Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Patriotismu pārmantojam no savas dzimtas, tā ir saikne ar zemi un senčiem. Valsts svētku priekšvakarā inteliģences pārstāvjiem jautāju, kas, viņuprāt, ir patriotisms un kā to ieaudzināt jauniešiem.
Jānis Streičs, kinorežisors: "Tas ir jautājums, uz kuru vienkārši atbildēt nevar. Patriotismu īsti nevar ieaudzināt. Tas, cik lielā mērā cilvēks būs piesaistīts šai zemei, valstij, cik viņš būs patriotisks, atkarīgs tikai no ģimenes. Cik stiprs patriotisma gars ir konkrētajā ģimenē, tik izteikts tas būs katrā nākamajā paaudzē. Nav citu spēku, kas varētu patriotismu radīt. Iespējams, skola arī ir tā bāze, uz kuras varētu būvēt patriotismu, taču, ja vecāki nedzīvos līdzi, paši līdz galam neizjutīs šo valsti kā savu, tad arī bērni to neizjutīs." Jānis Stradiņš, zinātnieks: "Manuprāt, patriotismam jārodas ģimenē. Kamēr bērns ir maziņš, viņš jāaudzina cieņā pret dzimteni, valsti, tās cilvēkiem un dabu. Manuprāt, labs veids, kā nostiprināt patriotismu bērnos, ir ceļot pa valsts skaistākajām vietām. Arī darbs ir tas, kas nostiprina šo piesaisti. Labi, ja cilvēkam ir kādas lauku mājas, tas uzreiz nostiprina saites ar zemi, ar tās dabu. Taču ļoti būtiski, lai līdzās valsts patriotismam pastāvētu arī novada patriotisms. Piesaiste kādai konkrētai vietai Latvijā, kura saistās ar dzimtu, senčiem, paaudzēm, kas iesakņojušās noteiktā vietā. Patriotismam, ja bērns dzīvo Latvijā, jānāk organiski, caur ģimeni. Otra lieta, protams, ir skola. Te es nedomāju šauru vēstures mācīšanu, bet gan sabiedrisko procesu un šābrīža situācijas analīzi, ko pasniedzējiem vajadzētu mēģināt veikt kopīgi ar bērniem. Patriotismam jābūt ar veselīgu paškritikas devu, un cilvēkam jāapzinās, kas mums ir labs un paturēšanas vērts un kas vēl būtu jāuzlabo. Jābūt arī cieņai pret citām valstīm un tautām. Mazajās tautās patriotismam vajadzētu ieaugt. Kosmopolītisms ir raksturīgs lielākajās tautās, jo tās var atļauties tādu greznību, ņemot vērā savu lielumu. Kosmopolīti parasti saka, ka patriotisms ir neliešu pēdējais patvērums, taču, runājot par mazām valstīm, tas ir veids, kā sevi saglabāt. Taču Latvijai ir šī specifika, ka esam multikulturāla valsts, kur dzīvo dažādas tautas, un tieši tām varētu trūkt patriotisma. Tomēr, lasot krievu presi, esmu ievērojis, ka tur parādās ļoti savdabīgs patriotisms pret šo zemi (ne valodu). Tāpat varam runāt arī par sociālajiem slāņiem. Piemēram, pensionāri šobrīd dzīvo diezgan nožēlojamā situācijā, kas arī neveicina patriotiskas jūtas pret valsti. Taču patlaban galvenais būtu izveidot pareizu sociālekonomisko politiku, lai piesaistīju jauniešus un neļautu viņiem aizbraukt." Jurģis Skulme, mākslinieks: "Patriotismu nosaka zināšanas. Tās mēs gūstam audzināšanas ceļā gan skolā, gan ģimenē un lielākoties tieši no saviem vecākiem. Manuprāt, šobrīd skolas nepietiekami iepazīstina jauniešus ar to, kas Latvijā ir noticis pagātnē. Līdz ar to patriotiskā audzināšana ir mazsekmīga. Es esmu pieredzējis citu audzināšanu. Sāku iet skolā 1936. gadā, mums netrūka informācijas. Atceros, ka visās svētku reizēs vienmēr bija skaidrs, kas tie ir par svētkiem un kādas tiem ir vēsturiskās saknes. Tās bija mūsu ikdienas pamats, mēs pie tā pieradām. Cik atceros, nebija nekādas ideoloģiskās apstrādes. Un šī audzināšana nebija vien no skolas un ģimenes, bet arī no valsts. Visa tā ādu dalīšana, kas mūsu valstī notiek šodien un tiek atspoguļota laikrakstos, nebūt nevairo cilvēku patriotismu. Kas attiecas uz jauniešiem, nedomāju, ka tiem, kuri brauc prom, trūkst patriotisma. Drīzāk viņiem trūkst ideālu. Ja cilvēks ir vīlies vienu, otru un trešo reizi, viņš meklē kaut ko citu."