Krievijas kultūras imperiālisms ir laba un noderīga lieta Latvijai - šādu secinājumu var izdarīt ikviens, kurš pirms dažām dienām ieklausījās Latvijas ārlietu ministrā Edgarā Rinkevičā. Intervijā TV kanālam LNT ministrs aicināja mūs visus nesaistīt Krievijas popmūzikas konkursu Jaunais Vilnis ar iekšējo vai ārējo politiku un nebažīties par šā konkursa negatīvo ietekmi uz Latvijas kultūru.
Šie Latvijas ārlietu ministra izteikumi to autoram godu nedara. Ja tie ir «pasprukuši» aiz nekompetences, tad piedosim. Taču, ja to mērķis ir attaisnot un sekmēt kaimiņvalsts Krievijas kultūras un informācijas imperiālismu Latvijā, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīgs šis ārlietu ministrs?
Krutojs un Co neko būtisku nenosaka
Par kultūras imperiālismu* masu komunikācijā uzskata globālu masu kultūras industrijas eksportētāju tendenci dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, ieskaitot valodu. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas noved pie atkarības un patstāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas. Kultūras imperiālisma politikas izpausmes tās aizstāvji mēdz attaisnot ar Rinkēviča kunga tikko publiskotiem vārdiem, ka «tas ir tikai šovs un tikai bizness». Vai tas tiešām ir tik nevainīgi, kā apgalvo ārlietu ministrs?
Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā, ir vērts noskaidrot, kurš šo pasākumu rīko un ar kādu mērķi tas tiek darīts.
Iespējams, ka kāds no jums, cienījamie lasītāji, domā, ka šajā pasākumā galveno vijoli spēlē bajānists, komponists un uzņēmējs Igors Krutojs ar savu producentu kompāniju ARS vai kāda cita Latvijā reģistrēta SIA.
Šie cilvēki maldās. Visi šie ARS, SIA, Krutoji un pat Raimonds Pauls neko būtisku Jaunajā Vilnī noteikt nevar.
Viņi ir tikai producenti un Jaunā Viļņa pasūtītāja – VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja i radiovesčteļnaja kompanija**) vēlmju izpildītāji.
VGTRK dod iespēju Krutojam un Co labi nopelnīt, taču piešķirto iespēju robežās. Protams, Jaunā Viļņa producentiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Krievijas miljonāriem, kas negrib nonākt tur, kur pašlaik atrodas Hodorkovskis, ir jāklausa Kremļa un Putina norādēm, kādu mūziku spēlēt koncertos un kādi cilvēki drīkst kāpt uz skatuves.
Skaidrs, ka pārsteigumus te nav ko gaidīt. Ne Pussy Riot, kas iespundēta cietumā, nedz kāda cita Kremlim nepatīkama grupa uz Dzintaru skatuves šajā pasākumā neatradīsies. Būs tikai politiski pieglaimīgie, ieskaitot Krievijai paklausīgo valstu vēstniekus un politiķus, kas attaisno Putina cerības. Krutojs un Co šos rīkojumus no augšas arī paklausīgi un pacietīgi izpilda.
Tā, piemēram, no Jaunā Viļņa pastāvīgo vadītāju saraksta izmet Kremļa politikas kritiķi žurnālisti Kseniju Sobčaku. Viņas vietā uz skatuves nostājas Krievijas vēstnieks Latvijā, kas lasa sava saimnieka Putina vēstījumu par Krievijas «labajiem nodomiem starptautiskās sadarbības, kultūras veicināšanā».
Vai varat iedomāties, ka starptautiskajā Eurovision Song Contest nolikums atļautu konkursa rīkotājiem nākt klajā ar jebkādu politisku vēstījumu jebkādā formā? Šķiet neiedomājami, ka koncertu vadītājus un dalībniekus vērtētu pēc to politiskās piederības un nevis pēc profesionālajiem kritērijiem. ESC ir tikai mūzikas pasākums, kurā nekāda politikas izmantošana netiek akceptēta. Pavisam cits projekts ir Jaunais Vilnis. Tā ir izteikti politiska akcija, kas jau gadu desmitus tiek rīkota Latvijā ar ideoloģisku, nevis māksliniecisku virsuzdevumu.
Kas ir īstais Jaunā Viļņa saimnieks?
Jaunajā Vilnī visu nosaka Krievijas organizācija ar abreviatūru VGTRK. Šīs organizācijas galvenais televīzijas kanāls ir «Rossija 1», kuras auditorija ir praktiski visa Krievija (98,5% iedzīvotāju) un vairāk nekā 50 miljoni iedzīvotāju NVS un Baltijas valstīs. Kanāla Rossija 1 starptautisko versiju RTR Rossija raida tā, lai to redzētu visā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un ASV.
VGTRK ir PSRS Gosteleradio mantiniece. Lai arī bijušais Krievijas prezidents Medvedevs ziemā Krievijas politiskās opozīcijas spiediena rezultātā ļoti centās šo organizāciju pārveidot par Krievijas sabiedrisko raidorganizāciju, tas viņam tomēr neizdevās. Krievijas lielākā televīzija joprojām ir valsts televīzija. Tieši tāpat kā padomju laikos. Tā pauž vienīgi varas un varai labvēlīgu viedokli un ir svarīgs instruments Kremļa iekšējās un ārējās politikas mērķu īstenošanā, kur «aukliņas rausta» Putina ideoloģiskie uzraugi. Tieši tāpat kā PSRS laikos.
VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā.
Kā tas notiek? To var novērot, paskatoties šo kanālu ziņas, iekšējai un ārējai politikai veltītos publicistikas raidījumus. Vispirms tie ļoti bieži ir atklāti naidīgie sižeti par Baltiju, šo valstu politiku un politiķiem, kas skatītāju prātos veido Baltijas valstu dēmonisko tēlu (uztiepjot Krievijas publikai, ka Baltijā «viss un visi ir sliktie» un «Krievijas lielākie ienaidnieki»). Paralēli pastāv tā saucamo «samta cimdu» metodes, kad kultūrtelpas kolonizācija tiek panākta ar atraktīvākiem un formāli saistošākiem efektiem, tādiem kā, piemēram, Jaunais Vilnis.
Karaganova doktrīna
Krievu valodas nostiprināšana caur krievu popkultūras izplatīšanu postpadomju telpā veicina lojalitāti arī pret Krievijas valsts īstenoto ārpolitiku. Šie mērķi un metodes izriet no tā saucamās Karaganova doktrīnas***, kas kopš Putina varas Kremlī tiek īstenota aizvien mērķtiecīgāk, intensīvāk un ciniskāk.
Karaganova doktrīnas panākumus mēs redzam daudzās izpausmēs. Par šo Kremļa līniju plaši runāts zinātniskās konferencēs, un savādi, ka šis process nav bremzēts vai izgaismots pietiekoši uzskatāmi tieši pie mums. Piemēram, 18. februāra referendums par krievu valodu Latvijā, tāpat arī politiskās partijas Saskaņas Centrs darbība un ietekme Latvijā un Rīgā, Krievijas masmediju (galvenokārt TV un radio) dominēšana Latvijas mediju telpā ir daži konkrēti šīs doktrīnas soļi Latvijas reālpolitikā. Arī Latvijā reģistrētā privātā TV «Pirmais Baltijas Kanāls (PBK)», kas ir Rīgas mēra Nila Ušakova bijusī darba vieta, retranslē pamatā tikai VGTRK programmas, tātad Kremļa oficiālo viedokli. BPK mēs nekad neredzēsim privāto Krievijas TV kanālu raidījumus, kuros skan arī demokrātiskāki un Kremļa cenzoru necenzēti opozīcijas viedokļi. Bet tādu no Kremļa neatkarīgu kanālu Krievijā tagad nav mazums. Pirmā Baltijas kanāla (PBK) valdes priekšsēdētājs Oļegs Solodovs ar sava kanāla palīdzību Latvijā veic to pašu darbu, ko Krutojs ar Jauno Vilni – Krievijas oficiālās ideoloģijas, politikas un kultūras eksportu, lai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijā. PBK aktīvi iejaucas arī Latvijas iekšpolitikā, par ko liecina ideoloģiskais un reklāmas atbalsts Saskaņas Centram. Tajā pašā laikā Kremlis (VGTRK) par pakalpojumiem Solodovam maksā, t.i., dod iespēju nopelnīt, jo kuram katram savu programmu retranslāciju un adaptāciju VGTRK nedod.
Deviņdesmito gadu sākumā izstrādātā Putina ārpolitikas padomdevēja Sergeja Karaganova doktrīna pamatojas uz krievu tautiešu izmantošanu Baltijas valstīs Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanā. Krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā tiek izmantota kā ierocis, lai ietekmētu šo valstu politiku un politiķus un ar viņu palīdzību arī ES politiku kopumā.
Jā, līdzās politiskām akcijām (referendumiem, partiju un citu organizāciju atbalstīšanai, demonstrācijām) tiek izmantota arī kultūra. Kā pievilcīgāks fons.
Raugoties no kultūrimperiālisma pozīcijām, ir skaidrs, ka konkurss Jaunais Vilnis labi atbilst kultūrkoloniālisma instrumenta prasībām: pasākumā dominē krievu mūzika, krievu popzvaigznes, tas notiek krievu valodā un dažu jauno censoņu konkurss un dažu rietumu popzvaigžņu parādīšanās neko būtiski nemaina šajā krievu valodas un krievu vērtību un popkultūras parādē. Šā pasākuma mērķis ir ne tikai nevainīga Kremlim lojālo miljonāru izklaide, bet tam ir ideoloģisks virsuzdevums: leģitimizēt lielvalsts kultūru un ideoloģiju vecajās impērijas robežās. Proti - atgriezt atpakaļ Latviju PSRS 1990. gada robežās. Morāli, garīgi, psiholoģiski, ideoloģiski un politiski. Propagandas efekts mēdz būt ārēji nemanāms. Pašiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāgrib atgriezies atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā.
Tagad ir īstais brīdis.
Krīze daudziem Latvijas iedzīvotājiem sagrāvusi stabilu pamatu zem kājām, un tieši šajā situācijā neatkarīgās valsts iedzīvotāji ir gatavi iemainīt neatkarību pret piesliešanos.
Raimonds Pauls un Jaunais Vilnis
Raimonds Pauls ir trumpja dūzis. Viņa klātbūtne Jaunajā Vilnī ir formāls PR attaisnojums tam, ka pasākums notiek Latvijā. Pauls ir neokoloniālistu zelta vārti, caur kuriem var viegli un loģiski atgriezties vēsturiski un tradicionāli iecienītā krievu atpūtnieku kūrortā Jūrmalā. Pauls tāpēc ir vajadzīgs. Kaut vai statista lomā. Šo «pakārtojuma apstākli» viņš pats tikai šogad negribīgi atzina medijiem.
Visā bijušajā PSRS telpā joprojām dzīva un aktīva ir to klausītāju un skatītāju paaudze, kuriem Raimonds Pauls joprojām ir dārga popmūzikas preču zīme, kuru var labi pārdot un izmantot auditorijas piesaistīšanai. Viņa imidžs «strādā joprojām», neskatoties uz galvenās «mūzas» Pugačovas klātneesamību.
To saprot arī VGTRK, kas tāpēc piedod Paulam viņa «gražīgos» izteikumus Latvijas presē par Jauno Vilni kā par «mirušu pasākumu», kurā viņam «nav nekādas teikšanas».
Protams, mūsu maestro nepateicība krievu zvaigznei Allai Pugačovai ir dīvaina lieta. Raimondam Paulam būtu jāpateicas tieši viņai par ieiešanu padomju, vēlāk krievu popmūzikas tirgū, jo Alla Borisonva savulaik uzveda mūsu maestro uz Maskavas lielajām skatuvēm (izpildot viņa dziesmas ar tekstiem krievu valodā) un pietuvināja Paulu gigantiskajam ekrānam Ostankino, PSRS Centrālajā televīzijā. Bez Pugačovas Pauls nebūtu tik populārs Krievijā. Pauls un Pugačova līdz šim bija galvenie Jaunā Viļņa brendi. Pugačova šogad pazuda no šā pasākuma. Neraugoties uz viņas «arlekīnisko» stilu, krievu primadonnas trūkums ir jūtams. Ko darīs Jaunais Vilnis, ja pazudīs arī Pauls?
Jūrmala un starptautisks festivāls
Būtu lieliski, ja Jūrmalā un Latvijā izveidotos starptautisks mūzikas festivāls, kas magnetizētu ne tikai mūzikas entuziastus, bet arī citas valstis, ne tikai no NVS. Mums ir lieliska valsts un skaista jūrmala, daudz lielisku, profesionālu mūziķu.
Jā, mums ir nepieciešams ne tikai Jaunā Viļņa formas festivāls, lai vasarā piesaistītu atpūtniekus un publiku no Krievijas, kas atpūšas un atstāj naudu un veicina ekonomiku. Ir vajadzīgi viesi no daudz plašāka diapazona valstīm, kas dzīvo un viesojas ne tikai savu tautiešu krodziņos, bet interesējas par Latviju un šeit piedāvātajām iespējam kā tūristi (bez mērķa tikt pie uzturēšanās atļaujas ar īpašuma pirkšanu Latvijā).
Jūrmalas mērs izteicies, ka pagaidām neesot nekādu pierādījumu, ka Jaunais Vilnis dotu kādu tiešu vai netiešu būtisku un jūtamu pienesumu Jūrmalas un Latvijas ekonomikai.
Daži politiķi domā pretēji. Tomēr vai dārgi pārdotu pāris saujas meža zemenīšu un saldējuma kalni vienas nedēļas laikā ir pietiekams iemesls kultūras neokoloniālisma attaisnošanai? Tāpēc nepārspīlēsim Jaunā Viļņa nozīmi Latvijas ekonomikas attīstīšanā.
Ir dzirdēts viedoklis: kas būtu Jūrmala un Dzintaru koncertzāle, ja nebūtu Jaunā Viļņa, kas pagodinot šo pilsētu un koncertzāli ar milzīgām kultūras vērtībām, nesot Latvijas un Jūrmalas vārdus pasaulē, piesaistot tūristus?
Uz Dzintaru koncertzāles skatuves ir koncertējuši tādas pasaules slavenības kā F. Šaļapins, F. Stravinskis, I. Glazunovs, G. Ginsburgs, S. Rihters, L. Kogans, D. Oistrahs, M. Rostropovics, M. Jansons, H. Karerass, M. Kabaljē un daudzi citi, kuru starptautiskajai pazīstamībai un nozīmei pasaules kultūrā šodien nekādi netiek līdzi Jaunā Viļņa «giganti» Kobzons, Meladze, Pugačova, Bilans, Timati, Serebro, ViaGra, Valērija un citas krievu popkultūras zvaigznītes, kuru starojums ir izprotams vienīgi VGTRK telekanālu publikai. Ļoti dīvaini, ka šo zvaigznīšu vārdus daži ambiciozi cilvēki vēlas iemūžināt Jūrmalā kā milzīgas un paliekošas kultūras vērtības.
Tāpēc nepārspīlēsim šo lokālo krievu kultūras zvaigznāja izstarojumu un šīs mūzikas svarīgumu un lomu Jūrmalas, kā arī pasaules kultūras un popkultūras kontekstā un tūristu piesaistē Latvijai. Ne Jaunais Vilnis, bet gan Jansons, Stravinskis, Rihters, Rostropovičs un citi pasaules klases mākslinieki ir vārdi, ar kuriem Jūrmalas pilsētai un koncertzālei būtu jālepojas, jo šie vārdi var piesaistīt bagātus un ietekmīgus tūristus ne tikai no Krievijas. Ne Jaunais Vilnis, kas pašreizējā veidā tikai balaganizē mūsu kūrortu.
Latvija un nepolitisks Jaunais Vilnis?
Kā šis konkurss izskatās no malas? Jaunais Vilnis cenšas rādīt pasaulei, ka Krievija vienā no savām bijušajām kolonijām ar nosaukumu «Latvija un Jūrmala» rīko savas popkultūras politizētu festivālu. Balstoties uz vietējo krieviski runājošo iedzīvotāju nostalģiju «pēc īstās dzimtenes» un latviešu centieniem «uztaisīt sev mārketinga triku ar Krievijas naudas palīdzību».
Vai šis pasākums ir tikai koncerts? Nē, tas ir pirmām kārtām šovs ar galvenajiem varoņiem VIP ložās, kurās gozējas Krievijas varas akceptētie miljardieri. Turpat līdzās redzami NVS, Ķīnas vēstnieki, odiozas Latvijas un NVS valstu kriminālas personas (Lavents, Haritonovs u.c.).
Grozīties šādā mafiozā sabiedrībā spēj tikai politiski pašnāvnieki, piemēram, tādi kā mūsu pašu Šlesers. Izskatās, ka pat Latvijas prezidents Bērziņš un Latvijas ministri beidzot ir sapratuši šo kontekstu.
Vai tas ir jauno izpildītāju konkurss?
Nē, šis konkurss ir kulises jeb dekorācija galvenajiem varoņiem - konkursa žūrijai un tās izraudzītajiem pusmūža mīluļiem. Jaunie dziedātāji ir nepieciešami tikai kā iemesls, par ko balsot Vaikulei, Paulam un pārējiem lemjošajiem un atzīmes liekošajiem dziedošajiem brašuļiem (kas jau nākamajā acumirklī kāpj uz skatuves un dzied paši). Būtībā tas ir žūrijas televīzijas šovs. TV publiku Krievijā vairāk interesē, kādā tērpā un kādā kompānijā šoreiz dziedās Vaikule, Valerija vai kāda cita no iecienītajām vokālistēm, nevis kurš uzvarēs jauno izpildītāju konkursā.
Protams, man nav un nevar būt principiālu iebildumu pret politiski neitrālu popmūzikas konkursu Latvijā, kuru rīkotu jau pieminētā VGTRK vai jebkurš cits entuziasts un sponsors. Taču ir viens iebildums - Latvijas un Eiropas Savienības kontekstu un vidi būtu jārespektē un visām valodām un kultūrām šajā pasākumā jāpiešķir līdzīgas tiesības. Šajā virzienā var izmantot ESC principus, kas neakceptē muzikālā konkursa politizāciju. Starp citu, pats Igors Krutojs pērn atzina, ka būtisks Jaunā Viļņa attīstības traucēklis ir tieši krievu valoda. Piesaiste krievu valodai neļauj šim konkursam iegūt starptautisku statusu un attīstīties tālāk.
Līdzko Jaunajam Vilnim tiks noņemti «karaganova doktrīnas» iemaukti, daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu bikli baidīties atklāti runāt ar Jaunā Viļņa īstajiem saimniekiem par šā pasākuma transformāciju. Par tā adaptāciju atbilstoši Latvijas interesēm.
Vai Krievija gribēs rīkot ārzemēs, t.i., Jūrmalā pasākumu, kas neatbildīs Karaganova ārpolitiskai doktrīnai? Pie varas esošie spēki Kremlī to nevēlas. Pašlaik noteikti nē.
Politiskā realitāte no mums pieprasa gaidīt un cerēt. Novēlot, lai drīz pie varas lielajā kaimiņvalstī nāk demokrātiski un progresīvi politiskie spēki, kas tieksies pēc patiesas Krievijas integrācijas Eiropā uz līdztiesīgiem pamatiem ar citām kultūrām, bez kultūrimperiālisma ambīcijām.
Atsauces:
* Mc Quail. Mass Communication Theory, Sage Publications, London, 2010.
** Krievijas valsts televīzijas un radio kompānija
*** On Russia focused people interest defending issues in «close borderlands». Sergey Karaganov, Europe institute deputy director. Diplomatičeskij Vestņik (Diplomacy Herald) Nr. 21-22. 15.-30. November, 1992.
