Gatis Didrihsons klausa sirdij (1)

Gatis ir idejas cilvēks, kuram šūpulī likti vairāki talanti – īpaši skaists bijis kora "Kamēr…" laiks, kas viņu satuvināja ar diriģentu Māri Sirmo. Šī draudzība ilustrē viņa garīgos uzstādījumus. Tiesa, tie viņam netraucē veidot plaukstošu arhitektūras biznesu. Kā mēdz sacīt, talantīgiem cilvēkiem viss iet no rokas.

Arhitekta komanda

Gatis piederot tiem, kuri vienmēr vēlējušies mainīt pasauli. "Esmu ideālists. Tikai tagad saprotu, cik tas ir forši, jo pārsvarā taču apkārt dzird tekstus par to, ka pasauli jau neizmainīt. Bet es kļūstu tikai trakāks un drīzumā to apliecināšu darbos," saka Gatis Didrihsons, kuram dzīvā atmiņā laiki, kad viņš Ventspilī mājojis piecstāvu standarta paneļu mājā un brīnījies – kurš kaut ko tādu ir varējis izdomāt. Didrihsonu ģimenē visi ir arhitekti – tēvs Alvis (SIA "Didrihsons" īpašnieks), māte Edīte (Valsts zemes dienesta Ziemeļkurzemes reģionālās nodaļas vadītāja vietniece, Ventspils domes deputāte) un vecākais brālis Ventis (SIA "Venta Didrihsona arhitektūras studija" līdzīpašnieks). Viņiem visiem, kā izsakās Gatis, stiprā puse ir zīmēšana. Taču ceļš uz arhitektūru un savu vietu tēva izveidotajā projektēšanas firmā nav bijis vienvirziena – Gati saistījis sports, mūzika un citas izpausmes formas. "Talantīgi cilvēki bieži vien ir pavirši, jo viņiem sanāk viss, kam pieķeras. Un tad ir jāapstājas. Šobrīd noteikti gribu, lai man sanāk ģimenes dzīve, paldies dievam, jau 11 gadu tā ir izdevusies. Bet viss jau sākas ar sevi pašu. Tad jāsakārto tuvākā apkārtne, lai būtu simtprocentīgas attiecības ar savu mīļoto, ģimeni, draugiem. Es to saucu par mīlestības saliņu, kura dzīves laikā nemitīgi jāpaplašina. Un man tas sāk izdoties, jo mīlestība dod spēku."

Gata dzīvesbiedre Ilvita studē Mākslas akadēmijā restaurāciju. "Man viņa ir māksliniece, kurai jāpalīdz vēl noticēt sev. Es viņai ļoti ticu! Esmu pats spējīgs uzturēt ģimeni, kopā mēs veidojam lielisku komandu."

Līdz galam

Gatis: "Mamma mūs ar brāli vienmēr mācēja nodarbināt – gājām gan mūzikas, gan sporta skolā. Un vēl pietika laika sētas draugiem. Tā bija laimīga bērnība, kas, šķiet, ieilga. Viss it kā notika – spēlēju skolas ballītēs klavieres, dziedāju korī "Kamēr…", nauda un bizness mani vispār neinteresēja, bet tad pēkšņi parādījās tāda sajūta, ka viss kļūst garlaicīgs.

Un tad nāca skaistuma konkurss – frizieres iedrošināts, izdomāju piedalīties "Misters Latvija". Tas bija vēl viens solis, kas atvēra man acis – sāku citādi skatīties uz cilvēkiem un lietām. Ja personība nav noformējusies, šāds pasākums to varētu sabojāt, taču draugi saka, ka es neesmu sabojāts… Patiesībā tā bija īsta dzīves skola, bet pati uzvara un tituls "Misters Latvija" man nešķita liels sasniegums. Konkurss mani saveda kopā ar Ilvitu, mēs satuvinājāmies lēnām, bet dziļi. Tētis pareizi saka – mūsos ir tāds pamatīgums, ja darām, tad līdz galam."

Modelis Parīzē

Pēc uzvaras konkursā "Misters Latvija" 96" Gatis uzsāka modeļa gaitas. 1998. gadā viņš jau dzīvo un strādā Parīzē. "Biju noslēdzis līgumu ar vienu no pasaules spēcīgākajām modeļu aģentūrām "Success", toreiz šķita – visi ceļi ir vaļā, bija piedāvājumi no "Fords", "Metropolitan". Citiem puišiem līdzi bija portfolio – staigājām kopā pa kastingiem darba meklējumos, bet paveicās tikai man. Bez visiem portfolio, viņus nemaz tās bildes neinteresēja… Apzinos, ka nebiju skaistais modelis, man ir samērā asimetriska seja, un tieši tas darba devējiem šķita interesanti. Dzīvoju Parīzē pie sava aģenta, un katru rītu man uz galda bija noliktas adreses ar laikiem – cikos kur jābūt. Bet bija arī tukšās dienas – ļoti daudz brīva laika, kopumā četri pilni mēneši, kad vienkārši staigāju pa Parīzi. Šķiet, esmu noklīdis simtiem kilometru. Vienu nakti atbraucu mājās, bet pie aģenta ir meitene, nu ko – gāju atkal ārā. Patiesībā tur man bija kā Skārletai, kura teica: "No šīs dienas es ne no viena vairs nebūšu atkarīga."Modeļu bizness nav nekāds sports, tur vienmēr citi diktēs tavu ātrumu. Parīzē līdz mielēm izjutu, ko nozīmē, ja pats neesi savas dzīves noteicējs. Neko jau es tur nenopelnīju – visa nauda aizgāja bildēs, pasaulslavenu fotogrāfu honorāros. Ārpus mājas neēdu, pirku lētos veikaliņos fileju un gatavoju pats mājās. Dažreiz pat nebija naudas solārijam. Par darbu prasīju apmēram 80 latiņu nedēļā?– 50 dzīvošanai, 30 – sūtīšanai uz Latviju, kur man bija sieva un dēls. Ik dienas zvanīju uz mājām…"

Daudzi Gatim pārmet to, ka viņš kā modelis nav izmantojis savas iespējas, taču viņš izvēlējās atgriezties Latvijā un sākt visu no nulles. Nu jau kā arhitekts.

"Es paklausīju savai sirdij. Man vienmēr bijusi paaugstināta atbildības izjūta?– no bezatbildības baidos. Gribu labāk darīt nekā runāt, jo cilvēku raksturo viņa darbi. Redzi, aizbraucu uz Parīzi ar 21 dolāru kabatā, bet atbraucu ar 18 dolāriem. Turklāt atbraucot nezināju, no kā dzīvošu. Nebija ne mašīnas, nekā. Esam gan saluši dzīvoklī, gan tāds moments?– atrodam palagos 50 santīmu un aiz priekiem lecam gaisā, jo varam nopirkt trīs sieriņus "Kārums". Piedzīvots ir viss. Bet nepārproti, badu nekad neesmu cietis..."

Nenorakties sīkumos

"Pusnabadzībā dzīvojot, pabeidzu arhitekta studijas un galu galā tiku uz kājām. Sākumā zīmēju mēbeles, tad jau parādījās pirmie objektiņi un klienti. Šobrīd mans klientu loks ir ierobežots, jo ir svarīgi, kāds cilvēks pie manis atnācis. Starp citu, pirmais, ko pajautāju: "Vai tu zini, ka esmu dārgs?" Un tikai tad ejam tālāk. Sportu gan man nācās pamest, jo strādāju piecpadsmit stundas dienā. Man vienmēr jābūt kā atvērtai, baltai lapai, citādi neko nevaru izdarīt. Šķiet, vienu brīdi biju tā aizrāvies, ka piemirsu pat ģimeni…"

Domāju, Gatis savā būtībā ir mākslinieks, cilvēks, kurš nemitīgi meklē ko jaunu. Šķiet, nu jau varētu pierimt?– klienti pie arhitekta stāv rindā divus gadus uz priekšu ar savām villām un privātmājām. Bet viņš šo plūsmu ir apstādinājis. "Pats gribu izvēlēties, ko un kam projektēt. Tāpēc arī pieteicos arhitektūras konkursiem (un visos arī uzvarējis – aut.). Jūtu sevī spēku un nevēlos "norakties" sīkumos. Starp citu, man nebija mērķis kļūt par modeli, bet, ja apkārt nemitīgi saka, ka vajag, un tie ir profesionāļi, fotogrāfi, tad es noticu. Līdzīgi ir ar citām lietām. To, ka kāds ir ģēnijs, pasaka viņam citi. Šķiet, vēl esmu tikai ceļa sākumā, jo nekas liels jau nav noticis. Laba arhitektūra iedvesmo dzīvei, tāpat kā labi cilvēki.

Esmu atvērts. Manuprāt, visi cilvēki ir labi, tikai viņu izpausmes ir dažādas. Es klausu savām jūtām, tiesa, bieži arī kļūdos, bet tāpēc jau mēs dzīvojam – lai mācītos. Agrāk šķita, ka draudzība var pastāvēt tikai tad, ja ir kopējas intereses, taču tā nav. Viens no maniem labākajiem draugiem ir Māris Sirmais, es viņu apbrīnoju. Arī brālis ir man labs draugs. Manās acīs viņš ir viens no spējīgākajiem arhitektiem. Mēs viens otru atbalstām."

Savā pasaulē

"Man ir sava noslēgta pasaule, kurā visus nevaru ielaist. Rīti un vakari paiet kopā ar puiku (dēlu Kārli – aut.). Kad pārnāku mājās, sieviņa vienmēr ir tik jauka un mīļa! Darbs gan paņem daudz, ja pārrodos astoņos vakarā, Ilvita prasa: "Tik ātri?" Viņā apburošākais ir tas, ka man nekad neko nepārmet. Tas liek pret savu mīļoto cilvēku būt vēl uzmanīgākām, rūpīgākam. Dažreiz esmu bijis tā noguris – sēžu pie televizora un spaidu podziņas, bet Ilvita man vēl uzsedz uz kājām segu un pienes siltu tēju. Šī iejūtīgā attieksme vairs neļauj rīkoties egoistiski, tagad vienmēr tiek izdarīts viss, lai mēs kopā varētu apsēsties. Protams, neviens cilvēks nav ideāls, piemēram, manī ir daudz augstprātības, mēdzu cilvēkus pamācīt. Gribētos no tā tikt vaļā. Bībelē rakstīts, ka cilvēki veidoti pēc Dieva līdzības. Pēc dabas mūsos ir gan labais, gan sliktais. Ar to būtu jārēķinās ikvienam."

Ir labi

"Visu nosaka rezultāts. Tāpēc, manuprāt, gudrs cilvēks ir tāds, kuram ir lielisks dzīves rezultāts. Bet katram tas būs citāds.

Pats esmu ļoti veiksmīgs! Lidoju savā profesijā, tur varu būt godīgs. Un man ir lieliska ģimene. Bet ģimenes rezultāts ir bērnu skaits, pagaidām mums ir tikai viens, bet gribētos trīs, četrus. Un tie mums noteikti būs! Esmu ģimenes cilvēks, lai gan vienlaikus atzīstu, ka ir cilvēki, kuri atdodas kam citam, piemēram, mūzikai, mākslai – viņu dzīves rezultāts būs citāds. Cilvēks saņem to, pēc kā tiecas. Ja viņš netiecas pēc bērniem, nevar to pārmest, vai arī?– ja viņš netiecas pēc naudas, nevar sacīt, ka viņam ir maz naudas. Viņam ir tik, cik vajag. Arī man visa kā ir tik, cik vajag. Nemēdzu zūdīties par to, kā man nav, bet priecājos par to, kas man ir. Piemēram, mēs ar sievu joprojām guļam uz matrača, bet pie griestiem karājas "iļjiča" spuldzītes… Un ir labi."

Lielā laime

Didrihsonu pāris dzīvo senā Mežaparka namā ar raksturu. "Jūtu, ka esmu tai mājai vajadzīgs, lai to ar laiku atjaunotu un savestu kārtībā. Man patīk dzīvot sociālā vidē – mājā ar vairākiem dzīvokļiem, nevis noslēgties savā pilī. Tad vēl mums ir lauku mājas "Skalbes" fantastiskā vietā, kur sagaidīt Jāņus. Agrāk vecās koka mājas saucās "Vietnieki", smējāmies, ka tagad būs "Priekšnieki", bet mamma piedāvāja paņemt nosaukumu no ezera augiem?– skalbēm. Viņa parasti atrod īstos vārdus, jo ir daudz lasījusi. Es gan – četras reizes Bībeli un profesionālo literatūru. Bet lēnām tuvojos arī daiļliteratūrai, esmu jau sācis.

"Skalbēs" uzstādīšu māla krāsni un ripu, pie kuras varēs meditējot pavadīt laiku. Tur vispār valda etnogrāfiskā brīvdabas muzeja noskaņas. Ļoti skaisti. Iespējams, tur arī pavadīšu savas vecumdienas. Bet pagaidām gribu dzīvot starp cilvēkiem. Gribu dot un gribu saņemt. Laikam lielākā laime ir mīlēt un būt mīlētam. Lielākas taču nav!"

***

Dosjē

Dzimis 1974. g. 31. martā Ventspilī arhitektu ģimenē

Precējies, sieva Ilvita, dēls Kārlis (9 g.)

Absolvējis RTU arhitektūras fakultāti (2000)

Dzied korī "Kamēr..." (1992–1997)

Tituls "Misters Latvija", satiek dzīvesbiedri Ilvitu (1996)

Reklāmas nodaļas vadītājs apgādā "Jāņa sēta" (1996–1997)

Paralēli studijām un darbam uzsāk modeļa gaitas

Dzīvo un strādā Parīzē, modeļu aģentūrā "Success" (1998)

Konkursa "Mr. World`98" pusfinālists

Piedalījies konkursā "Manhunt 2000"

Arhitekts un partneris tēva dibinātajā firmā SIA "Didrihsons", Rīgas projektēšanas biroja vadītājs (1999–2005)

Dibina savu biroju SIA "Didrihsons arhitekti" (2005)

Gūtas četras pirmās vietas atklātos arhitektūras ideju konkursos Rīgas vēsturiskā centra zonā par dzīvojamiem namiem ar sabiedrisku funkciju:

"G65" Gertrūdes ielā 65 (atzīts par 2006. gada labāko elitāro projektu),

"Petit Paris" E. Melngaiļa ielā 2, "Siets" Valkas ielā 4, daudzfunkcionālas apbūves kvartāls "Magdelēnas nami" Antonijas ielā 21 un E. Melngaiļa 2a

Vaļasprieki: hokejs, teniss, basketbols, klavieru un ģitāras spēle