Pretrunīgais cilvēktiesību sargs Olafs Brūvers

Olafs Brūvers ir dzimis rīdzinieks, bet 1976. gadā VDK likusi Brūveru ģimenei atstāt Latviju, jo viņš un viņa jaunākais brālis septiņdesmito gadu sākumā iesaistījās cilvēktiesību aizstāvēšanas kustībā un sadarbojās ar organizāciju Gaismas akcija Rietumos, kas uzturēja slepenu sakaru sistēmu starp latviešiem dzimtenē un ārzemēs. Pretpadomju darbības dēļ Brūvers tika tiesāts 1974. gadā, viņam tika piespriesti seši mēneši vispārēja režīma labošanas darbu nometnē Rīgā, Šķirotavā. Mazais sods un vēlākā ģimenes izsūtīšana no PSRS daudziem lika domāt, ka Brūvers ir kļuvis par VDK aģentu. 1993. gadā viņš atgriezās Latvijā jau ar misijas zinātņu doktora grādu, kuru Brūvers bija ieguvis Teoloģijas seminārā Kalifornijā. Vēl pirms atgriešanās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā Brūvers kļuva par Latvijas Kristīgi demokrātiskās savienības (LKDS) biedru un no šīs partijas saraksta arī tika ievēlēts 5. Saeimā. Valda Birkava valdībā Brūvers kļuva par cilvēktiesību valsts ministru, bet 1995. gadā paziņoja, ka aiziet no LKDS frakcijas. Vietu savās rindās Brūveram toreiz piedāvāja vairākas partijas, bet viņš, daudziem par pārsteigumu, izvēlējās Čevera veidoto un vadīto Demokrātisko partiju Saimnieks (DPS), no kuras saraksta Brūvers arī kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās. 1996. gadā DPS izvirzīja Brūveru VCB direktora amatam, un pēc pieciem mēnešiem Saeima viņu arī apstiprināja. Debates 6. Saeimas 28. maija plenārsēdē par Brūvera ievēlēšanu VCB direktora postenī skaidri parādīja sabiedrības divējādo attieksmi pret viņu. Daļa cilvēku raudzījās uz Brūveru ar aizdomām, uzskatot, ka no PSRS varēja izbraukt vai nu pasaulē labi zināmi disidenti, vai arī cilvēki, kas sadarbojās ar VDK. Turklāt Brūvera prestižu nevairoja viņa un vēl astoņu Saeimas deputātu iesniegums Augstākajai tiesai 1994. gadā — mainīt drošības līdzekli Alfrēdam Rubikam, kurš tolaik bija apcietināts. Gadu pēc apstiprināšanas amatā sākās publisks skandāls starp Olafu Brūveru un viņa vietnieci Kaiju Gertneri, kurai VCB direktors pārmeta finanšu pārkāpumus. Vēlāk skandāls vērsās plašumā, jo Brūvers valdības koalīcijas partiju sadarbības padomē izplatīja bijušo VCB darbinieku privāto saraksti elektroniskajā pastā. Eļļu ugunij pielēja arī VCB konsultanta Bila Čepmena negatīvais ziņojums par Brūvera darbu, un 1998. gada jūnijā Ministru Kabinets uzdeva Valsts kancelejai sagatavot rīkojuma projektu par viņa neatbilstību ieņemtajam amatam, tomēr Saeima to neatbalstīja. 2001. gadā Saeima Brūveru vēlreiz apstiprināja VCB direktora amatā uz četriem gadiem. Tie, kas Brūveru un viņa darīto ir aizstāvējuši, argumentējot savu viedokli, uzsver, ka nedrīkst jaukt cilvēktiesības ar nacionālo tiesību aizstāvēšanu. Brūvera veikumu vienmēr ir aizstāvējis arī Paulis Kļaviņš, kas bija viens no Gaismas akcijas izveidotājiem un vadītājiem trimdā. Būtisks acīmredzot ir jautājums, cik daudz VCB ir spējis padarīt astoņos gados. Nenoliedzami, ka VCB darbs plašākā sabiedrībā ikdienā nav manāms, ko Brūvers skaidro ar finanšu trūkumu un ļoti lielo praktiskā darba apjomu. Ir skaidrs, ka Latvijā tiks veidots ombuds jeb tiesībsarga institūcija, un Brūvers vienmēr ir apgalvojis, ka VCB varētu to veikt, ja vien tiktu piešķirts vajadzīgais finansējums. Lai gan eksperti VCB veikumu vērtē visai pretrunīgi, 8. Saeimas Cilvēktiesību un sociālo lietu komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene Nedēļai sacīja, ka VCB savus uzdevumus veicis godprātīgi un labi apstākļos, kad no vajadzīgā finansējuma birojs saņem aptuveni piekto daļu. "Birojā strādā entuziasti un sava darba fanātiķi, kas ir daudz darījuši. Nedomāju, ka biroja darbs būtu īpaši jāvērtē, vismaz komisija nav iecerējusi to darīt," sacīja komisijas priekšsēdētāja.