Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10406539t1h5654.jpg)
Krāsas pieder pie izteiksmes pamatlīdzekļiem, tāpēc tās kalpo, lai iepazītu tautas, kopienas, organizācijas. Karogu, ģerboņu, lentu, saukļu pazīšanas zīme ir krāsa. Jau no senatnes ir četras krāsas, kuras apzīmē četrus dabas elementus, – zemi, ūdeni, gaisu un uguni.
Liturģiskās krāsas Baznīcas liturģijā sistematizēja pāvests Innocents III (1198–1216) XII gadsimtā. Viņš noteica, ka Baznīcas liturģijā jālieto balta, sarkana, zaļa un melna krāsa. Šīm krāsām var pieskaņot citas. Balto krāsu atvieto zelta, sarkano – purpurkrāsa, melno – violeta.
Baltā krāsa pauž prieku un svinīgumu. Kristus, pārmainoties uz Taborkalna, bija baltās drānās, kas bija kā gaisma. Tāpat baltos tērpos bija eņģeļi Jēzus augšāmcelšanās un debeskāpšanas brīžos. "24 krēslos sēdēja vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvā zelta vainagi" (Apok. 4,4)
Balta krāsa simbolizē nevainību, uzvaru, tāpēc visos Kunga svētkos (izņemot Ciešanu laiku), Dievmātes, Visu Svēto, eņģeļu un apliecinātāju svētkos lieto balto krāsu.
Baznīcas pirmajos gadsimtos Klusajā Sestdienā nokristītie valkāja baltas drānas visu Lieldienu oktāvu (astoņas dienas).
Šī skaistā tradīcija saglabājusies arī mūsdienās. Pie I Svētās Komūnijas meitenes parasti iet baltās kleitiņās. Kristības sakramenta laikā priesteris jaunnokristītajam pasniedz baltu drānu – nevainības simbolu.
Sarkanā krāsa ir uguns krāsa, atgādina Saules lēktu un rietu. Riets sevišķi labi redzams skaidrā laikā jūrmalā, kad saule pamazām sarkanā krāsā "nogrimst" jūrā.
Senlaikos sarkanā krāsa bija karavīru krāsa. Viņi ieročus krāsoja sarkanā krāsā, Dažās armijās uzpleči un citi aksesuāri (formas piedevas) ir sarkanā krāsā. Jēzum ciešanu laikā izsmieklam uzlika sarkanu pārsegu.
Liturģijā sarkanā krāsa apzīmē Svēto Garu. Tas uguns mēļu veidā nolaidās pār apustuļiem Pēdējo Vakariņu namā.
Kad bīskaps izdala Iestiprināšanas sakramentu, tiek piesaukts Svētais Gars ar savām septiņām dāvanām.
Baznīca sarkano krāsu lieto mocekļu piemiņas dienās, jo mocekļi, aizstāvot Svēto Ticību, izlēja savas asinis, lai Vispasaules Karalis un Pestītājs būtu visas pasaules Valdnieks. Pateicoties Svētajam Garam, mocekļi spēja veikt izcilas ticības uzvaras.
Senlaikos violetā krāsa bija apvienota ar purpurkrāsu. Tā tika lietota, lai izteiktu iespējas un dažādību, piemēram, karaliskie tērpi. Tagad violeto krāsu lieto, lai izteiktu grēku nožēlu un gandari. Tāds laiks katoļu Baznīcas liturģijā ir Lielais gavēnis un Advents. Iedziļinoties vairāk, violetā krāsa veidojas no gaišzilas (debesu zilgme) un sarkanas. Tātad pārnestā nozīmē – garīgais ar laicīgo. Violetajā krāsā vienojas debesis un zeme, jutekliskā un garīgā uztvere. Violetā krāsa simbolizē Dieva Dēla iemiesošanos. Kristus Dievcilvēka cilvēcīgo pacēla dievišķā godā. Dievs cilvēku pieņem un dara laimīgu. Šādā nozīmē jāsaprot violetā krāsa sēru dievkalpojumos par mirušajiem.
Zaļā krāsa ir cerības krāsa. Jau senlaikos Bībelē un laicīgajā dzīvē svaigi zaļumi ir dievkalpojumos.
Dievmaizes svētkos un Vasarsvētkos dievnami rotāti ar ziediem un zaļumiem. Pūpolu svētdienā nākam ar pirmajiem pavasara zaļumiem un Kristus kaps tiek pušķots ziediem un zaļumiem. 15. augustā – Dievmātes Debesu uzņemšanas svētkos, baznīca ir ziedu un zāļu smaržas pārpilna. Zaļā krāsa cilvēku iepriecina un nomierina, simbolizē dzīvību, svaigumu un jaunību.
Svētais Gregors Lielais pamāca, ka "zaļie" ir tie, kuri savas domas sakņo un nostiprina neiznīcināmā mantojumā. Pāvests Innocents III (1198–1216), skaidrojot zaļās krāsas pielietojumu Baznīcas liturģijā, raksta, ka zaļā krāsa ir vidus krāsa, jo tiek veidota no debeszilas un dzeltenas krāsas, ir starpposms un veido visu triju krāsu trīsvienību – trīs galvenās dabas krāsas.
Liturģiskajā Baznīcas gadā, kad nav noteikta krāsa, kas saistīta ar svinībām vai svētkiem, tiek lietota zaļā krāsa.
Zaļā krāsa atgādina par cerību un labo un žēlsirdīgo Dievu, kas īsteno cilvēku pestīšanas plānu. Mūsdienās, kad domājošs cilvēks jūt nopietnu atbildību un rūpes par apkārtējo vidi, zaļajai krāsai Baznīcas liturģijā ir vēl lielāka nozīme nekā iepriekšējos gadsimtos, kad tā bija tikai viduszīme.
Baznīca vēl lieto rožu krāsu, bet tā nav īsti liturģiska krāsa. Rožu krāsa tiek lietota Adventa trešajā svētdienā un gavēņa ceturtajā svētdienā. Šī krāsa ir vājināta violetā krāsa un simbolizē gandares garu, kas savienots ar prieku par Dieva žēlsirdību.
Pārējās krāsas ir atļauts lietot, bet tikai kā greznojumu, tās nedrīkst nomākt pamatkrāsu. Viegla krēmkrāsa atvieto balto. Dzelteno un zelta krāsu visbiežāk lieto kā papildinājumu un rotājumu citām krāsām. Zelta audumu ir atļauts lietot baltās, sarkanās un zaļās krāsas vietā. Ir aizliegts lietot tādu krāsu sakopojumu, kur neviena krāsa nav noteicošā. Vienai no četrām galvenajām krāsām arvien jābūt galvenajai, pārējās var būt tikai kā neuzkrītošs rotājums.
Baltām jābūt visām tām drēbēm, kam ir sakars ar Vissvēto Altāra Sakramentu – svētīšanas veļumam, ciborija apsegam, baldahīnam, izstādīšanas tronim. Arī balti jāģērbjas tām personām, kas piedalās tieši procesijā un kas stāv goda sardzē pie publiski uzstādīta Vissvētā Altāra Sakramenta.
Baltas drēbes vēl lieto, apbedījot bērnu (zārka krāsojums balts) un dalot Kristības un Laulības sakramentu.
Liturģisko drēbju krāsa rāda ticīgajiem, kādā garā Baznīca svin svētkus, un kā tie ir jāuzņem.