Kaukāza gūstekņi: kā no Gruzijas kara laikā evakuēja latviešus

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ilustratīvs attēls

FOTO: Uzakov Sergei/COVI

Dzīve starp Kaukāza kalniem nekad nav bijusi vienkārša un viegla. Naids dažu etnisko grupu starpā iestiepjas vairāku gadsimtu senā pagātnē. Dažas tautas savu valstiskumu veidoja reizē ar seno Grieķiju, kamēr citas ir dzīvojušas pēc vienkāršām sentēvu tradīcijām. Arī attiecības starp gruzīniem, abhāziem un osetīniem ir metušas dažādus vēsturiskos līkločus. Karš Kaukāzā bieži kļūst par ikdienu, un augusta sākums pirms desmit gadiem Gruzijā to traģiski apliecināja. 

Četras kara dienas augustā

Deviņdesmite gadi Gruzijai bija grūts laiks – valsti plosīja smaga ekonomiskā krīze, pilsoņkarš starp nacionālistiem un prokrieviskiem spēkiem, bruņotas sadursmes Abhāzijā un Dienvidosetijā. Arī citas Kaukāza tautas bija piemeklējis karš – Krievija cieta smagus zaudējumus cenšoties apspiest čečenu brīvības alkas, bet armēņi ar azerbaidžāņiem karoja Kalnu Karabahas dēļ. Haoss Gruzijā noslēdzās ar tā dēvēto Krievijas miera uzturētāju ievešanu Abhāzijā un Dienvidosetijā, kas Kremlim kalpoja kā veids stiprināt ietekmi nepakļāvīgajos kalnos. Gruzijas sastāvā abi reģioni palika tikai juridiski.

Atašejs - vēstnieka sekretārs Andrejs Karpavičs Latvijas vēstniecības Gruzijā 2008. gada vasarā bija nostrādājis veselu gadu un atceras, ka visu šo laiku gan Dienvidosetijā, gan Abhāzijā bijusi saspīlēta gaisotne. Krievija rīkoja mācības separātiskajās teritorijās, īpašu uzmanību pievēršot Abhāzija, kur aprīlī tika notriekts Gruzijas bezpilota lidaparāts. Maijā Kremlis uz Abhāziju nosūtīja vairākus tūkstošus karavīru, kas it kā piedalījās dzelzceļa celtniecības darbos, bet Dienvidosetijā vasarā tika reģistrētas vairākas apšaudes starp osetīnu grupējumiem un Gruzijas karavīriem, kurās bija arī bojā gājušie. Savus spēku Kodori aizā – vienīgajā Abhāzijas daļā, kura joprojām bija centrālās valdības kontrolē – pastiprināja arī Gruzija. 

Tas bija arī gads, kad Gruzija cerēja NATO samitā sagaidīt Rīcības plānu dalībai NATO, bet Francijas, Vācijas un Lielbritānijas pretestības dēļ tas nenotika. Sajuzdami, ka Kaukāzā kaut kas no jauna sācis gruzdēt, Abhāziju 2008. gada maijā apmeklēja ASV delegācija, jūnijā šajā reģionā ieradās ES ārlietu koordinators Havjiers Solana, bieži viesi Sukhumi bija arī dažādu vēstniecību pārstāvji.

Abas puses organizēja vērienīgas militārās mācības un atsevišķi Krievijas analītiķi prognozēja, ka Maskava ir gatava augustā rīkot militāru kampaņu, lai ierobežotu Gruzijas prorietumniecisko kursu. Tomēr Karpovičs atminas, ka faktiski vēl visu pirmo augusta nedēļu bijis grūti iedomāties, ka konflikts sāksies tik drīz un tieši Dienvidosetijā.

Straujā konflikta eskalācija, iespējams, bija negaidīta arī oficiālajai Tbilisi. Gruzijas integrācijas ministrs Timurs Jakobašvili vēl 7. augusta pēcpusdienā, kad visā kontakta līnijā starp osetīniem un gruzīniem jau notika apšaudes, bet atsevišķas Krievijas karaspēka vienības sāka operācijas Dienvidosetijā, centās sameklēt sarunvedējus no pretējās puses, lai panāktu vismaz kaut kādu deeskalāciju.

Pat par spīti tam, ka osetīnu lielgabali apšaudīja gruzīnu ciematus, Tbilisi vienpusēji izsludināja pamieru. Tas gan netika ievērots, pieauga kritušo skaits un Gruzijas armija 7. augusta naktī plkst.23.35 atklāja masīvu artilērijas uguni pret mērķiem Dienvidosetijā.

No rīt pamosties un saproti: karš

To, ka situācija ir strauji palikusi nopietna, Latvijas vēstniecības darbinieki saprata tikai 8. augusta rītā, lasot pirmās ziņas par aizvadītās nakts notikumiem: Gruzijas Bruņoto spēku 4. un 3. brigāde bija iegājušas Chinvali.

Viens no galvenajiem Tbilisi ofensīvas mērķiem bija Roki tunelis, kas ir viens no retajiem ceļiem, lai nokļūtu Aizkaukāzā. Gruzija cerēja, ka tādā veidā izdosies apturēt Krievijas karaspēka ienākšanu Dienvidosetijā. Lai arī mērķis palika nesasniegts, nākamajās dienās tuneļa apkaimē norisinājās smagas kaujas, kurās gruzīniem izdevās piespiest Krievijas karaspēkam ciest vērā ņemamus zaudējumus.

Jau 8. augusta rītā lielākā daļa Dienvidosetijas bija nonākusi Tbilisi kontrolē un sākotnēji izskatījās, ka Gruzija ir spējusi sagraut separātistu valdību. Taču ziņas mainījās ļoti ātri – Gruzijas amatpersonu paziņojumiem sekoja saniknoti Krievijas paziņojumi, ārvalstu aicinājumi konfliktā iesaistītās puses atturēties no pārsteidzīgiem soļiem un informācija par strauji pieaugošu incidentu skaitu konflikta zonā.

Vēlāk tajā pašā dienā Maskavā prezidents Dmitrijs Medvedevs sasauca Krievijas drošības padomes sēdi, pēc kuras tika nolemts uzsākt bruņotu «miera uzspiešanas» operāciju un uz Dienvidosetiju devās 58. armija. Tās pārvietošanās ātrums novērotājiem lika izteikt pieņēmumus, ka operācija jau tika gatavota iepriekš. Cīņās Dienvidosetijā Krievijas 58. armija cieta zaudējumus, ievainojumus guva arī tās komandieris ģenerālis Anatolijs Hruļevs. Tomēr Krievijas uzbrukums drīz vien vainagojās ar Chinvali atkarošanu.

Krievijas lidmašīnas no paša konflikta sākuma veica uzlidojumus Gruzijas iekšējā teritorijā, bombardējot stratēģiski nozīmīgus objektus. Tur tās sagaidīja gruzīnu mobilās pretgaisa vienības, kuras saskaņā ar dažādiem avotiem, visa kara laikā notrieca no četriem līdz sešiem militārajiem gaisa kuģiem, radot Krievijas aviācijai pēdējo gadu nopietnākos kauju zaudējumus.

Tomēr Krievijas triecienu Gruzijas armija neizturēja, tās komunikāciju sistēmas tika sagrautas, steigā sapulcinātie rezervisti nesaprata, kas īsti notiek un kādas ir to pavēles, bet Irākā esošās elites vienības pārvešana uz mājām ilga līdz 12. augustam. Rezultātā 10. augustā Gruzijas armija sāka atkāpšanos, kas vietām izvērtās bēgšanā.

Pēc pirmās informācijas par Krievijas gaisa spēku veiktajiem uzlidojumiem Gori pilsētai, sabombardētiem Gruzijas armijas lidlaukiem un gaisa triecieniem Poti ostā, Latvijas vēstniecībā Tbilisi kļuva skaidrs, ka šis nav zemas intensitātes konflikts, bet ir visai nopietna situācijas eskalācija.

Informējot Rīgu par notiekošo, vēstniecība jau 8. augusta rītā lūgusi, lai Ārlietu ministrija izplata aicinājumu visiem Latvijas valstspiederīgajiem izvairīties no konflikta zonas un to Gruzijas apgabalu apmeklēšanas, kas robežojas ar seperātiskajiem reģioniem.

Tradicionālo augusta atvaļinājumu laiku bija izmantojis toreizējais Latvijas vēstnieks, kurš nu mēģināja atgriezties Gruzijā, meklējot tādu aviokompāniju, kura vēl lidotu uz Tbilisi, taču to skaits strauji samazinājās.

Kad Tbilisi paziņoja par mobilizācijas veikšanu un kara stāvokļa pasludināšanu, vēstniecībā jau nepārtraukti skanēja Gruzijā esošo satraukto Latvijas valstspiederīgo un viņu radinieku zvani.

Uz mājām caur Erevānu

Kopumā vēstniecība Gruzijā tobrīd bija apzinājusi apmēram astoņdesmit Latvijas valstspiederīgos. Skaits gan varēja būt lielāks, jo tajā netika iekļauti tie cilvēki, kuri Gruziju pameta bez vēstniecības atbalsta.

Grūtības bija ar divām cilvēku grupām – Siguldas jauniešu grupu, kas tobrīd ciemojās Melnās jūras piekrastē un no Latvijas atlidojušiem brīvprātīgajiem alpīnistiem, kuri meklēja vairākas dienas iepriekš nozudušus kalnos kāpējus. Sarežģīta situācija kļuva brīdī, kad Krievijas ofensīva sasniedza galveno šoseju starp Gruzijas rietumiem un austrumiem, faktiski sadalot valsti divās daļās.

Siguldas jauniešiem no Guzijas izdevās izkļūt caur Stambulu. Pēc atgriešanās Latvijā, grupas pārstāvji stāstīja, ka situācija uz vietas bijusi nesaprotama un mūsu valsts vēstniecība nekādu īpašu palīdzību neesot sniegusi.

Karpovičs gan pauž citu versiju – brīdī, kad militāra iebrukuma rezultātā valsts ir sadalīta divās daļās, vēstniecībai nekas cits neesot atlicis, kā vien ieteikt cilvēkiem, kas palikuši Rietumgruzijā vai Adžārijā, mēģināt saviem spēkiem tikt uz Turciju. Sūtniecības darbinieki bijuši pārliecināti, ka daudz bīstamāk ir pa kaut kādiem apkārtceļiem vai Krievijas armijas kontrolētam zonām mēģināt tikt uz Tbilisi.

Latvijas alpīnistu grupa, karam sākoties pārtrauca kalnos pazudušo meklēšanos un atgriezās Tbilisi, kur to pieredze izrādījās noderīga, sniedzot atbalstu valstspiederīgo apzināšanā, kontaktu uzturēšanā un humanitārās palīdzības koordinēšanā. Kamēr tika organizēta evakuācija, Latvijas valstspiederīgie pulcējās Tbilisi. 

Evakuācijas plāns paredzēja Tbilisi iesprūdušos cilvēkus uz Rīgu izvest 10. augusta vakarā, izmantojot vislielāko «airBaltic» flotē esošo lidmašīnu - «Boeing 757», kurā ir vietas vismaz 200 pasažieriem. Kamēr lidmašīna tika gatavota, Krievijas armijas gaisa spēki negaidīti deva triecienu Tbilisi aviācijas rūpnīcai un bumbas krita netālu no starptautiskās lidostas. Drošības apsvērumu dēļ «airBaltic» lidojumu uz Tbilisi atcēla un speciālā lielas ietilpības «Boeing» lidmašīna palika Rīgā uz skrejceļa.

Tad, izvērtējot notikušo, Rīgā tika pieņemts lēmums lidot uz Armēnijas galvaspilsētu Erevānu. Vēstniecības darbinieki turpmāko nakts daļu pavadīja meklējot kaut kādas transporta firmas, kuras kara apstākļos būtu gatavas vest cilvēkus uz Gruzijas kaimiņvalsti. Beigās tiem izdevās sarunāt divus autobusus, kuri bija gatavi doties uz Erevānu un čārterreiss 11.augusta vakarā varēja izlidot no Rīgas. 

Kopā ar Latvijas valstspiederīgajiem, autobusos tika evakuēti arī daži Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas pilsoņi. Latviešu palīdzība evakuācijas laikā Lietuvai kopumā nebija nepieciešama, jo Viļņai izdevās panākt Gruzijas atļauju ielidot militārajai lidmašīnai, lai izvestu savus piederīgos.

Latvijas diplomāti gatavojās dzīvei okupētā pilsētā

Krievijas iebrukuma laikā Latvijas vēstniecība piedzīvoja arī sakaru traucējumus, kad vairākkārt bija pazudis gan internets, gan arī iespējas sazināties ar mobilā telefona palīdzību. Lai arī Latvijas diplomāti tiek sagatavotie iespējamām krīzes situācijām, saņem instrukcijas un darbojas saskaņā ar speciālu, konfedencionālu rīcības plānu, Karpovičs atzina, ka sakaru pārtraukumi raisījuši ļoti neomulīgu sajūtu. Stundas bez sakariem aizritējušas kā sēžot mucā, neko nezinot par notiekošo pasaulē. 

Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības pasaulē ir apgādātas ar alternatīvu sakaru iespējām, taču informācija par tiem plašākai sabiedrībai netiek atklāta. Vēstniecībā Tbilisi bija satelītelefoni, kas nu šādos apstākļos kļuva par vienīgo iespēju sazināties ar ārpasauli. Pārsvarā satelītelefoni izmantoti, kad Rīgai bija jānodod informācija par notiekošo, vai arī jāziņo Latvijas pārstāvniecībām starptautiskajās institūcijās.

Komunikācijas problēmas piemeklēja ne tikai Latvijas sūtniecību. «Saziņai ar partneriem un medijiem gruzīni izmantoja alternatīvas platformas, piemēram, kad hakeru uzbrukuma rezultātā »nobruka« Gruzijas Ārlietu ministrijas mājaslapa, gruzīni izveidoja alternatīvu blogu, kur starptautiskajai sabiedrībai bija iespēja iepazīties ar pēdējo aktuālo informāciju.»

Padzinusi Gruzijas karaspēku no Dienvidosetijas, ieņēmusi Gori un Poti pilsētas, Krievijas armija Tbilisi tuvumā ieturēja pauzi. Piespiežot gruzīnus aiziet no Kodori aizas, karā iesaistījās arī Abhāzijas bruņotie formējumi. Šādos apstākļos Latvijas diplomātiskie darbiniek sāka gatavoties tam, ka Gruzijas galvaspilsēta tiks drīzumā ieņemta un nāksies strādāt situācijā, kurā nav nekādu garantiju.

Maskava tajās dienās izmantoja arī dažādas propagandas un informatīvā kara metodes, kas radīja paniku Tbilisi iedzīvotājos un galvaspilsētas ielas kļuva manāmi tukšākas.

Pirmie pārstāja strādāt bankomāti, liekot pāriet tikai uz skaidras naudas norēķiniem. Pēc tam sākās grūtības ar taksometriem, degvielu un parādījās tukši plaukti pārtikas veikalos. Tbilisi iedzīvotājiem vēl labā atmiņā bija deviņdesmito gadu sākums, kad Gruziju plosīja pilsoņkarš starp Živada Gamšahurdijas un Eduarda Ševernadzes atbalstītājiem un viņi labi saprata, kas var sekot satiksmes artēriju bloķēšanai ar valsts rietumiem.

Līdzīgi kā vietējie iedzīvotāji, Latvijas sūtniecības darbinieki centās iegādāties pārtiku un pirmās nepieciešamības preces – konservus, zupas komplektus un ūdeni – barību, kas saglabājas ilgstoši un varētu noderēt arī tiem cilvēkiem, kas mēģinātu rast patvērumu vēstniecības telpās. Neskaidrajā situācijā tika apspriesta aptuveni desmit vēstniecībā strādājošo, kā arī iespējamo Tbilisi joprojām esošo Latvijas pilsoņu nākotnes izredzes, gadījumā, ja saviem spēkiem vajadzēs atstāt Gruzijas galvaspilsētu.

Latvijas nacionālā lidsabiedrībā - pirmā, kas atsāka lidojumus uz Tbilisi

Nedēļas vidū, 12 .augustā, pēc četru dienu ilgas krīzes, Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka Maskava pārtrauc militāro operāciju Gruzijā.

Visu kara dienas notika haotiska komunikācija starp pasaules tā laika līderiem, mēģinot panākt risinājumu negaidītajam karam Kaukāzā un cenšoties saprast, kādas saistības tiem ir pret Tbilisi. Miera nesēja gods tika Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī, kurš Maskavā Kremļa saimniekam Medvedevam piedāvāja «sešu punktu plānu». Saskaņā ar to tika pārtrauktas militāras aktivitātes un abu valstu karaspēkiem bija jāatgriežas savās bāzēs. Tomēr līdz īstam pamieram vēl nācās gaidīt vairākas dienas.

Nākamajā dienā - 13. augustā - tika atjaunota «airBaltic» satiksme starp Rīgu un Tbilisi. Latvijas nacionālā lidsabiedrība tādējādi kļuva par pirmo starp rietumu aviokompānijām, kas atsāk lidojumus šajā maršrutā. Reisa kapteinis Andris Brauns atminas, ka viņam visu laiku bijusi neziņa, vai lidojums notiks, vai arī tiks atcelts. Tikai pašā vakarā kļuvis skaidrs, ka uz Tbilisi būs jālido.

Lai arī bijis stress, ekipāža paļāvusies, ka «airBaltic» Operāciju kontroles centrs apzinās pastāvošos riskus drošībai. Gruzijas teritorijai lidmašīna pietuvojās no Turcijas puses, nevis kā ikdienā – ielidojot no rietumu puses. Tur joprojām uzturējās Krievijas armija un nebija pārliecības, ka gaisa trase ir pietiekami droša.

Brauns stāsta, ka lidojumā rēķinājušies, ka situācija uz zemes varētu būt neparedzama, Krievijas veikto uzlidojumu, kā arī iespējamā sauszemes iebrukuma Tbilisi dēļ. Tādēļ «airBaltic» lidmašīna tika uzpildīta ar pietiekamu daudzumu degvielas, lai nepieciešamības gadījumā, nenolaižoties Tbilisi varētu sasniegtu Kijevu. Bažas izrādījušās veltīgas un lidojums notika vislabākajos apstākļos.

Kauju beigas Gruzijā vēl nenozīmēja, ka Krievijas armija nekavējoties atgriezīsies turp, no kurienes nākusi. Maskava militāro klātbūtni vēl vairākas dienas saglabāja ieņemtajās pilsētās, kā arī pievēra acis uz Dienvidostijas militāro formējumu marodierisma gadījumiem.

Saspīlēta situācija saglabājās visu augustu – Krievija bija paziņojusi par operācijas izbeigšanu, taču tajā pašā brīdī izturējās draudīgi un agresīvi. Lai izrādītu atbalstu Gruzijā, Tbilisi ieradās ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa, kā arī Baltijas, Polijas un Ukrainas prezidenti. Latvijā šī vizīte izsauca visai asu kritiku, kad izrādījās, ka toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers uz nevēlējās pārtraukt vizīti Ķīnā Olimpisko spēļu laikā. Tā nu Latvijas valdību Tbilisi 13. augustā pārstāvēja toreizējais premjers Ivars Godmanis.

Dažus mēnešus vēlāk Krievija «atzina» Abhāzijas un Dienvidosetijas «neatkarības» un saglabā tajos vērā ņemamu militāro klātbūtni. Pēc augusta kara Gruzijā spēkā pieņēmās kritika pret prezidenta Mihaila Saakašvili autoritāro politiku. Starptautiskā sabiedrība Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību nav atzinusi. 

Uz augšu