Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10864031t1h37d3.jpg)
Jauki, ka ir personīgais auto, ar kuru var pagūt aizbraukt uz visām paredzētajām vietām. Taču dzīvē gadās situācijas, kad pārvietošanās personīgajā spēkratā nav iespējama. No ballītes labāk braukt mājās ar taksometru - tā vienkārši būs drošāk un ērtāk. Šodien taksometru firmas piedāvā palīdzību nogādāt mājās gan jūs, gan jūsu auto.
Pārvadājumu pakalpojumu lietderīgumu ļaudis atskārta jau senajos važoņu laikos. Francijā 18. gadsimtā pie dārzkopju aizbildņa svētā Fiakra kapelas organizējās zirgu pajūgi .Tās bija pirmās transporta vienības, kuras varēja nolīgt braucienam, jo līdz tam visas karietes piederēja muižniekiem un citiem augstmaņiem. 1896. gadā Francijas automobiļu klubam radās ideja, ka fiakram (tā iesauca pirmos taksometrus) zirga vietā derētu benzīna motors. Blakus kučierim atradās stūres statnis un vadības sviras. Sākumā bija problēmas ar brauciena maksas noteikšanu, līdz 1905. gadā izgudroja skaitītāju - taksometru. No tā laika šo transporta veidu sauc par taksometru. Pirmos speciāli taksometru pārvadājumiem domātos spēkratus būvēja kompānija „Renault”. Auto tika krāsoti sarkani un zaļi, lai būtu vieglāk pamanāmi satiksmes plūsmā. Tagadējos Rīgas taksometru parka sarkanos “tomātiņus” – „Renault Scenic” mēs varam uzskatīt par tradīcijas turpinātājiem. Pasažieri tāpat kā fiakra karietēs, sēdēja slēgtajā aizmugures daļā, bet šoferis kā kučieris atradās vaļējā priekšpusē. Tādējādi šoferis un pasažieri netraucēja cits citu. Šodien gan šoferi labprāt parunājas ar pasažieriem par dzīvi. Taksometru vadītāji tolaik tērpās garos ādas mēteļos un cepurē ar nagu. 1914. gadā taksometri palīdzēja vest cīņā franču armiju, kurai bija jāatvaira vācu karaspēka uzbrukums. Uz Marnas upes krastiem 1200 taksometru nogādāja Francijas aizstāvjus. Šīs drosmīgās transporta vienības vēsturē iegāja kā “Marnas taksometri”.
Protams, visi pazīst Londonas melno taksometru - kebu. Tā pirmsākumi meklējami 1639. gadā, kad kučieru korporācija sāka izsniegt atļaujas pārvadājumiem. Sākumā bija četru riteņu ekipāžas, kuras saucās hackney - īrēts zirgs. Taču divriteņu pajūgam ir labākas manevrēšanas spējas, un 1840. - 1850. gados parādās divriteņu atvērtais pajūga kabriolets jeb kebs. Pēc zirgu transporta norieta Londonā parādījās „Bersey” elektriskie taksometri, kas spēja attīstīt 15 km/h lielu ātrumu, taču tie apritē ilgi nenoturējās. Īsts taksometru būves bums sākās 1907. gadā. Angļiem ne pārāk patīk atcerēties, ka līdz 1932. gadam populārākais Londonas kebs bija franču ražojums – „Unic” no Žorža Rišāra fabrikas. Pašiem angļiem šodien ir trīs taksometru ražotāji – „London Taxi International”, „Hooper” un „Asquith”, kas taisa automobiļu kopijas. Anglijas taksometrs nav mainījies gadiem ilgi. To izgatavoja firma „Austin” 1936.gadā. Tāpat kā agrāk, šoferis ir atdalīts no pasažieriem ar starpsienu, bet bagāža atrodas blakus taksistam. Variācijas iespējamas auto krāsojumā. Par to, ka kebs ir brīvs, signalizē degoša plāksnīte ar uzrakstu for hire – brīvs. Ir arī minikebi, kurus var izsaukt tikai pa tālruni.
Dzeltenais
ASV taksometrs numur viens popularitātes ziņā ir „Checker”. Interesanti, ka kompānijas „Checker Motors” dibinātājs ASV ieradās no Smoļenskas. Viņu sauca Moriss Markins, un 1922. gadā 19 gadu vecumā viņš atbrauca uz Ameriku. Pārpērkot vairākus auto uzņēmumus, izdevās dibināt leģendāro taksometru fabriku. Nosaukums „Checker” radās no taksometru parka nosaukuma „Checker Taxi”, kur 1929. gadā Markins sāka savu biznesu. Tika savienots ražotājs un klienti. Viņš iegādājās arī konkurentu „Dzeltenie taksometri”, tā izslēdzot no spēles citus uzņēmumus. Ražotājs kreditēja taksistus, diezgan dārgā „Checker” iegādei.1956. gadā parādījās „CheckerA10” plašākais sedans Amerikā ar „Chevrolet” vai „Continental” V6 un V8 dzinēju. Tā tilpums bija līdz 5,7 litriem un jauda līdz 300 zs. Par dzelteno taksometru strādāja modeļa uzlabotā versija „Marathon”. (1960). Maksimālais ātrums 145 km/h taksometram bija pilnīgi pietiekams. Auto redzams vairākās kinolentēs, un ražotājs piedāvāja arī privātās „Checker” versijas „Superba” un „Marathon De Lux”, taču tās neiedzīvojās. Modeļu gammā iekļāva arī „Checker Aerobus” ar divpadsmit vietām. Pēdējais „Checker” tika izgatavots 1992. gadā. Šodien „Checker motors” ir nomas firma.
Uz maizes veikalu ar taksi nebrauc
Šo teicienu var dzirdēt vienā no padomju filmām “Briljanta roka”, kur svarīga loma bija arī taksometram. Maskavas avīze „Golos Moskvi”1907. gadā ziņoja, ka ielās parādījies jocīgs šoferis, kas savam „Oldsmobile” pielicis plakātu: “Vedējs. Cena pēc vienošanās.’’ Kad 1917. gadā mainījās vara, taksometri tika aizliegti kā vecās iekārtas palieka. Takšu atgriešanās notika 1924. gadā, kad iepirka 200 „Renault” un „Fiat” mašīnas. Sākot ar 1925. gada jūliju, sāka kursēt pirmās piecpadsmit mašīnas, kas veda pasažierus par 50 kapeikām verstī, bet stundā 4 rubļi un piecdesmit kapeikas. Naktī bija jāmaksā 25% dārgāk. Sākumā, līdz 1926. gadam, taksometri bija tikai Maskavā un Ļeņingradā (Pēterburgā).
Padomju taksometri aktīvi sāka attīstīties no 1934. gada līdz ar vieglā auto modeļa „Gaz A” ražošanu. Tā pa īstam tautai pieejams taksometrs kļuva tad, kad sāka braukt „Emkas” (1936). Vēlāk palaida „Zis101”, kas apkalpoja stacijas, lidostu un kursēja pa pilsētas dzīvākajām maģistrālēm. Pēc kara taksīša pienākumus pildīja „Gaz M20 Pobeda”. Taksometru pazīšanas zīmes - zaļo gaismiņu un šaha kvadrātiņus uz virsbūves ieviesa 1948. gadā . Sekoja „Volgu” ēra, kas Krievijā turpinās vēl tagad. Vecā „Volga Gaz 21” sāka braukāt no1957. gada. Sarkanā jumta dēļ tās iesauca par sarkangalvītēm. Tā krāsoja mašīnas pēc kapitālā remonta, bet vēlāk sarkanbaltas tās nāca jau no rūpnīcas. Modeļa „Gaz 21” fani ne uzreiz pieņēma pēcteci „Gaz 24” un „Gaz 24-02”, kas diezgan atšķīrās no sarkangalvītēm. Arīdzan „Moskvič 403” un 408 rotājās ar burtu T un leģendārajiem šaha kvadrātiņiem. Maršrutnieki
Nevar nepieminēt maršruta taksometrus, kuri mūs ātri aizrauj līdz nepieciešamajai vietai un kaitina citus šoferus ar pēkšņu bremzēšanu. Precīzi grūti pateikt, taču pastāv uzskats, ka tieši ASV 20. gs sākumā radās jitney - lētie maršruta taksometri. Tie salasīja pasažierus, kuri gaidīja tramvaju un varēja atļauties braukt pa nedaudz citu maršrutu nekā tramvajs. Ielu vilciena pārstāvji nebija sajūsmā par “klientu zagļiem”, kuri pasliktināja satiksmes drošību, jo kustējās haotiski. Daudzās pašvaldībās un štatos no 1915. gada sāka ar likumu aizliegt vai stipri ierobežot maršruta taksometrus. Kļūstot nerentabli, tie pazuda no ASV un dažām citām valstīm. Trīsdesmitajos gados maršrutnieki parādījās Maskavā. „Zis 101”, 110 un vēlāk 12 veda pasažierus starp dzelzceļa stacijām, lielākajiem laukumiem, parkiem un izstāžu vietām. Veda līdzjutējus uz sacīkstēm. Brauciena maksu noteica pēc tarifa posmiem. Pēc kara maršruta taksometrus sāka izmantot arī citās PSRS pilsētās. Izvērtās galvenokārt pilsētas, kā arī reti piepilsētas un starppilsētu maršruta taksometru pārvadājumi. Piemēram, Maskava - Jalta ar nakšņošanu Belgorodā (1950). Maršruta taksometri parasti bija mazās klases autobusi (60. gadu Paz 652) vai mikroautobusi (Zil 118 Junost, RAF 977 un 2203).
Taksometrs piebraucis, laiks doties ceļā!
