Mūs krāpj par patieso iemeslu Latvijas cukura iznīcināšanai (352)

Cukurrūpnīcu slēgšanu iemesli ir vairāki un savstarpēji saistīti, bet kā galvenais jāmin ES mēroga afēra - t.s. ”cukura reforma”. Virspusēji raugoties, situācija izskatās bēdīga. PTO (Pasaules tirdzniecības organizācija) pieprasa ES liberalizēt cukura tirgu, pārtraucot tā aizsardzību un ļaujot tajā ienākt citu valstu cukura ražotājiem. Tamdēļ ES veic reformu, kas paredz daļas ražotņu pārstrukturizāciju, maksājot restrukturizācijas kompensācijas tiem, kas daļēji vai pilnībā atsakās no cukura ražošanas. It kā loģiski, labāk, lai daļa ražotāju pārprofilējas, nekā vēlāk bankrotē. Naudu kompensācijām plānots segt no to uzņēmumu līdzekļiem, kas turpina ražošanu, nosakot obligātus maksājumus kopējā fondā pāris gadu garumā.

Tikai netiek ņemts vērā, ka ārvalstu ražotāji nav spējīgi nodrošināt ES tirgu ar pietiekamu daudzumu atbilstošas kvalitātes cukura attiecīgu ražotņu trūkuma dēļ. Lielākā cukurniedru audzētājvalsts Brazīlija plāno ievērojami palielināt bioetanola ražošanu iekšējam tirgum, lai samazinātu atkarību no naftas produktiem, kas jau prasa un turpmāk prasīs vēl ievērojamākus cukurniedru resursus. Tāpat daudzas ārvalstu ražotnes pieder ES lielajām cukura kompānijām. Tas, ko pēc reformas varētu importēt no ārvalstīm lielākos apjomos, ir cukurniedru jēlcukurs, kuru pārstrādās tās ES ražotnes, kuras turpinās darbību. Un nav jābūt ekonomistam, lai saprastu par kādu cenu šis cukurs tiks pārdots, ņemot vērā, ka liela daļa mazo ražotņu būs slēgtas vai pārstrukturizējušās. Tas tad arī ir patiesais t.s. cukura reformas mērķis – iznīcināt konkurentus, nostiprinot vairāku savstarpēji vienojušos kompāniju monopolu.

Par šādu notikumu attīstības gaitu ir vienojušies Anglijas, Dānijas, Francijas un Vācijas cukura lielražotāji. Viņi ir izveidojuši speciālu fondu, maksājot tajā noteiktu procentu no apgrozījuma vai peļņas un tērējot šo naudu ES un to pavalstu attiecīgas likumdošanas lobēšanā, neformālu draudzīgu sakaru nodibināšanai ar lēmuma pieņēmējiem noteiktās valstīs, dažādu „pētījumu” un informatīvu kampaņu organizēšanā un citiem mērķiem, par dažiem no kuriem varētu runāt pat krimināllikuma kontekstā. No tuvākajiem kaimiņiem šā karteļa mērķis ir arī Polijas un Lietuvas cukurrūpniecības iznīcināšana vai pakļaušana. Daļa Lietuvas rūpnīcu jau pieder dāņiem, bet tā, kas nepieder, turpina strādāt, paralēli attīstot bioetanola ražošanu. Kaimiņi tik viegli nepadodas, bet mēs pēc pirmā norādījuma likvidējam ražošanu. Tiesa, ka izturēt topošo monopolistu spiedienu nebūs viegli un vienam pašam uzņēmumam tas varētu būt grūts uzdevums, jo, ja cukurfabrikas tagad turpinātu ražošanu, visdrīzāk, mūsu tirgū sāktu masveidā ieplūst lētais dempinga cukurs. Šie daļas patērētāju prieki protams beigtos līdz ar vietējo ražotņu bankrotu. Tādēļ arī tik ļoti ir nepieciešams valsts atbalsts Latvijas cukurrūpniecībai. Bet palīdzības vietā tā saņem ignoranci, formālu atrunāšanos un pat klaju pretdarbību mēģinājumiem rast optimālu risinājumu ražošanas turpināšanai, un tam ir savi iemesli.

Jelgavas cukurfabrika formāli pieder vienai bērnudārza audzinātājai Jolantai A., kas jau labu laiku atpūšas siltajās zemēs. Reālie tās īpašnieki ir saistīti ar oranžo partiju, ko apstiprina arī prese (piemēram, Dienas Bizness). Līdz šim cukura ražošana bija ļoti ienesīgs bizness, kā augļus pašas rūpnīcas to attīstībai pēdējos gados nemaz nesaņēma. Lauvas tiesu peļņas caur starpniekkompānijām piesavinājās lielākie patiesie fabriku īpašnieki. „Cukura reformas” un ES cukura karteļa gaidāmā spiediena dēļ cukura ražošana vairs nesola tik lielu peļņu un par to pašu mazumiņu nāktos krietni pacīnīties. Toties Jelgavas cukurfabrikai pieder apmēram 40 hektāri zemes, no tiem lielākā daļa ir tuvu Jelgavas centram Lielupes krastā, ko apbūvējot var salīdzinoši ātri nopelnīt lielu naudu. Ja vēl par būvlaukuma sagatavošanu samaksā ES, tad peļņa ir vēl vērā ņemamāka. Tādēļ cukurfabrikas ir jāslēdz tieši tagad, jo vēlāk ES maksājumi būs mazāki.

Cits ātras peļņas avots ir ES kompensācijas zemniekiem. Vairums zemnieku neko prātīgu nesaņems un labākajā gadījumā tiks cauri ar minimāliem zaudējumiem. Daudzi zemnieki tikai nesen ir iegādājušies tehniku uz kredīta, viņus visdrīzāk gaida bankrots un saimniecības zaudēšana. Zemniekiem, kas lielu daļu kredītu jau ir nomaksājuši, vēl ir cerība ar lielu neatlaidību un darbu turpināt strādāt. Cita lieta – lielie cukurbiešu audzētāji ar ļoti lielām platībām. Viņi savu tehniku vairumā gadījumu jau ir atpelnījuši un arī labi nopelnījuši. Tā kā kompensācijas nauda tiks maksāta pēc agrāk audzēto cukurbiešu apjoma, kompensāciju apjoms dažiem lielsaimniekiem var būt vairāki simttūkstoši latu. Ātra un viegla nauda, ko var saņemt, neko nedarot, īpaši ņemot vērā šķietamo nozares bezspēcību ES lielražotāju priekšā. Starp šiem „zemniekiem” ir arī divi plaši pazīstami, vadošus amatus ieņemoši oranžās partijas biedri.

Viens no cukurrūpnīcu glābšanas veidiem ir pārstrukturizēt tās, paredzot paralēlu bioetanola ražošanu, kas no ES tiek rekomendēta un visnotaļ atbalstīta. Šāds solis būtu ļoti loģisks un saimniecisks, īpaši ņemot vērā plānotās ES prasības palielināt biodegvielas obligātā patēriņa daudzumu katrai valstij. Par cukurbiešu bioetanola ražošanas izdevīgumu var lasīt, piemēram, akadēmiķa Arņa Kalniņa darbos.

Diemžēl šāda risinājuma praktiskai realizācijai traucē nesakārtotais degvielas tirgus, kā rezultātā bioetanolu Latvijā mazumtirdzniecībā praktiski pārdot nevar, un tas neskatoties uz to, ka jau tagad ir spēkā ES prasība Latvijai par obligātu 2% biodegvielas patēriņu. Šo prasību mēs neizpildām un tuvākajā laikā izpildīt nevarēsim. Uzņēmumi, kas jau ražo bioetanolu, ir spiesti to eksportēt, bet arī šī iespēja drīz var zust līdz ar lielas bioetanola ražotnes darbības sākšanu Vācijā. Atbildīgie valsts darbinieki šajā gadījumā ne tikai neko nedara, bet neformālās sarunās pat atklāti pasaka, ka līdz 2010.gadam šai ziņā nekas nemainīsies. Acīmredzot līdz šim laikam ir zināms, kā atrunāties un nesodīti apiet ES obligātās prasības.

Šie tad būtu galvenie iemesli, kādēļ grasās slēgt abas rūpnīcas. Iespējams, ka kādam no mūsu oligarhiem ir arī papildu vienošanās ar ES cukura karteli, bet par to ziņu nav. Katrā gadījumā viens gan ir skaidrs, Latvijas varas elite dara visu iespējamo, lai par katru cenu slēgtu cukurrūpnīcas, vismaz darbi par to liecina.

Jelgavas vadības pārstāvis neformālā sarunā izteicās, ka lēmumu par rūpnīcu slēgšanu pieņēma „augšā” un tas nav maināms. Pilsētas koridoros jau cirkulē esošās cukurrūpnīcas teritorijas apbūves plāni, blakus teritorijā celtniecība jau ir sākta.

Liepājas fabrikas vadība presei paziņoja, ka uz rūpnīcas vadību izdara spiedienu, lai slēgtu ražošanu.

Cukurbiešu audzētāju asociācijas kontrolē lielie cukurbiešu audzētāji, lēmumu par piekrišanu nozares likvidācijai ir pieņēmusi valde bez pilnsapulces sasaukšanas. Uz pieprasījumiem to izdarīt valdes pārstāvji formāli atrunājas.

Jelgavas strādnieki ir iebiedēti. Pēc ziņas par ražošanas pārtraukšanu strādnieki bija sākuši pulcēties un domāt par organizētu protesta akciju rīkošanu. Lai no tā izvairītos vairums darbinieku tika atlaisti mājās (maksājot algu). Papildus aktīvākajiem darbiniekiem draud ar atlaišanu no aprīļa bez kompensācijām, vairumam sola gada kompensāciju, bet pāris „aktīvistiem”, tai skaitā arodbiedrības pārstāvjiem, piesola kompensāciju par vairākiem gadiem.

Lielā steigā tapušais „pētījums” uz kuru atsaucas valsts struktūras, runājot par nozares dzīvotnespēju, ir vienpusējs, nepilnīgs un rupju kļūdu pilns. Tajā nav apskatīta iespēja ražot bioetanolu, nav ņemta vērā cukurbiešu blakusproduktu izmantošana gan lauku mēslošanā, gan lopbarībai, kā aksioma tiek pieņemta apšaubāma tēze par neizbēgamu cukura cenu strauju kritumu, ir pārspīlēta izdevumu daļa, nav ņemta vērā cukurrūpnīcu slēgšanas ietekme uz valsts ekonomiku, nav apskatīta cukurbiešu audzēšanas pozitīvā ietekme uz augsni, tiek ignorēts fakts, ka cukurbietes vislabāk no visiem kultūraugiem absorbē siltumnīcas efektu izraisošo CO2, nav apskatīta iespēja ražot cukuru no cukurniedru jēlcukura, lai gan tāda pieredze jau ir, bet Liepāja ir ideāli tam piemērota sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Nekur netiek pieminēts, ka, nojaucot cukurrūpnīcas, tiks nojaukts arī kaļķu ceplis, ko izmanto arī būvmateriālu ražošanai, tāpat tiek klusēts par to, ka jānojauc būs arī Jelgavas cukurfabrikas katlumāja, kas apsilda Pārlielupi, to visdrīzāk no jauna dabūs celt pašvaldība, bet apmaksāt šo nesaimniecisko rīcību būs spiesti Jelgavas iedzīvotāji. Visbeidzot paši „pētījuma” cipari ir apšaubāmi, jo datu avoti nemaz nav norādīti. Īsāk sakot, citējot vienu profesoru, „tas ir klajš pasūtījuma darbs”, „tā ir ņirgāšanās par zinātni”.

Savā laikā tagadējie rūpnīcas īpašnieki fabrikas ieguva apmānot cilvēkus. Pa lauku sētām braukāja speciāli sarunāti cilvēki, arī zemnieki, un stāstīja, ka rūpnīca tūlīt bankrotēs un ir pēdējais mirklis pārdot akcijas par visizdevīgāko cenu. Vairums noticēja un pārdeva, bet rūpnīcas, kā par brīnumu, kļuva par ļoti labi pelnošiem uzņēmumiem saviem jaunajiem saimniekiem.

Jelgavā lielā steigā jau ir sākta iekārtu demontāža, darbus neveic rūpnīcas strādnieki, bet apšaubāma izskata ļaudis no malas.

Tagad, kad ir sākušās puslīdz plaši atspoguļotas protesta akcijas, varas pārstāvji mēģina aktīvākos dalībniekus „apvārdot” pa vienam, kā papagaiļi atkārtojot apšaubāmās tēzes par nozares dzīvotnespēju, ka lēmums jau ir pieņemts un neko tur izdarīt vairs nevar, ka tas nav valsts, bet privātu uzņēmēju lēmums utt. Tai pašā laikā uz sāpīgiem jautājumiem atbildēts netiek, atbildot formāli vai izvairoties no atbildes.

Presē ir izskanējušas ziņas, ka valsts esot samaksājusi Jelgavas cukurfabrikas parādus, bet ne vārda netiek minēts par to, ka šis parāds ir bijušā valsts uzņēmuma RAF parāds par apkuri, ko daļēji bija spiesta nomaksāt rūpnīca un cukurbiešu audzētāji.

Tāpat tiek kultivēts aplams mīts, ka cukura nozare tiekot dotēta un ka pēc „cukura reformas” tā cena kļūšot lētāka. Lūk, ieskatam cukura cenas veikalā Stokmann Rīgā 25.janvārī:

- Jelgavas cukurs, baltais - 0,69 Ls/kg - Jelgavas cukurs, smalkais, augstākā labuma - 0,93 Ls/kg - Jelgavas pūdercukurs - 1,44 Ls/kg - Dansukker* cukurs (Somija) - 1,20 Ls/kg - Dansukker* pūdercukurs (Somija) - 3,80 Ls/kg - Dansukker* ievārījuma cukurs (Somija) - 1,83 Ls/kg - Dr.Oetker ievārījuma cukurs (Vācija) - 3,10 Ls/kg - Mullers vīnogu cukurs (Vācija) - 1,78 Ls/kg - RUF vīnogu cukurs (Vācija) - 2,48 Ls/kg - Fruisana angļu cukurs (Somija) - 3,38 Ls/kg - Billington brūnais cukurniedru cukurs (Mauritānija) - 3,38 Ls/kg - Billington gaišais cukurniedru cukurs (Mauritānija) - 3,38 Ls/kg *Dansukker – Danisco Sugar (Dānija) meitas uzņēmums

Ļoti interesanta šai pasākumā ir zemnieku partijas nostāja, kas sevi vismaz formāli nostāda kā zemnieku aizstāvjus, bet patiesībā ar putām uz lūpām iestājas par veiksmīgas nozares likvidāciju. Interesanta tādēļ, ka nav dzirdēts, ka kāds no viņu grupējuma gūtu kādu labumu no šīs afēras, bet vismaz formālā atbildība gulstas tieši uz viņiem, kā atbildīgajiem par Zemkopības ministriju. Izskatās, ka oranžie ir piespieduši ventspilniekus vienoties par plašu kopēju sadarbību. Izbrīna vien tas, kā tik pieredzējis politiķis kā ventspilnieku vadonis parlamentā ir ļāvis sevi šādi uzmest un piemānīt.

Vērojot amatpersonu attieksmi, darbību un izteikumus, neviļus nāk prātā „lielāko kretīnu” stratēģija, kas, izskatās, tiek piekopta lielos apmēros teju vai visās valsts pārvaldes institūcijās. „Kretīns” pats patstāvīgi neko jēdzīgu, pat gribēdams, izdarīt nespēj, viņš, esot vadošā amatā, jau pats par sevi nodara lielu kaitējumu, bet, ja vēl „kretīns” ir kontrolējams vai pat tieši pakļauts ar kādu pagātnes melnumu un regulāru ikdienas labumu, tad viņš ar lielu entuziasmu būs gatavs darīt visneiedomājamākās lietas sava saimnieka interesēs.

Vēl jāpiemin, ka cukura afēru nedrīkst apskatīt atrauti no citiem pašreizējiem politiskajiem notikumiem. Pēc visa spriežot, gan cukurfabriku slēgšana, gan Abrenes jautājums, gan homoseksuālistu lobēšanas likums ir uzmanības novēršanas manevri no citām ļoti nopietnām lietām – oranžās partijas vēl lielākas varas nostiprināšanas, virzot „savējos” maksimāli visos iespējamajos amatos, īpaši t.s. spēka struktūrās, un varas koncentrācijas Ministru prezidenta rokās. Pārlieku palielinoties viena grupējuma varai, tas neizbēgami pakļaus citus, kas nozīmē, ka tiks pārtrauktas dažādo grupējumu savstarpējās cīņas, kas bieži vien dod labumu arī plašākai sabiedrībai. Tas savukārt nozīmē, ka pāris cilvēku vara sāks pietuvoties absolūtai un ka viegli varēs likvidēt vēl atlikušās niecīgās patiesas demokrātijas un vārda brīvības paliekas. Pats par sevi šis apstāklis nebūtu nekas slikts, ja vien cilvēki, kam ir šī vara, ir tās cienīgi, bet, zinot „mākoņtēva” morālo stāju, šis nav tas gadījums. Turpinoties pašreizējai notikumu gaitas attīstībai, šāds scenārijs nav nemaz tik nereāls, un vienu dienu var izrādīties, ka patiesa, organizēta pretestība valdošai elitei ir praktiski neiespējama un ka tās virsotne var brīvi izrīkoties ar valsti un tās iedzīvotājiem pilnībā pēc savas patikas, slēpjoties aiz formālas demokrātijas maskas.

Nobeigumā gribu piebilst, ka protestēt pret cukurfabriku slēgšanu ir jēga, pat ja varasvīri visu ir izlēmuši un tam būs jēga pat pēc fabriku nojaukšanas, ja tik tālu nonāks. Visvērtīgākais ir liela skaita aktīvu Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās reālā organizatoriskā darbībā. Cukurs ir tikai ļoti labs līdzeklis, lai saliedētu cilvēkus un stiprinātu viņos atziņu, ka valsts vara jau sen vairs nepieder tautai, bet šauram cilvēku lokam, kas valsti pārvalda ar kriminālām metodēm. Ne cukura nozare pirmā, ne pēdējā ko noposta. Jau ir izlaupīta lielākā daļa ražošanas, izpārdotas zemes, joprojām tiek grauta izglītības sistēma, plaši popularizētas dažādas izvirtības formas, klusām un pamazām tiek gatavota „zinātnes reforma” pēc kuras Latvijas Zinātņu akadēmija vairs nepastāvēs kā patstāvīga institūcija, utt. Un tas viss notiek ar lielākā cilvēku vairuma klusējošu un vienaldzīgu piekrišanu. Bēdīgi, bet fakts - mēs jau sen dzīvojam kara apstākļos, tikai ienaidnieki nav svešinieki, kas koncentrējušies vienā vietā, un neuzbrūk ar nikniem brēcieniem, bet gan ir bruņojušies ar platu smaidu, veiklu vārdu un atrodas starp mums.

Cukura nozare ir viens no Latvijas brīvvalsts simboliem, kas spēj vienot ļoti lielu skaitu dažādu uzskatu cilvēku, un cukurfabriku nojaukšana ir līdzvērtīga Brīvības pieminekļa nojaukšanai, lai vietā uzceltu, piemēram, viesnīcu. Tādēļ organizēsimies un neļausim to nopostīt, vismaz ne tik viegli, un nebaidīsimies šīs saules varenajiem paust savu viedokli ar vārdu un, galvenais, arī darbību.

Ivars Prūsis, biedrība „Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu”