Guna Leiškalne: 10 Chanel kostīmi un nav bailes novecot!

FOTO: L'Officiel Latvija

Gunas Leiškalnes-Rokk foto bieži redzami mūsu žurnālu smalko aprindu dzīves hronikās. Izskatīgā sieviete publikas uzmanību piesaista ar mazliet noslēpumainu tēlu un netveramu stila izjūtu. Tā būtība meklējama ne tik daudz brendos un ne speciālistu konsultācijās, bet gan pašas Gunas gadu gaitā atklātajos principos un dzīvesziņā. Par sava stila vaļiem, par to, kāpēc tik ļoti mīl visu francisko un kāpēc viņas dzīvoklī vienmēr pa rokai ir Louis Vuitton ceļasomas, Guna sarunā žurnālam «L’Officiel Latvija».

Kad mode ir mirusi

«Galvenais mana stila elements ir pašironija. Manā skatījumā cilvēks nav stilīgs, ja viņam pietrūkst šīs īpašības. Ar savu apģērbu vienmēr mēģinu izpaust divas lietas – cieņu pret pasauli un tajā pašā laikā ironiju un vieglumu attiecībā pret sevi. Vai tas ir ērti vai ne, sportiski vai klasiski – tas vairs nav tik svarīgi.

Man nav vajadzības katru dienu afišēt – lūk, šodien esmu romantiska, negribu pasauli piebāzt ar liekām skaņām.

Mūsu laikmetā, kad mode principā ir mirusi, būtiski, lai stils nekļūtu pārāk teatrāls. Mēs varam visu ko citēt, parādīt savas simpātijas kādai desmitgadei, bet, ja tas viss ir pārāk izkopts, tas kļūst teatrāli. Visam jāizskatās viegli, lai nerodas sajūta, ka visu dienu esmu sēdējusi spoguļa priekšā. Manās mājās tikpat kā nav spoguļu. Apjūsmot, kaut kā uz āru sevi translēt – nu nē! Bet tajā pašā laikā runa nav par nevīžību vai nevērību pret sevi.

No kompleksiem līdz briedumam

«Man patīk gaišas krāsas un vēsie toņi. Man ir svarīga šī līdz sterilitātei tīrā sajūta. Tajā pašā laikā, ja kaut kas iepatīkas, nopērku kaut ko košāku. Bet bija laiks – 90. gadi, kad, mācoties Maskavā (Guna ir starptautisko attiecību doktorante, bet pašlaik pievērsusies publicistikai), visi staigāja melnā – dārgi vai mazāk dārgi, bet visi melnā. Man vienbrīd šķita, ka nekas nevar būt skaists, ja nav melns. Un tad pēkšņi kaut kas atvērās, un – uh, rozā un zaļš visapkārt! Bet tagad manā garderobē ir ļoti dažādas krāsas.

Pusaudzes gados man bija visai smags pubertātes periods ar ārkārtīgi sarežgītām attiecībām ar sevi. Toreiz vilku mugurā mammas drēbes,

tad man bija periods, kad nēsāju humpalas, kaut ko līdzīgu grange – gribējās pasaulei pierādīt, ka neesmu kā visi.

Bet, par laimi, iestājās brīdis, kad saproti, ka pasaulei visu laiku nav jādzird par tevi. Īstenībā var labi justies, arī ļaujoties tai straumei un situācijai, kādā atrodies. Man šī brieduma sajūta parādījās īsi pirms 30 gadu vecuma, un tas bija saistīts arī ar bērna piedzimšanu. Sāku brīvāk tērpties, kas nozīmē, ka nav svarīgi parādīt – lūk, kāda es skaistule, cik slaida, tieva. Es jūtos labi tāda, kāda esmu. Mana stila izveidē nenoliedzami ir mammas ietekme. Viņa varēja ilgstoši valkāt vienas un tās pašas drēbes, un tās vienmēr bija akurātas. Arī tēvs pārnācis varēja kaut kur nosviest savas mantas, bet viņš nekad neizgāja no mājas šmulīgs vai neiesmaržojies. Šī mammas akurātība tagad manī izpaužas. Līdzīgi kā viņa es rūpējos, lai drēbes ilgi kalpotu.»»

Rotas ar stāstu

«Es vairos ieciklēties uz kaut ko vienu. Tiesa, man patīk lieli auskari un gredzeni, kur katram no tiem ir savs stāsts. Lūk, gredzens ar gliemežvāku, ko veidojusi Ņujorkas mākslinece Selestīna. Diemžēl Selestīna vairs nepārdod savus darbus, bet es arī necenšos kaut kur speciāli traukties, stāvēt rindās, jo tagad visu var iegādāties internetā. Man ļoti patīk pērles – kad būšu kundze gados, nēsāšu ļoti daudz pērļu. Vīrs man tās vienmēr dāvina, es krāju, un 50 vai 60 gadu vecumā man ap kaklu vienmēr būs pērles.»

Gunai ap roku ir pāris vienkāršu aproču – diedziņi, kas, jāteic, gana kontrastē ar smalko Rolex rokaspulksteni. «Pulksteņi man nav greznumlieta, es tos tiešām lietoju. Bērnībā dāvināja tēvs, tagad vīrs.

Kurpes nav mans fetišs – ikdienai tās izvēlos uz zemiem papēžiem, bet saviesīgiem pasākumiem Yves Saint Lauren. Christian Louboutin gan ir ļoti neērti apavi, un man ir tikai viens – Jazz pāris».

Vecumdienas Chanel kostīmā

«Savukārt pret somām izturos mierīgi. Jau gadus piecus sešus vairs nepērku to, ko sauc IT bag, es pērku tādas, ko pēc trim dienām nesviedīšu ārā, jo mēdzu lietām pieķerties. Man patīk Chanel 255, kas vienmēr būs modē, arī Hermès, bet ne gluži Birkins bag, pēc kurām gadiem jāstāv rindās. Louis Vuitton ir lieliskas ceļojumu somas, kuras, ņemot vērā manu dzīvesveidu, vienmēr ir pa rokai. Vispār man patīk viss franciskais – Parīze ir mana mīļākā pilsēta, klasiskie zīmoli Hermès, Lanvin, bet sevišķi Chanel. Bez šiem klasiskajiem brendiem man simpatizē arī jaunie amerikāņu dizaineri.

Iepērkoties man nav vajadzīgi šoperi, jo es taču varu atļauties arī kļūdīties.

Varu pastaigājoties tā vienkārši ieiet Chanel veikalos, cienu viņu stingrās, bet taisnīgās pārdevējas, kas nekad neglaimos. Interesanti, ka vismaz reizes desmit esmu braukusi, lai iegādātos klasisko Chanel žaketi, bet vēl nav izdevies atrast ideālo. Es iedomājos, ka

50 gadu vecumā, man būs vismaz desmit Chanel kostīmu, un tas kaut kā ļoti nomierina.

Tad vairs nav bail novecot.»

Uz augšu