Bolderājas pludmale, jūlija vidus. Jūra izmetusi krastā tādu kā nomelnējušu kuģa fragmentu – desmit metru garu, metru platu. Kad ierodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Irēna Strēle, viņa uzreiz saprot: jūra šoreiz uzdāvinājusi ko ļoti vērtīgu. To apstiprina arī viņas kolēģi no Kuģniecības nodaļas. Iespējams, ka atradums ir unikāls ap 500 gadu vecs! To noteiks dendrohronoloģiskā analīze.
Bolderājas pludmalē starp iekopto Zilā karoga pludmali un Daugavgrīvas bāku uzreiz pamanāms nomelnējis priekšmets. Pieejot tuvāk skaidri iezīmējas laivas fragments. Ozolkoka brangas vēl turas kopā, it kā vecais kuģis grasītos reiz doties jūrā. Garāmgājējs vecajiem koka gabaliem paiet garām, pat nenojaušot, kas tās vērtībām. Šobrīd vraks pārvietots uz slēgtu teritoriju, un turpmāk, visticamāk, tiks uzglabāts piemērotos apstākļos Daugavgrīvas cietoksnī.
Latvji, brauciet jūriņā!
Pēc sākotnējās versijas, Bolderājas kuģis varētu būt pat 500 gadu sens – visu šo laiku rāmi dusējis jūras dzelmē, līdz kāda straume to pacēlusi un atdevusi viļņiem, kas to iznesuši krastā. Sens artefakts jūras krastā nav nekas neparasts – dažādus priekšmetus no avarējušiem kuģiem jūra kā uz paplātes piedāvā bieži. Spoku kuģu fragmenti kādu laiku priecē vēstures entuziastus un garāmgājējus, līdz jūra tos paņem atpakaļ. Un tā vairākas reizes - it kā spēlējoties. Saglabāt, analizēt, restaurēt no jūras iznestās vērtības Latvijā gluži vienkārši nav iespējams, jo tam ir vajadzīga nauda – liela, bet dzīļu kultūras izpēti valsts neatbalsta. Latvijā nav arī jūras muzeja, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja nosaukumā vārdi «… un kuģniecības» īsti neatbilst saturam, jo kuģniecības nodaļa ir mikroskopiski maza – divas zāles, 27 000 krājumu priekšmeti. «Tas ir akmens kuģniecības dārziņā. Visā Eiropā ir muzeji, pie mums nav. Šī joma atstāta pabērna lomā,» sašutusi Irēna Strēle.
««Latvji, brauciet jūriņā!» Tas ir tikai sauklis, jo mēs neko nedarām, lai saglabātu un parādītu savas ar kuģniecību saistītās vēsturiskās vērtības, atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem, kuriem ir gan savi jūras muzeji, gan plašs valsts atbalsts izpētei,» saka vēsturniece.
«Ir pazīmes, kas liecina, ka kuģa fragments varētu būt ļoti vērtīgs – spriežot pēc apdares 500 gadu sens,» stāstu par Bolderājas kuģi iesāk Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kuģniecības nodaļas vadītājs Andris Cekulis. Kuģa vecumu var noteikt pēc metāla skavām – ja tās pielietotas, kuģis ir 150 līdz 200 gadu vecs. Bolderājas vrakam ir tikai koka tapas, arī brangas rupji tēstas. «Koka ekspertīze ļaus noteikt kuģa vecumu simts gadu robežās, kā arī koka paveidu – vat tas audzis Anglijā, vai te. Kuģu korpusus būvēja no ozola, bet klāju no priedes. Ne velti, ir jēdziens «masta priede». Vairākas simtgades atrodoties ūdenī ozolkoks kļūst ciets, gandrīz kā akmens, un labi saglabājas.»
Visticamāk, ka tā bijusi liellaiva vai plakandibena airu laiva.
Pavisam neliela ir varbūtība, ka tā bijusi relatīvi nesen - pirms pāris simtgadēm būvēta, primitīva zvejnieku laiva piekrastes braucieniem. Skaidrs ir viens – ne buru kuģis, ne vikingu laiva tā nav.
«Fragments būtu jāievieto saldētavā un ķīmiski jāapstrādā, bet mums nav resursu,» saka muzeja speciālists. Piemēram, kad 1961.gadā, no jūras izcēla 1628.gadā pie Zviedrijas krastiem nogrimušo karakuģi «Vasa», lai baļķi nesadalītos, tos sākumā apsmidzināja ar ūdeni, bet pēc tam daudzus gadus ar polietilēnglikolu – īpašu ūdenī šķīstošu vaskam līdzīgu produktu, kas iekļūst koksnē, izspiež no tās ūdeni. Kuģim vajadzīgs arī īpašs apgaismojums, bet daļa priekšmetu joprojām glabājas speciālā telpā.
Zemūdens arheoloģijai krusts pāri
Pēc vētras Kurzemes piekraste kļūst par postmodernās mākslas un arheoloģisku retumu izstādi. Kedas, televizors, 17.gadsimta burinieka greznojums. «Tas tāpēc, ka Irbes šaurumā ir sarežģīta navigācija. Dzelmē varētu atrasties ap 2000 kuģu palieku,» stāsta Cekulis. Latvijā kultūrvēsturiskais mantojums dzelmē netiek pētīts, jo vienīgais pašmāju zemūdens arheologs Voldemārs Rains, nu jau vīrs cienījamos gados, vairs nenirst. Vēl nesen zemūdens kultūru aizrautīgi pētīja un fotografēja niršanas entuziasti, kuru hobijam tagad krusts pāri – kopš 2016. gada niršanai noteikti stingri aizliegumi un ierobežojumi, zemūdens dzīles sargā likums.
Var aizmirst arī par daivinga tūrisma biznesu, par ko sapņoja Voldemārs ar draugiem. Redzēt būtu ko!
Dancigā būvētā vācu kuģa „Elbing – III» , kas pie Latvijas krastiem nogrima 1941.gadā, vrakā ūdenslīdēji atrada šķīvjus, patafonu, mutes ermoņikas un daudz ko citu. 1923. gadā nogrima leģendārais «Saratovs», bet trīsdesmitajos gados vraku uzspridzināja. To, kas atlicis, Rains un viņa komanda ir izpētījuši.
No Voldemāra Raina un Ineses Helvigas personiskā arhīva. Niršana kā dzīves stils. Raina komanda.
1922.gadā sniega vētrā nogrima burinieks «Karal» kopā ar Krišjāņa Valdemāra jūras skolas praktikantiem. Nezināms kuģis dus netālu no Miķeļbākas, Ventspils pusē ir torpedēts vācu kara kuģis ar motociklu uz klāja. Pamazām erozija sagrauž kuģi.
Starp citu, Baltijas jūra ir bagāta ne vien ar kuģu vrakiem, bet arī mīnām gan no pirmā, gan otrā pasaules kara. Rīgas jūras līcī vien to ir ap 85 tūkstošiem.
Un tad vēl aviācijas bumbas, granātas, torpēdas. Pirmā pasaules kara mīnas ir pamatīgas, tāpēc grūtāk neitralizējamas.
«Ir tādi, kas atradumu nofotografē, piefiksē koordinātas un neaiztiek, bet ir tādi, kas izlaupa,» iemeslus skaidro Cekulis. Turklāt ir cerība, ka jūra dabiskā veidā dzelmē nogrimušo saglabās nākamajām paaudzēm, kas to spēs izpētīt ar labākām tehnoloģijām. Tomēr pagaidām vairumam tēmu, kas saistītas ar jūras un kuģniecības vēsturi līdzās ir liekami vārdi «nav», «nav»,«nav».
Vēl neatklāta planēta
Zemūdens dzīles visā pasaulē ir vismazāk izzinātā vide - izpētīti ir tikai 5% no jūrām un okeāniem. Globusam ir ūdens krāsa. Daudzi pieredzējuši nirēji uzskata, ka tieši Baltijas jūras zemūdens kultūra ir viena no interesantākajām pasaulē. Kopumā Baltijas jūrā varētu būt ap 80 000 kuģu vraku. Latvijas teritoriālajos ūdeņos identificēti aptuveni 425 vraki.
No V.Raina un I.Helvigas arhīva. Burinieku vraki zem ūdens.
«Vajadzīgi lieli ieguldījumi, ar projektu rakstīšanu nepietiek,» turpina skaidrot muzeja speciālists. Izpētīt jūras dzelmi ir sarežģīti – redzamība vien metrs, divi, reizēm mazāk. To var darīt tikai augsta līmeņa speciālisti, tāpēc Latvijā šāda izpēte nenotiek. Tā ir neliela joma, kas skaidri parāda mūsu ekonomisko stāvokli,» nosaka Kuģniecības nodaļas vadītājs.
Vienīgais mūsu kuģa vraks, kam piešķirts valsts aizsargājama pieminekļa statuss, atrodas jūrā, pretī Kolkas baznīcai. To apzīmē kā «Kolkas vraks I». Zināms, ka tā apkārtnē atrodas citi nogrimuši kuģi. Pirms dažiem gadiem jaunatklāta objekta statusu piešķīra kreisera «Bremen» vrakam.
Kad jūra izmet krastā kādu priekšmetu, pētnieki cenšas to vismaz aplūkot un nofotografēt. 19. gadsimta burinieku atliekas gadās bieži. «Ar Rainu izbraucām aplūkot krastā izskalotu vērtīgu fragmentu. Viņš paskatās un saka: «Es šito zinu.» Jūra to izskalo un atkal ieskalo atpakaļ,» stāsta Cekulis.
«Pazūd vērtības, kas ir acu priekšā, un mēs neko nedarām,» uzskata Irēna Strēle.
Voldemāra Raina zemūdens atradumiem savulaik tika iedalīta viena telpa Jūrmalas muzejā, Majoros. Tagad daļa dzīļu artefaktu nodoti «Vētru muzejam» Jūrkalnē - vienīgajam pa īstam zemūdens mantojumam veltītajam, kas patiesībā ir nevis muzejs, bet viena telpa, otra daļa glabājas Raina mājā. «Vētru muzejs» tapis ar mazās pašvaldības gādību.
No V.Raina un I.Helvigas arhīva. Burinieku vraki.
Dzelmes vilinājums
Septiņdesmit gadu vecais Voldemārs Rains – zemūdens arheologs, vēsturnieks visu dzīvi veltījis ūdens dzīļu izpētei, cilvēku, kuģu, kultūrvēstures mantojuma glābšanai. Ūdenslīdēja iemaņas viņš apguva armijā dienējot uz kuģiem. 1978.gadā Rains pabeidza Sanktpēterburgas universitāti un kļuva par vēsturnieku. Padomju laikā nira Klusajā okeānā un piedalījās glābšanas operācijās, bet tā īsti zemūdens arheoloģijai Rainam izdevās pievērsties tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
No V.Raina un I.Helvigas personiskā arhīva. Niršana kā dzīvesveids.
Kad 1988.gadā Voldemārs saņēma atļauju meklēt vrakus Kolkas kuģu kapsētā, viņa priekšā pavērās Baltijas jūras tumšās dzīles. Viņš ir atradis ne mazums unikālu, iespējams 16. gadsimta un senākus priekšmetus, tomēr tie ir tikai minējumi, jo vajadzīgas sarežģītas analīzes, kas ļautu noteikt precīzāku laiku. Tomēr viens no pirmajiem atklājumiem, ar ko vīrs lepojas, ir Rūjas upē atrastā 1939.gadā veidotā Kārļa Zemdega pieminekļa «Sējējs» galva.
Voldemārs nekad nav nodarbojies ar parastu kolekcionēšanu – biežāk viņš dzelmes mantojumu fotografēja un reģistrēja. Ja izcēla, tikai pētnieciskos nolūkos.
Viņš saka: vraks nav tikai nervus kutinošs, interesants objekts, bet arī apbedījuma vieta. Baltijas jūrā nogrimuši vairāki nelieli kuģi, līdzi aiznesot Otrā pasaules kara bēgļu dzīvības.
Pēc Raina domām, no arheoloģijas viedokļa ļoti interesantas ir arī Latvijas lielākās upes – Daugava, Lielupe, Venta, kur nosrisinājušās vēsturiskās kaujas.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)