Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No malas skatoties šķiet, ka mūsu dzīvē nekas nav noticis. Brauc automašīnas, veikali cilvēku pilni, ubagus gandrīz neredz. Pilsētā valda rosība, dzīve rit savu gaitu. Taču izrādās, ka ārējais iespaids par katra cilvēka dzīvi ir ļoti mānīgs.
Pateicoties "Latgales Laika" atbalstam, cietokšņa iedzīvotājam Igoram Puzanovam pirms gada beidzot izdevās noformēt invaliditātes pabalstu – 45 latus mēnesī. Viņa civilsieva Ludmila Kokina nestrādā, tāpēc abi ir priecīgi, ka var saņemt kaut nelielu summu. Izbrīnu rada tas, ka divi pieauguši cilvēki mēnesī iztiek ar niecīgo pabalstu, turklāt viņiem nav īres maksājumu parādu.
Igors saka: "Es labāk dzīvošu badā, nevis būšu kādam parādā." Par vienistabas dzīvokli, elektrību un ūdeni viņi maksā 15–20 latus. Pārējā nauda – pārtikai un neparedzētiem izdevumiem. Atlikušos līdzekļus sadala uz četrām nedēļām – sanāk septiņi lati jeb viens lats uz diviem dienā. Līdzekļi tiek taupīti uz malkas rēķina. Visu, ar ko var kurināt krāsni, uz saviem pleciem mājās nes Ludmila, jo Igors nav nekāds strādnieks, – viņš ar pūlēm pārvietojas pa dzīvokli. Igors saka – ja nebūtu Ludmilas, kaut vai cilpa jākar kaklā vai arī jādodas uz nabagmāju, kur nevienam neesi vajadzīgs. Viņi varētu saņemt sociālo pabalstu, taču dzīvoklī dzīvesvietu ir deklarējuši Ludmilas mazdēls un meita, kura strādā. Lai arī radiniece dzīvo atsevišķi, Ludmila un Igors šī iemesla dēļ nevar saņemt pabalstu malkas iegādei. Par zālēm Igoram vispār nevar būt ne runas: "Dzīvoju, kamēr kustos. Ja apstāšos – palikšu guļam. Visas cerības vienīgi uz Ludmilu."
Šis nav smagākais laiks
Pabalsta saņemšanas dienā Ludmila tirgū pērk cūku taukus, tos pārkausē, lai varētu lietot visu mēnesi. Viņi var atļauties arī lētos spageti vai makaronus par 29 santīmiem paciņā, kā arī apšaubāmas kvalitātes vistas malto gaļu par 67 santīmiem kilogramā. Pa kabatai ir arī kartupeļi un lēti pusfabrikāti. Olas viņiem ir delikatese, par citiem produktiem atliek tikai sapņot.
Par spīti spartiskajiem dzīves apstākļiem, Igors un Ludmila nenokar degunu. Igors atceras: "Šis vēl nav smagākais laiks. Atceros, kā vecmāmiņa mani, puiku, modināja agri no rīta, lai es viņu nomainītu rindā pēc pārtikas."
Ludmila un Igors neaizmirst arī par liekēdi kaķi, kurš ēd vienīgi zivis. Žēl dzīvnieku izmest uz ielas, tāpēc jādalās ar pēdējo, – kaķim jau nevar ieskaidrot, ka ir krīze un ka tā jāpārvar.
Taču trešā invaliditātes grupa Igoram nav beztermiņa, drīz tā beigsies, un tad viss sāksies no jauna. Vīrietis zina, ka medicīnas birokrātiem ilgi būs jācenšas pierādīt, ka viņš patiešām ir slims.
"Aplauza spārnus"
Ziemeļu rajona iedzīvotāji Modesta Blūzmane un viņas dzīvesbiedrs Viktors nav tik kritiskā situācijā. Taču Modesta, kura 15 gadus nostrādājusi par konduktori autobusu parkā, šobrīd jūtas apjukusi: "Redz kā, cilvēkiem vienā mirklī aplauza spārnus. Visur viens vienīgs strupceļš." Modesta vairs neatceras, kad pēdējo reizi gulējusi mierīgi, jo nepārtraukti jādomā tikai par izdzīvošanu. Nepietiek ar to, ka Modesta darbā sabeidz savu veselību, arī mājās nav labāk, – dzīvesbiedrs pagaidām nestrādā, arī meita nav labākā situācijā. Jādalās ar meitu un mazdēlu – jāpalīdz samaksāt par dzīvokli, jāsniedz arī cita palīdzība. "Labi, ka pagaidām ir darbs. Ja, tāpat kā Rīgā, ieviesīs elektroniskos talonus, atlaidīs visus konduktorus," uztraucas Modesta. Ģimene taupa itin visā, vienīgi mazdēlam tiek vairāk nekā pārējiem. Glābj krāsns apkure un dārzs, kā arī Modestas prasme sagatavot krājumus ziemai.
Viena visā pasaulē
Kazimirai Ņeploškinai ir 85 gadi. Brīdī, kad sastapāmies, sirmgalve nāca no aptiekas, kurā bija sapirkusi zāles. Kad nomaksāta īre un komunālie pakalpojumi (gandrīz 90 lati), kā arī nopirktas zāles, no 140 latu pensijas gandrīz nekas nepaliek pāri. Ar ikmēneša apkures pabalstu – 20 latiem, problēmu nevar atrisināt.
Kazimira Ņeploškina dzimusi Gajokā, visu mūžu nodzīvojusi Daugavpilī. Divdesmit gadus nostrādājusi par šuvēju. Viņasprāt, pat smagie pēckara gadi nebija tik bezcerīgi kā tagad: "Toreiz bija cerība, centāmies sasniegt to, pēc kā tiecāmies. Tagad palikusi tikai bezizeja, ticība zudusi." Kazimira atceras laikus, kad kopā ar vīru par dzīvokli maksāja 14 rubļus mēnesī.
Taču briesmīgākais ir tas, ka sirmgalvei Daugavpilī nav neviena tuvinieka. Pirms dažiem gadiem Kazimira apglabāja vīru un dēlu. Nesen pārcietusi infarktu un tagad pārvietojas ar lielām pūlēm: "Paļaujos vienīgi uz saviem spēkiem. Ja padošos, būs vēl sliktāk." Tomēr Kazimira Ņeploškina nezaudē dūšu – izturēt viņai palīdz skarbais dzīves rūdījums. Sirmgalves ēdienkarte ir pieticīga – no rīta auzu biezputra, vakarā – sviestmaize ar tēju. Gaļa nav ēsta jau sen. Kazimirai sevis nav žēl, gan jau savu mūžu kaut kā nodzīvos: "Kas būs ar jaunatni? Sirds sāp par bērniem."
"Dzīvot var dažādi"
Septiņdesmit gadus vecajai Irinai Voroncovai un Kazimirai ir līdzīgs liktenis. Arī Irinai nomiris vīrs, viņa dzīvo viena vienistabas dzīvoklī. Puse pensijas tiek iztērēta maksājumiem par dzīvokli, savukārt atlikušo līdzekļu lauvas tiesa aiziet zālēm daudzu kaišu ārstēšanai. Lai nopirktu pārtiku, Irina visu dienu staigā pa veikaliem un meklē atlaižu preces. Šad tad palīdz meita, kura dzīvo Krievijā, taču viņai pietiek savu problēmu.
"Dzīvot var dažādi. Taču pašlaik ir īpaši grūti," saka sieviete. Divas dienas Irina Voroncova uz veikalu negāja veselības stāvokļa dēļ: "Ietaupīju. Taču kāds no tā labums – tāpat iztērēšu.