Vai esat dzirdējuši, ka Latvijā tūlīt pienākšot gals demokrātijai un preses brīvībai? Nav runa par nupat publicēto pasaules preses brīvības reitingu, kurā Latvija kopš pagājušā gada nokritusi no 30. uz 50. vietu. Nē, demokrātija un preses brīvība Latvijā beigšoties, ja Saeima neievēlēs Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē nevienu no tās pašreizējiem locekļiem.
Ļeņins, Liepnieks, Buceniece…
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šādam demokrātijas gala scenārijam ir variants — demokrātija Latvijā tikšot iznīcināta, ja Saeima balsos nevis par visiem piecpadsmit kandidātiem, kuri palikuši pēc atlases pirmās kārtas un divu atteikšanās turpināt kandidēt, bet gan tikai par tiem pieciem, kurus iesaka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Taču faktiski tas pats vien sanāk, jo starp šiem pieciem nav neviena no pašreizējiem NEPLP locekļiem.
Tā būtu nelaime ne jau šiem pieciem vien, bet pirmām kārtām viņu apkalpotajai politbiznesmeņu korporācijai, kurai ierastās kontroles zaudēšana pār plašsaziņas līdzekļiem — privātie izput vai dzīvo bankrota priekšnojautās, bet nu draud izslīdēt no rokām arī sabiedriskie, — atņem cerības atgriezties pie valsts naudas siles pēc smagās sakāves Saeimas pirmstermiņa vēlēšanās pērnruden.
Panika skudrupūznī
«Mūsu postpadomju domāšanu vēl aizvien neapzināti vada revolucionārs princips — mēs jaunu pasauli sev celsim un noārdīsim visu esošo,» šausminās viena no Ābrama Kleckina horizontālo taimkodistu kantora darbiniecēm Dace Buceniece, kurai trešdien zudušas ilūzijas, ka politiķi varētu ieklausīties viņas «saprāta balsī». Palicis tikai «nicinājums pret šādu politiku», tāpēc pati vairs nemaz arī nekandidēšot, Buceniece paziņo portālā Ir.lv publicētajā rakstā ar manifestam piedienīgu virsrakstu «Ir kaut kas augstāks par politiku».
Vēl ļaunākas priekšnojautas ir «neatkarīgajam producentam» Edvīnam Inkēnam, kurš pašlaik Latvijas televīzijā taisa savu raidījumu Jauna Nedēļa (par ko nodokļu maksātāji maksā viņa sievastēvam piederošai firmai). «Kaut kas līdzīgs notika 1917.gadā, kad Ļeņins teica, ka jāieņem telegrāfs,» viņš stāsta Lembergam, protams, nepiederošajā, taču tik un tā ļoti neatkarīgajā avīzē NRA, kura nupat čakli mirkšķina preses brīvības un demokrātijas flagmaņa ugunis pret draudošo apvērsumu oligarhu līdz šim pārraudzītajā mediju dīķī. «Mazs boļševisms ir atgriezies,» secina Inkēns, kuru Kleckina padome 2009.gada sākumā pat bija mēģinājusi iecelt par Latvijas radio ģenerāldirektora pienākumu izpildītāju (tik demokrātiski, ka tā arī nespēja paskaidrot, kurš un kāpēc tai ieteicis virzīt amatam «čekas ģenerāli»).
«Īsti padomju laiki,» piebalso Jurģis Liepnieks, kuram «mediju eksperta» kvalifikāciju zolīdāk nekā jebkuram citam garantē piedalīšanās kriminālajā televīzijas digitalizācijas afērā. Taču viņš arī visprecīzāk visā minēto un dažu neminēto oligarhu preses brīvības sargu korī pasaka, par ko patiesībā ir šī cīņa it kā par demokrātiju: «Iznākums tieši šajā jautājumā fundamentāli ietekmēs spēku sadalījumu Latvijas politikā uz daudziem gadiem.»
Var pilnībā piekrist, ka tiem politiskajiem spēkiem, no kuru galda barojies Liepnieks, zaudēt ietekmi pār medijiem nozīmētu zaudēt varu. Tas nudien būtu «fundamentāli», ja zustu iespēja ar masīvām smadzeņu skalošanas kampaņām, pirmām kārtām jau televīzijā, pirms vēlēšanām apdullināt «pilnīgi debilos» vēlētājus, kā Liepnieks nolamāja tos līdzpilsoņus, kuri referendumā bija balsojuši par iepriekšējās Saeimas atlaišanu.
Sviras aplūzušas
Līdz ar Saeimas atlaišanu un pašreizējās ievēlēšanu notikušo pārmaiņu pamatīgumu labi raksturo arī, pirmkārt, politbiznesa mafijas oratoru mazskaitlīgums. Daži minētie plus daži vēl neminētie — tas arī viss. Pietiek pāršķirstīt vienu vai divus NRA numurus, un tur jau viņi visi ir. Otrkārt, apbrīnojami mazais viņu rīcībā atlikušo līdzekļu un argumentu arsenāls.
Šā kamerkora vaidu plūdos par apdraudēto demokrātiju pastāvīgi kūļājas divi vārdi — «pēctecība» un «profesionālisms». Ar pirmo viss skaidrs — jāpatur padomē vismaz kāds no pašreizējiem, lai oligarhiem un Kremļa iztapoņām paliek kāja durvīs. Bet profesionālisms nozīmē, ka štrunts par līdzšinējās padomes darbības rezultātiem — ne tikai skandalozo «taimkodu», bet arī Krievijas raidītājiem atdotajām radio frekvencēm, Latvijas informatīvajai telpai zudušo Latgali, sistemātiski nīdēto un līdz diletantisma veģetatīvam stāvoklim noplicināto sabiedrisko televīziju. Buceniecei svarīgāk šķiet publicēt visu pretendentu CV — «lai sabiedrība var salīdzināt kompetenču sfēras» un tad «sabiedrībai būtu skaidrs, kurš ir profesionālis un kurš ne».
Bet no visa līdzekļu klāsta palicis viens vai, ja vēlaties, pusotrs — balsošanas procedūra, turklāt pēc iespējas necaurspīdīga. Visu piecpadsmit (laikam nu jau četrpadsmit, kad jau Buceniecei iestājies nicinājums) izlikšana balsošanai Saeimā parautu vaļā to pašu tirgu, kura rezultātā amatos ietapa zoodārzos, Puzē un Mākoņos sarunāti kandidāti. Jauno NEPLP sastāvu izšķirtu «zaļie zemnieki» kopā ar Saskaņas centru.
Šādam tirgum vislabāk derētu aizklāts balsojums. Tieši tāpēc Buceniece un viņas līdzdziedātāji demokrātijas sargu laktā tik ļoti uzstāj, ka par jauno padomi esot jābalso «saprātīgā termiņā», nevis 2.februārī, kā pašlaik plānots. It kā likuma burta vārdā, jo, redz, pašreizējās padomes pilnvaras beidzas 1.februārī. Taču drīzāk gan tāpēc, ka 2.februārī jau būs spēkā jaunās likuma normas, ka arī par NEPLP padomi Saeimai jābalso atklāti.
Atklāti un ar vairākumu
Atklātība ir lielākais tās «demokrātijas» ienaidnieks, kuru metušies aizstāvēt valsts varas privatizētāju sulaiņi. Saeimas deputātu daļas pērkamība ir bijusi šādas «demokrātijas» garantija. Vēlētāji atņēmuši viņiem atklātu vairākumu Saeimā, bet iespējas sarūpēt slēptu vairākumu vajadzīgajiem balsojumiem krasi mazinājusi jaunās Saeimas atteikšanās no aizklātiem balsojumiem par nu jau gandrīz visiem valsts amatiem.
Arī konkurss par amatiem jaunajā padomē beidzot ir bijis patiešām atklāts. No 41 kandidāta pēc divu mēnešu diskusijām bija palikuši 17, tagad Saeimas vairākuma koalīcija nolēmusi apstiprināšanai virzīt piecus no viņiem — filmu un raidījumu studijas «Mistrus Media» vadītāju Gintu Grūbi, «Turības» Komunikācijas zinātņu katedras vadītāju Aināru Dimantu, «Latvijas Vēstneša» portāla nozares redaktori Aiju Duļevsku – Cālīti, SIA «Vesta LK» mārketinga un sabiedrisko attiecību projektu vadītāju Daini Mjartānu un Anša Epnera filmu studijas «AVE» producentu, operatoru un režisoru Ivaru Zviedri.
Zīmīgi, ka no piepešajiem preses brīvības aizstāvjiem nedzirdam argumentus, kāpēc kāds no šiem nebūtu piemērots amatam un kāpēc kāds no ārpusē palikušajiem būtu daudz labāks. Viss sašutums par apdraudējumiem demokrātijai un preses brīvībai vērsts tikai un vienīgi pret balsošanas procedūru Saeimā. Bet, atvainojiet, demokrātija ir arī vairākuma vara. Nevis oligarhiskais mazākuma boļševisms, kad partiju īpašnieki aizkulišu rebēs izkārtoja un aizklātos, stingi uzraudzītos balsojumos salika amatos sev iztapīgus «lielākos kretīnus».
Sabiedrībai ir iespēja iegūt tādus sava īpašuma — sabiedrisko mediju — pārraudzītājus, par kuru godaprātu un profesionalitāti nebūtu jāšaubās kopš ievēlēšanas brīža. Šāds rezultāts vairākumam sabiedrības droši vien ir svarīgāks nekā iespēja vēlreiz izlasīt Bucenieces CV.