņam par šo lietu ļoti nopietni jārunā ar savu mazo puisīti, sievu un jāsaprot, ka šo pienākumu automātiski uzņemas arī viņi.»
Zviedrijā dzīvojošā žurnāliste atgādina astoņdesmito gadu vidu, kad valsts troņmantniecei Viktorijai, kura sāka mācības vienkāršā mikrorajona skolā, uz pirmo skolas dienu līdzi ieradās arī tēvs, karalis Kārlis XVI Gustavs. Toreiz tas bija valsts mēroga notikums un pie mācību iestādes spietoja fotogrāfi, kā arī operatori.
«Protams, neviens jau neskrēja bērnam virsū, bet ļoti tuvu, filmēja un pat jautāja: «Viktorij, kā tu jūties pirmo dienu skolā?» Viņa teica: «Es jūtos ļoti labi, es jūtos brīnišķīgi.» Un, protams, šī bildīte, meitenītes ļoti atklātais teksts un lepnais karalis, kas bija blakus, joprojām ir kā ikona visai tautai. Ir naivi iedomāties Bērziņam, ka viņš varēs visu atlikušo mūžu rādīt savu bērnu nefokusā (..). Tad nevajag iet [līdzi pirmajā skolas dienā], ja viņš nespēj veikt pienākumus, kā prasa viņa amats. (..) Ja puisītis būtu gājis ar vecomammu, mammu vai kādu cilvēku, kas nav tik augstā amatā, tad gan mēs varētu žurnālistiem pārmest – ar kādām tiesībām jūs vajājat bērnu?»
Latvijas iedzīvotāji līdz galam neizprot žurnālistikas lomu
Veinberga pauž viedokli, ka Latvijas iedzīvotāji ne visai labi izprot žurnālistikas lomu sabiedrībā. Ļoti liela daļa sabiedrības daļa ir uzaugusi PSRS laikā, kad, kā viņa norāda, mediji bija galma apdziedātāji – žurnālisti rakstīja tikai par to, ko atļāva vara, un izveidojās ilūzija, ka nav, piemēram, ne incesta gadījumu, ne korumpētu politiķu. «Viņi vienkārši nezināja, ka tādas lietas notiek. Tā bija kā trauma, sevišķi gados vecākiem cilvēkiem – ka pēkšņi viss ir slikti un žurnālisti ir vainīgi pie tā, ka viņi raksta tik daudz slikta.»
Prezidents nedrīkst ļaut vaļu šādām emocijām
Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) valdes locekle Inga Spriņģe norāda, ka tik augstai amatpersonai jārēķinās, ka ikkatrs viņa solis izpelnīsies pastiprinātu uzmanību no preses. «Šajā gadījumā tas bija ļoti normāli, ka žurnālistam bija interese. Jautājums ir par to, kā abas puses to nokoordinēja,» viņa saka.
Pēc viņas domām, šajā gadījumā abas puses varēja komunicēt labāk – žurnālisti varēja pajautāt prezidentam, vai viņam nav nekas pretī, ja tiktu uzņemts video un fotografēts, tāpat arī prezidents, ja arī bija aizkaitināts, nedrīkstēja ļaut vaļu emocijām – to vajadzēja izskaidrot pieklājīgā ceļā, un tas tiktu ņemts vērā.
Gadījumos, kad tiek skarti jautājumi, kas viņiem nepatīk, no Latvijas amatpersonām bieži vien spraucas laukā aroganta attieksme, tomēr šis gadījums, viņasprāt, vērtējams nedaudz savādāk, jo tajā ietilpst privātais faktors. Arī žurnālisti, pēc viņas domām, šad un tad ieiet savā profesijā tiktāl, ka neaizdomājas, ka aiz jebkuras lielas amatpersonas nosaukuma stāv tikai cilvēks. Tas bija vairāk komunikācijas jautājums, uzskata LŽA pārstāve.
Šī nav vienīgā Latvijas pirmo personu nesavaldība
Lai arī Bērziņa nepieklājīgie izteikumi mediju ekspertu skatījumā ir spilgtākais piemērs, šī nav pirmā reize, kad augsta līmeņa Latvijas amatpersonas zaudē savaldību. 2006.gada 25.martā komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī tā brīža valsts pirmā persona Vaira Vīķe-Freiberga, reaģējot uz atsevišķu klātesošo kritiku par nenoņemto žogu ap Brīvības pieminekli, piesita pirkstu pie deniņiem, sakot «ar galvu vajag domāt».