Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pat ja es tagad ar putām uz lūpām slavētu Romualdu Granausku, diezin vai mani kāds ņemtu par pilnu – latviešu lasītāju visumā snobiskajā uztverē lietuviešu autoru proza ir kaut kas tikpat margināls kā pašmāju autoru teksti.
Šis viedoklis visdrīzāk gan būtu dēvējams par muļķīgu aizspriedumu, kas līdzīgi garai līgavas tērpa šlepei velkas līdzi no laikiem, kad visu padomju tautu rakstnieki rakstīja idiotiskus opusus par kolhozu priekšsēdētāju cīņām pret kulakiem vai mehāniskā ceha virpotāja cīkstiņiem par piecgades plāniem. Realitāte ir tāda, ka atliek vien nožēlot triju Baltijas valstu kultūrtelpas un visādas citādas vienotības neesamību. Ja tāda būtu, arī Baltijas literārais spektrs būtu daudz pilnvērtīgāks nekā atsevišķu trīs mazu valstu trūcīgās intelektuālās iespējas. Jau kuro reizi nākas pārliecināties – lietuviešu un igauņu rakstnieki dod to, ko dažādu iemeslu dēļ nespēj dot mūsējie. Un otrādi – mums ir tas, kā nav viņiem.
Vienīgais, ko var pārmest Romualdam Granauskam (1939), ir absolūti nekomerciālais un atbaidošais romāna nosaukums. Kurš normāls cilvēks veikalā izvēlēsies grāmatu, uz kuras rakstīts Kenotafs. Tad jau tiklab varētu būt arī Nekronomikons, Hidrocefālija, Paidagoģija vai vēl kādi citi grieķu un latīņu valodas smalkumi, kuru nozīmi saprot vien retais un nereti ar to, smalks būdams, publiski izgāžas. Turklāt arī latviešu pareizrakstībā 20. gadsimta otrajā pusē savārītais bardaks ir grūti panesams. Jo tā dēļ arī iznāk, piemēram, ka visa Latvija vārdu dēmoni raksta ar garo patskani ē, bet apgāds Kontinents uz Dena Brauna romāna vāka mierīgi liek demoni, jo kāds, lūk, reiz esot teicis – tā pareizāk. Līdzīgi ir arī ar nelaimīgo Kenotafu. Arī te mūsu dziļi intelektuāli nepārspējamo matu skaldītāju no filologu aprindām domas atšķiras. Intereses pēc palūkojos dažos izdevumos, secinājums viens – kā gribu, tā rakstu: puse avotu lieto kenotafs, otra puse – kenotāfs. (Nabaga tulkotāji, kam šādā situācijā jāpieņem lēmums!) Bet galu galā – vai nav vienalga! Atliek vien noskaidrot, kas kenota(ā)fs ir. Vārdnīca apgalvo: kapeņu veida monuments, kurā nav mirušā. Kapa piemineklis svešumā mirušam, kritušam vai bez vēsts pazudušam cilvēkam. Darināts no grieķu kenotaphion – tukšs kaps.
Ja šai priecīgajai ziņai pievienojam vēl grāmatas ceturtā vāka atsauci par Kamilu Flamarionu, Lūisu E. Lagrandu, Raimondu Mūdiju un Kārli Osi, kuru šoreiz vērts ņemt par pilnu, un ķeramies pie paša galvenā – lasīšanas, iegūstam vienu visnotaļ ievērības cienīgu sarunu partneri, Romualda Granauska romāna galvenā varoņa personā.
Atmetot melodramatiski banālo sākumu un beigas, Kenotafs patiesi ir darbs, kas spēj pārņemt savā varā. Formas ziņā neliels – divdesmitā gadsimta modernisma manierē ieturēts romāns, kam var inkriminēt visu, izņemot reālismu, atgādina arhaisku un sen aizmirstu, bet vienlaikus skaistu melodiju. Varbūt tā ir smeldzes pilnā atziņa, ka nekas šai pasaulē nenotiek tāpat vien, ka viss ir saistīts neredzamām un smalkām stīgām, par kuru eksistenci parasti nedomājam, bet par kuru nesaprātīgu raustīšanu agri vai vēlu nāksies atbildēt – ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Romāna virsslānī liktais noslēpumainais skolotājas D mīlestības un likteņa stāsts ir tikai ārēja čaula, kur tekstam dzīvot. Kenotafā attēlotie notikumi tiklab varētu risināties arī pirms simt gadiem Turcijā, nevis pēckara Lietuvā.
Lai gan parasti neatzīstu kombināciju romāns + stāsts/-i vienos vākos, bet šoreiz, šķiet, leģendārā tulkotāja Talrida Ruļļa uzstājība pievienot Kenotafam stāstu Ar taureni uz lūpām bijusi spoža doma. Stāsts it kā pieliek punktu, kompensē Kenotafam un to neskaitāmo radabrāļu no 20. gadsimta modernisma romānu aprindām būtisko trūkumu, kas literatūrā pazīstams kopš Kamī vai varbūt vēl senākiem laikiem. Un, proti, cilvēcisko vilšanās izjūtu, kas viss jau tik ātri beidzies un beidzies tieši tā. Taurenis uz lūpām ir spēcīgs veļu laika stāsts – Latvijā tādus savulaik Edgara Po ietekmē briljanti rakstīja nu jau visu aizmirstais Dvēseļu puteņa Aleksandrs Grīns. Romualds Granausks gandrīz astoņdesmit gadus pēc Grīna pārtver šo stīgu, kurai patiesībā nav sakara nedz ar Grīnu nedz Po, bet gan ar mitoloģisko (vai arī šis vārds gadījumā nebūtu jāraksta ar ī ?) pasauli. Balts taurenis, melns taurenis, veļi un māja, kas ir tik pilna ar mirušo saimnieci, ka, lai dzīvotu šai vietā, tā jānojauc līdz pamatiem.
Literatūrā, šķiet, uz neatgriešanos aizgājuši laiki, kad viens darbs spēja uzrunāt visus. Šodien tā būtu lēta aprēķina pazīme, jo visus spēj uzrunāt vien trīsvienība sekss, bailes un vardarbība. Kenotafs, manuprāt, adresēts tiem, kas meklē ko dziļāku, nopietnāku.