Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja paprasīsim kādam jaunās paaudzes basketbolistam: "Ko tu zini par Valdi Valteru?", tad atbildē droši vien dzirdēsim kādu nekādu murmināšanu par treneri, par basketbola rīkotāju, par Valtera basketbola skolas īpašnieku.
Atvainojiet, bet manai paaudzei Valdis bijis un paliek viens no spožākajiem Latvijas basketbolistiem! Tādēļ laiks atgādināt, kā viņš nonāca līdz Eiropas labākā titulam. Bet vispirms taču jāuzzina: – Ko Valters, no basketbola pilnīgi pačibējis, dara šo baltu dienu? – Strādāju augstskolā apgūtajā specialitātē autoceļu būvniecībā, cenšos sabīdīt savu biznesu. Par basketbolu, kurā esmu pavadījis apmēram 20 gadus kā spēlētājs un 15 kā treneris, vairs negribu ne dzirdēt. Visi spēki izsmelti. Pirmā nots bija – futbols Dieviņš vien zina: varēja būt Latvijas futbola čempionu vidū starp daudzajiem maķotājiem arī viens ar pavisam jocīgu uzvārdu: Valters, taču liktenis Maigoņa Valdmaņa izskatā tādas šausmas mums nogrieza. Valdiņš jau četrarpus gadu vecumā sita futeni kopā ar astoņgadīgajiem, kuri sīkuli uzskatīja ar cieņu, – šis prata iesist vārtus. Valtera sens akords: "Kad mācījos pirmajā klasē, atnāca Valdmanis un meklēja tādus, kas grib spēlēt basketbolu. Kāpēc gan ne, es gribēju, un tā nu iznāca, ka vienu dienu situ vārtos, otru dienu metu grozā. Kad lieta kļuva nopietna un vajadzēja izšķirties, pat nezinu, kāpēc paliku pie basketbola. Mans toreizējais futbola treneris Alfons Pasītis diezgan sašutis pateica manai mammai: šitie, kas mētājas te uz vienu, te otru pusi, nekad nekur nespēlēs pa īstam." Alfons kļūdījās. "Pa īstam" Valdis uzspēlēja jau 1969. gadā, 12 gadu vecumā, ASMS komandā izcīnot pirmo vietu Latvijas meistarsacīkstēs visjaunāko zēnu grupā. Valdis: "Pa reizei jau treniņi apnīk, gribas vairāk jauna, kas vēl nav redzēts. Patīk ātruma vingrinājumi, uzbrukt, mest grozā. Lai gan galvenais tomēr ir spēlēt skaisti, skaisti iemest vai piespēlēt, lai mūsējais iemet." No savas puses varu piedziedāt klāt: Valdis ir izteikts uzvarētāja tips. Ja komanda atraisās, iet uz vinni, viņš ir kā spārnos – neapturams. Bet, ja draud nenovēršams zaudējums, tad Valters savīst. Nekad neesmu ar viņu kārtis spēlējis, tomēr it droši apgalvoju: ja partijas vidū viņš saprot, ka nekas nespīd, tad ir gatavs sviest lapiņu galdā un pieprasīt, lai šito netaisnību pārdala par jaunu. Jauni laiki – jaunas dziesmas Jaunais treneris Armands Krauliņš septiņdesmito gadu vidū taisīja jaunu VEF komandu. Komandā ienāca jauna paaudze, tās vidū arī Valdis Valters. 1976. gada PSRS meistarsacīkstēs vefieši nokrita viszemāk visā savā vēsturē – uz 16. vietu pirmajā līgā. Taču tā bija atkāpšanās pirms lēciena. Jau nākamajā gadā VEF spēle ieskanējās kā uzvaru simfonija, jo tika izcīnītas 19 uzvaras pēc kārtas. Iznākums likumsakarīgs – vieta augstākajā līgā. Tas bija laiks, kad radās ilggadējā VEF melodija: superātra spēle bez izteikti gariem centra spēlētājiem. Augstākā sabiedrība ātrspēlētājus jau pirmajā sezonā nosauca par "Melno nāvi" – atbilstīgi sporta formas krāsai un neatlaidībai panākumu sasniegšanā. Visā šajā saspēlē liels bija Valda ieguldījums: ar viņa piespēlēm un basketbola izjūtu komanda darbojās vienoti kā pieci pirksti. Lielākoties spēlēts tika nevis "pēc notīm", bet gan improvizējot, izmantojot ikbrīža situāciju. Trenerim gan necik nepatika viņa taktisko shēmu bieža ignorēšana. Savukārt spēlētāji, jūtot, ka VEF vienu sezonu ir skanīgs, bet otru disonē, sāka apšaubīt trenera kompetenci spēļu un treniņu vadīšanā. Nonāca tiktāl, ka treneris no "diriģenta pults" tika noņemts. Viens no dumpja līderiem bija Valdis Valters. Viņš pats: "Deviņdesmito gadu sākumā tika izdarīta liela kļūda, nesaturot kopā tradīcijām bagāto un ļoti iecienīto Vefiņu. Nebūtu tagad par Rīgas prestiža komandu galvu jālauza!" Svešs starp svešajiem Jau 18 gadu vecumā Valdi vilināja uz Maskavu, uz ACSK, kuru gan sauca nevis par koncertorķestri, bet par zirgu stalli. Valdis vēlējās palikt Latvijā un par to stingri un ilgi cieta. Jā, kopš 1977. gada VEF panākumiem viņu regulāri aicināja uz PSRS izlases treniņnometnēm un tikpat regulāri atstāja mājās pirms lielajiem mačiem. Jo izlase bija gandrīz tas pats ACSK ar Aleksandru Gomeļski priekšgalā. Tomēr pienāca reize, kad "viltīgā sudrablapsa" (tā Gomeļski lišķīgi iedēvēja krievu žurnālisti) smagi kļūdījās. Tas notika 1980. gadā, kad Maskavas olimpiskajās spēlēs, ASV sportistiem atsakoties no līdzdalības, PSRS komandai bija vislielākās izredzes pirmo reizi tikt pie zelta medaļām. Gomeļskis atkal Valteru atstāja aiz borta, uzņemot komandā savējo ACSK Miloserdovu. Un izgāzās – citādi nenosauksi trešo vietu savās mājās bez galvenajiem sāncenšiem. Nākamais gads rādīja: ja būtu bijis Valters, varētu iznākt arī citādi. Liktenis Valdim netika lēmis kļūt par olimpieti, lai gan visi citi dižie tituli viņam ir. Astoņdesmitā gada spēles latvietim noskauda, 1984. gadā PSRS atspītēja Amerikai, bet 1988. gadā Valdis, kaut gatavojās pēc speciālas programmas, tika no Gomeļska izbrāķēts. Sportā vecums nāk ātri un nenāk brēkdams. Valdis: "Ja mani būtu paņēmuši uz olimpiskajām spēlēm 1980. gadā, tad diezin vai gadu vēlāk man izdotos kļūt par labāko Eiropā. Iepriekš izgāzies ar saviem vecajiem, 1981. gadā Gomeļskis izdzīvošanas dēļ vien bija spiests uzticēties jaunajiem. Nebiju viens, bijām vairāki. Otrais sastāvs, kurš jau spēlē ar itāliešiem kļuva par pirmo, pierādīja sevi." No avīžzēna tūdaļ miljonārs "Kur jums tāds superspēlētājs radies, kāpēc viņu tik ilgi slēpāt?!" tā pārsteigumu un apbrīnu pauda daudzu valstu sporta žurnālistu pulks 1981. gada Eiropas meistarsacīkstēs Prāgā. Tiesa, Valdim pirmais lielais "koncerts" izlasē tika ļauts vien 24 gadu vecumā, kad dažs cits jau atvadās no labākās komandas kā novecojis... Manuprāt, tā gadskārta Valda Valtera basketbolista mūžā uzskatāma par augstāko virsotni, lai gan vēlāk nāca vēl šķietami augstāka. Tā spriežu pēc notikumiem Havīržovā un Prāgā. To apstiprina preses ziņas. "Stuttgarter Zeitung": "Valdis Valters nav tikai punktu mednieks vien, bet arī smalki vada saspēli, sekmīgi darbojas aizsardzībā, precīzi izpilda soda metienus un rezultatīvi noslēdz ātros uzbrukumus." Maigonis Valdmanis "Padomju Jaunatnē": "Valdis ir un paliek viens no labākajiem saspēles vadītājiem Eiropā. Lai kļūtu par augstas klases basketbolistu, kaut kas vajadzīgs jau šūpulī. Valda sportiskās dotības izpaudās pašā nodarbību sākumā. Redzēju, ka ar viņu ir vērts strādāt. Tā ir trenera laime – atrast talantīgu audzēkni. Tālāko izšķir darbs un vide." Dienvidslāvijas "Tempo" zem virsraksta "Huzārs no Rīgas! Valdis Valters – jaunā Eiropas basketbola zvaigzne.": "Valters padomju izlasē ir slavenā Sergeja Belova mantinieks. Viņš jau pirmajā pārbaudījumā ielīksmoja visu basketbola gardēžu sirdis. Skolas gados Valdis bijis draisks un nebēdnīgs zēns, kura mīļākā nodarbošanās bijusi aizmukt no stundām. Padomju izlases treneris Gomeļskis ir iedvesmas pārpilns, taču vienīgie, kuriem stingrais audzinātājs atļauj palikt naktsbārā līdz pat rītausmai, ja viņi to vēlas, ir Miškins un Valters." Valdis: "Pēc tās lielās slavas mājās nebija lāgā. Man tomēr bija vajadzīgs kāds autoritatīvs cilvēks, kurš pieskata. Arī sadzīvē." Man par Valdi nācies rakstīt arī ko citu – drīz vien pēc minētajām slavas dziesmām. No Tbilisi: "Diemžēl Valters nereti "nolaiž ausis" tad, kad vēl iespējams cīnīties. Protams, līdz ar viņu visa komanda vairs necenšas uzvaras labā izstiepties un sarauties." Bet Prāgā taisnība uzvarēja. Pirms finālspēles ar Dienvidslāviju notika tradicionālā žurnālistu aptauja, lai noskaidrotu labāko spēlētāju un piecnieku. Līdzbalsotājs Zigfrīds Trenko: "Aptauja faktiski pārvērtās par Kičanoviča un Valtera dueli. Dienvidslāvam tika atdotas 45 balsis, rīdziniekam – 38. Pārējie tālu atpalika. Daudzi atklāti izteica pārsteigumu par šādu aptaujas iznākumu, jo uzskatīja, ka labākā spēlētāja godu pelnījis Valters." Valdim nenācās cīnīties aizkulisēs un uz papīra, jo vēl bija iespēja apliecināt sevi darbībā. Jo finālmačā Valters un Kičanovičs tikās aci pret aci – viens otru sedzot, viens otru apspēlējot. Valters bija pārāks gan pēc spēles gaitas, gan pēc tehniskajiem rādītājiem: latvietis spēja 20 punktus un 53 precizitātes procentus, Kičo – 13 un 40. Tomēr viskrāšņākais un skaļākais bija finišs: desmit sekundes pirms beigām Valters pārtvēra dienvidslāvu saspēli, aizdrāzās kā vējš un ietrieca bumbu grozā no augšas, kā ienaglodams. Šim treknajam punktam bija sava nozīme tad, kad FIBA amatpersonas un čempionāta rīkotāji pārskatīja žurnālistu lēmumu, nolemjot par 1981. gada Eiropas labāko basketbolistu tomēr atzīt latvieti Valdi Valteru. Valdis: "Kičanovičs ar to pašu arī salūza, viņa basketbolista karjera ar katru gadu gāja lejup." Bet krāšņo kristāla podu mūsējam pasniedza vien tad, kad zāle bija jau neglābjami tukša. "Komsomoļskaja pravda": "Valdis Valters, Eiropas un mūsu basketbola atklājums, aukstasinīgais un drosmīgais latviešu strēlnieks, līdz ar to nolaida šīs lieliskās basketbola izrādes priekškaru." Koncertturneja turpinās Nu vieta PSRS izlasē pie panākumā smaidošā Gomeļska labās rokas bija droša – 1982. gadā Valters ar izlasi aizbrauca pāri okeānam uz Kolumbiju, kurā uz brīdi narkotiku durnumu nomainīja veselīgais basketbola reibonis – notika pasaules meistarsacīkstes. Ģenerālis, kā viņu sāka saukt pēc Prāgas čempionāta paceltās pašapziņas, joprojām bija spārnos, lai gan tik daudz kā gadu iepriekš, jāpūlas nebija – Gomeļskis variēja ar plašāku sastāvu, līderus līdz pēdējai elpai neekspluatējot. Finālcīņā tika uzveikti leģendārie ASV basketbolisti – 95:94! (Tolaik gan par Drem Team vēl nebija ne runas – profesionāļi nepiedalījās.) Tā Valdis Valters kļuva par pirmo un līdz šim brīdim vienīgo Latvijas vīru basketbolistu, kam pieder pasaules čempiona tituls. 1983. gadā Valdis parādīja "sev neraksturīgu" izturētību, Latvijas izlasi pārsteidzoši aizvadot līdz bronzas medaļām PSRS Tautu spartakiādē. Valdis: "Par ko jūs, žurnālisti, rakstītu, par ko honorārus saņemtu, ja nebūtu basketbola – un Valtera arī!" Zelta medaļu dažādību viņš papildināja ar 1984. gadā iegūto pasaules universiādes cēlmetāla šķindu. Sākoties deviņdesmitajiem gadiem, Ģenerālis vairāk bija redzams uz trenera soliņa vai rīkotāja krēslā, nevis laukumā. Taču man un daudziem citiem tā allaž bija ziņģu koncerta vērta bauda, kad Valters mauca kājās kedas. Tāpēc tagad viņu gatavojas eksponēt Basketbola slavas muzejā Springfīldā, ASV. *** Vizītkarte Valdis Valters - Dzimis 1957. gada 4. augustā Rīgā. - Basketbolā kopš 1964. gada. Spēlējis tikai Latvijas komandās un PSRS izlasē. - 1981. gada Eiropas labākais basketbolists. - Pasaules čempions 1982. gadā, vicečempions 1986. gadā. Divkārtējs Eiropas čempions – 1981. un 1985. gadā, otrā vieta 1987. gadā, trešā 1983. gadā. Vispasaules Universiādes čempions 1984. gadā. - Deviņas reizes bijis Latvijas čempions. Trenējis Latvijas čempionvienību un nacionālo izlasi. - Valtera basketbola skolas dibinātājs un Jaunatnes basketbola līgas rīkotājs, Latvijas Basketbola līgas iniciators. Latvijas Basketbola savienības ilggadējs valdes loceklis un viceprezidents. - Absolvējis RPI Autoceļu celtniecības fakultāti 1988. gadā. - Šķīries. Dēli Sandis (27) un Kristaps (24) prot basketbolu starptautiskā līmenī, mazmeitas Luīze (5) un Keitija (3).