Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/30/11330991t1h4c6d.jpg)
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Stratēģiskās analīzes komisija Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Pētera Zvidriņa vadībā šogad veikusi vērienīgu pētījumu par demogrāfiju un depopulāciju Latvijā. Pagājušajā nedēļā Rīgas pilī notika diskusija par demogrāfijas un migrācijas problēmām mūsu valstī, kurā piedalījās arī paši pētnieki.
Diskusijas sākumā tika prezentēta darbā apkopotā informācija, kā arī secinājumi un prognozes par Latvijas nākotni. Ar prezentācijām "Depopulācija šodien un rīt" uzstājās Pēteris Zvidriņš, un, kā atzīst pats akadēmiķis, diemžēl Latvijas nākotne demogrāfijas skatījumā nebūt nav tik spoža. Latvija esot dziļā demogrāfiskā krīzē, no kuras tuvākajā un vidēji tālā nākotnē mums nav izredzes izkļūt. Pozitīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums, proti, kad dzimušo skaits pārsniedz mirušo skaitu, pēdējo reizi fiksēts 1990. gadā. Pēc tam vērojams ļoti straujš dzimstības kritums un mirstības pieaugums. Tikai pirms septiņiem gadiem parādījās pozitīva iezīme un dzimušo skaits valstī sāka palēnām pieaugt. Tomēr process ir viļņveidīgs. Latviešu tautības iedzīvotāju paaudžu maiņa notiek mazliet labvēlīgāk. Dzimstība ir mazliet augstāka, mirstība – zemāka. (1. grafiks). Latvijai vismaz tuvākajos 45 gados neesot nekādu izredžu tikt ārā no mīnusiem dzimušo un mirušo skaita starpības ziņā. Iedzīvotāju skaita samazināšanās cēloņi Galvenais iedzīvotāju skaita samazināšanās cēlonis ir ļoti zemā dzimstība. Summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, saglabājoties attiecīgā gada dzimstības līmenim) kopš 1990. gada noslīdējis no 2 līdz 1,24. Augstākais (2,21) bija 1986. un 1987. gadā. "Kritiens bija diezgan negaidīts un notika saistībā ar politiskajiem un ekonomiskajiem pārkārtojumiem. Tagad pamazām atgriežamies tajā pārejas posmā, kas nu ir raksturīgs mūsu sabiedrībai kopumā. Optimistiskā variantā gaidām dzimstības intensitāti, taču, visticamākais, mēs varētu sasniegt koeficientu 1,6, kā to paredz galvenais prognožu variants (3. grafiks)," uzsver P. Zvidriņš. Paaudžu maiņas jomā Latvijā vēl neesam pārvarējuši lielo lejupslīdi, kas notika 1998. un 1999. gadā, kad jaunā paaudze veidoja tikai 52% no iepriekšējās (vecākās) paaudzes. Latvijas ierēdņi, ieskaitot labklājības ministri, paredzēja stāvokļa uzlabošanos, taču patiesībā problēma joprojām ir un ļoti aktuāla. Pagājušā gada dati liecina, ka jaunā paaudze tikai par 60% atjauno iepriekšējo. Turpmākajos desmit gados dzimstība, visticamāk, pieaugs par 20 – 25%, tomēr ar to nepietiek, lai nodrošinātu pilnīgu paaudžu maiņu, un nekādā ziņā lai pārtrauktu valsts iedzīvotāju izmiršanu. Jauno sieviešu skaits sarūk Raugoties uz šā gada dzimuma un vecuma struktūru Latvijā, var secināt, ka jaundzimušo skaits ir mazāks par sešdesmitgadīgo skaitu. Tā kā jaundzimušajiem līdz pensijai garš ceļš, tuvākajā laikā radīsies lielas problēmas ar jauniem darbspējīga vecuma cilvēkiem. Tas, protams, skar nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi. Saimniecības speciālisti patlaban priecājas, ka Latvijā ir 10% ekonomiskā izaugsme, uzstādām rekordus vienu pēc otra, taču demogrāfi uzskata, ka sasniegumi ir apdraudēti. Darba ražīguma līmenis, kas panākts pēdējā laikā, bāzējas arī uz nodarbināto skaita pieaugumu. Taču mums ir daudz 50 – 54 un 40 gadus vecu cilvēku, toties jaunu darbspējīgu cilvēku nepietiek. Arī uz migrācijas rēķina zaudējam daudz jaunu, spējīgu un izglītotu cilvēku. "Īpaši esam izdalījuši vienu vecuma posmu – 18 – 25 gadus vecas sievietes. Šis vecuma posms izvēlēts, jo reproduktīvā perioda pirmie septiņi gadi norādītu uz demogrāfisko perspektīvu. Šogad un vēl nākamos četrus gadus būsim labvēlīgā situācijā, bet vēlāk šis kontingents samazināsies un jaundzimušo skaits arī. Ja ņemam vērā, ka šogad šī vecuma sieviešu skaits Latvijā ir ap 140 tūkstošiem, bet 2020. gadā būs 80 tūkstoši, tad, dzimstībai palielinoties pat divas reizes, absolūtais sieviešu skaita sarukums šajā vecuma grupā neapšaubāmi izraisīs kopējā dzimušo skaita kritumu," skaidro P. Zvidriņš. Turklāt šajos skaitļos ietverts arī migrācijas faktors. Dzīves ilgums pagarinās Pētījumā skarts svarīgs jautājums – Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņi. "Lielākoties mirstam no asinsrites slimībām, tomēr uzmanību piesaista ārējie cēloņi, kas mēdz būt par nāves iemeslu. No tīša paškaitējuma (pašnāvības) un transporta negadījumos dienā mirst apmēram pusotra cilvēka, aptuveni cilvēks dienā – no saindēšanās, nosalšanas un pat kritieniem," stāsta P. Zvidriņš (2. grafiks). Tomēr ir arī kāda pozitīva tendence – dzīves ilguma pagarināšanās. Kā skaidro prezentācijas autors, īpaši veiksmīgs bijis pagājušais gads. Vīriešiem bijis vidējā dzīves ilguma rekords – 67 gadi, taču tas joprojām ir maz salīdzinājumā ar ekonomiski attīstītajām Eiropas valstīm. Galvenā rūpe saistīta ar lielās atšķirības pārvarēšanu starp sieviešu un vīriešu dzīves ilguma rādītājiem. Redzam, ka 2004. gadā rādītāji tomēr ir tuvinājušies. 1996. gadā starpība, kaut pie mazākiem cipariem, bija 11,7 gadi, pagājušajā gadā – 10,1 gads. Tas rādot, ka mūsu vīrieši esot uzlabojuši gan demogrāfisko, gan sociālo uzvedību, taču starpība joprojām ir pārāk liela. Vajadzīga īpaša valsts programma Galvenie secinājumi skar iedzīvotāju skaita dinamiku Latvijā. Kopš 1990. gada notiek nemitīga valsts iedzīvotāju skaita samazināšanās – 1990. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni, bet 2005. gadā – 2,31 miljons cilvēku. Pētnieki mēģinājuši ieskatīties nākotnē, izmantojot dažādas jaunākās metodoloģijas, un secinājuši, ka pozitīvas tendences tuvākajā nākotnē nav gaidāmas (4. grafiks). P. Zvidriņš uzskata, ka valstij nepieciešama speciāla programma demogrāfijas problēmu risināšanai, nevis tikai atsevišķi priekšlikumi, piemēram, māmiņu algas vai citi piedāvājumi, par kuriem šobrīd aktīvi debatē.