Viņas mīl Dievu un šīs mīlestības dēļ ir devušās pāri okeānam uz Ameriku, lai varētu kalpot par mācītājām. Latvijā šo misiju viņas nevar veikt, jo arhibīskaps Jānis Vanags ir noraidījis sieviešu ordināciju. Darbojoties draudzēs, viņas ir apliecinājušas, ka Dievam svarīga ir cilvēka sirds, nevis dzimums. Varbūt par to vērts aizdomāties Lieldienu laikā?
Viņas rāda kāpnes uz debesīm (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Citiem iesaka: nedari otram to, ko tu negribi, lai tev dara. Mācītājai Gundegai Puidzai ir 29 gadi. Viņa ir no Smiltenes, bet biežs ciemiņš arī Lejasciemā, kur dzīvo Gundegas vecmāmiņa. 35 gadus vecā mācītāja Biruta Puiķe ir no Jelgavas rajona. Abas savulaik studējušas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tieši tur pirms vairākiem gadiem es viņas iepazinu. Tagad abas dzīvo Mičiganas pavalstniecībā. Gundega kalpo Detroitas latviešu draudzē, bet Biruta - latviešu evaņģēliski luteriskajā apvienotajā draudzē Kalamazū. - Ceļš līdz lēmumam kļūt par mācītāju katrai bija citāds. Kāds? Gundega: - Izklausīsies savādi, bet tas notika Zviedrijā, ziedošu pieneņu pļavā, kur Dievs, man uz akmens sēdošai, pateica, ka man ir jākalpo Viņam baznīcā. Atrados Zviedrijā garīgās rekolekcijās, kad mums, vairākām teoloģijas studentēm, uzdeva iet vienalga kur - dabā vai telpā - un klausīties Dievā. Un es šo aicinājumu skaidri saklausīju. Neteikšu, ka biju pārāk iepriecināta par Dieva doto uzdevumu, tas man pat radīja īslaicīgu depresiju, jo visi mani garīgie tēvi bija teikuši, ka būt par mācītāju sievietei ir grēks. Un te nu mans debesu Paps saka pretējo - grib mani redzēt kalpojam Dievam. Sākumā pret to izturējos ar zināmu skepsi, atturību, bet, kad saņēmu apstiprinājumu un iedrošinājumu, apzinājos savu sūtību. Vēl pēc pusgada man jau piešķīra draudzi Detroitā, kur joprojām kalpoju. Biruta: - Visiem saku, ka vienā naktī cilvēks neizdomā kļūt par mācītāju. Tas ir garāks ceļš, turklāt es pati neizvēlējos to iet, ikreiz man tika dotas skaidras zīmes, kas norādīja: tev tas ir jādara! Atskatoties pagātnē, tagad jo skaidri apjaušu, ka viss sliktais, ar ko man bija jāsaskaras, kas bija jāpiedzīvo, bija ar Dieva nodomu. Kad paliku bez darba, pārkvalificējos par sekretāri - referenti. Nejauši atradu darbu Teoloģijas fakultātē. Kad dažus mēnešus biju nostrādājusi, man konstatēja audzēju. Nebija zināms, vai tas būs ļaundabīgs vai labdabīgs. Atrodoties slimnīcā, satiku daudzus nelaimīgus un izmisušus cilvēkus, kuru miesa bija ne tikai slimības, bet arī operāciju sakropļota, un gars salauzts. Nebija neviena, ar ko izrunāties, uz kura pleca izraudāties. Atrodoties tur, es apjautu, ka vēlos kļūt par kapelāni. Iestājos teoloģijas fakultātē ar mērķi, ka pēc absolvēšanas būšu kapelāne. Dažkārt man liekas, ka esmu visvairāk mīlētā no visiem cilvēkiem, jo manu ceļu līdz Amerikai Viņš atrisināja tik veiksmīgi. Kad ierados Amerikā, domāju, ka tur būšu divus gadus, kamēr apgūšu slimnīcas kapelānu sagatavošanas programmu. Divi gadi nu jau ir ieilguši četros gados un septiņos mēnešos. Nu man ir draudze, es mīlu savu lielo ģimeni - savu draudzi. - Zinot, ka Latvijā nevarēsiet kalpot, tomēr piekritāt kļūt ordinētas. Kādēļ? Gundega: - Vēlēšanās kalpot bija visstiprākā. Galu galā man bija tikai 22 gadi. Kaut gan par vietu, kurp devos, biju dzirdējusi vispretrunīgāko informāciju, jutu, ka Dievs otrreiz var nepieklauvēt. Tāpēc uz karstām pēdām atbildēju Viņa aicinājumam, kas izskanēja no ārpus Latvijas arhibīskapa E.E.Rozīša. Biruta: - Sirds dziļumos ceru, ka man kādreiz būs iespēja atgriezties Latvijā. Ja es nevarēšu kalpot kā mācītāja draudzē, varbūt man Dievs parādīs, kur esmu nepieciešama. Es varu visu izprātot krustu šķērsu desmit gadus uz priekšu, bet vienalga notiks tā, kā Dievs vēlēsies. Es varu bēgt, uz kurieni vēlos, bet Dievs mani šā vai tā noķers. Labākais, ko varam darīt - paklausīt un pildīt Viņa prātu pēc labākās sirdsapziņas. Ja Viņš mūs licis tur, kur esam, tad Viņš darīs visu, lai palīdzētu. - Vai sievietei viegli būt mācītājai? Gundega: - Nē, noteikti nav viegli. Sieviete ir un paliek māte - barotāja. Sievietei ir jābūt gan darbā, gan mājās pie vīra un bērniem. Viņai šī Kristus mīlestība ir jādala gan ar savu draudzi, gan ar savu ģimeni. Un tas ir daudz. Biruta: - Mani reizēm nepamet doma, ja es būtu vīrietis, ja es būtu gados vecāka un ja man būtu ģimene, tad attieksme pret mani būtu citādāka. - Kā amerikāņi uztver sievieti - mācītāju? Gundega: - Pavisam normāli, jo Amerikā tas ir pilnīgi parasti. Ir gan daudzi, kas nāk man klāt un uzrunā, uzzinājuši, ka esmu mācītāja, jo savā dzīvē paši savām acīm neesot redzējuši sievieti garīdznieci. Daudziem ir jautājumi, kāpēc esmu izvēlējusies tik grūtu darbu. Tas, savukārt, liecina par amerikāņu dziļo izpratni attiecībā pret mācītāja darbu. Amerikāņi labāk izprot, ka, piemēram, sprediķi nevar sagatavot stundas laikā, tas prasa vismaz desmit stundu intensīvu darbu. Protams, šis amats uzliek papildu pienākumus. Visās jomās. Zinu savu statusu un tā uzliktos ierobežojumus sabiedrībā. Taču nekautrējos būt cilvēks, kam patīk atpūta šā vārda mūsdienīgā izpratnē. Apkārtnes latvieši, kas mani pazīst, zina, ka mācītājai Gundegai ļoti patīk dejot, dziedāt un gatavot kulinārijas pārsteigumus. Viņi zina, ka nestaigāju tikai melnā uzsvārcī ar Bībeli rokās, bet mīlu gaišās krāsas, smieklus un jautrību. - Biruta, tu es teikusi, ka reizēm jūties kā garīgā trimdā. Biruta: - Pirmais gads bija šausmīgi grūts. Mana ģimene ir ļoti cieša - ja vienam sāp, tad visi raud un steidzas palīgā. Nošķirtība no mīļajiem bija ļoti smaga. Tagad es esmu pieradusi, bet joprojām sāp. Sāp, ka neredzu izaugam brāļu un māsas bērnus, nespēju viņus apmīļot un apčubināt, būt klāt ģimenes godos. Ar atrašanos šeit man daudz tiek atņemts. Par trimdu es to dēvēju tādēļ, ka man ir liegta iespēja, atrodoties Latvijā, darīt to, ko es daru šeit. Reiz profesors E.Grīslis, dzirdot manas mātes un manu dzīvesstāstu, teica, ka mēs abas esam cietušas no divām varām, proti, māte tika izsūtīta uz Sibīriju, bet man bija jādodas izsūtījumā uz Ameriku. Protams, nevar salīdzināt mātes Sibīrijā pavadīto laiku un manu dzīvošanu vienā no bagātākajām valstīm. Dzīvoju pārticībā un spēju saviem mīļajiem palīdzēt, bet ideja, ka man ir liegta iespēja kalpot dzimtenē, paliek. - Kādēļ ir tik dažādi viedokļi par sievietēm - mācītājām? Gundega: - Par šo jautājumu viedokļu nav nemaz tik daudz, tie ir tikai divi - vienam sieviete mācītāja ir tikai butaforija, kamēr citiem tverama, pieņemama realitāte un iespēja saņemt Dieva vārdu. Ja tu slīktu, vai tev būtu svarīgi, kas tevi glābj - sieviete vai vīrietis? Vai tu pieņemtu palīdzību tikai no vīrieša? Domāju, ka būtu vienalga, lai tikai nenoslīktu, vai ne? Biruta: - Ja tu man jautātu, kādēļ daži mācītāji ir pret sievietēm mācītājām, es šķelmīgi tev atbildētu - tāpēc, ka viņi baidās no konkurences. - Vai viegli atrast vārdu, kā otru mierināt? Biruta: - Ne vienmēr vārdi ir svarīgi. Tu vari būt kopā ar cilvēku klusumā, tu vari turēt otra cilvēka roku savējā. Galvenais, lai otram būtu apziņa, ka kāds ir viņam blakus. Pleca sajūta ir svarīga katram cilvēkam, īpaši zaudējumā. Man grūtākais ir atrast pareizos vārdus lūgšanām. Man bieži gribas teikt - paldies tev, Dievs, par bēdām, kuras man dod, bet ne visi cilvēki to sapratīs. Kā mēs varam priecāties bēdās? Gundega: - Sēžot slimnīcā pie aizgājēja, kura dzīvība kuru katru brīdi tiks nodota Dieva rokās, bieži nevajag teikt neko. Tādos brīžos vārdi spēj sagraut vairāk, nekā uzcelt. Klātbūtne tuviniekiem ir svarīgāka nekā labi zināmā frāze: man žēl, es jūtu līdzi. Kad apciemoju vecākos draudzes locekļus, visbiežāk viņi mani ir gaidījuši, lai pasūdzētos par savām kaitēm un vientulību, maniem ieteikumiem nebūtu nekādas nozīmes, nozīmīga ir tikai klātbūtnes kalpošana. - Vai ir viegli sludināt par Dievu šai pasaulei? Biruta: - Sludināt ir viegli, bet cits jautājums, cik daudzi to saklausa? Cilvēks var būt klāt, bet tomēr nedzirdēt. Gundega: - Sludināt nav viegli, jo mēs bieži vien meklējam Viņu tikai dzīves sabrukuma brīžos un pārējā laikā šķiet, ka viss ir kārtībā, ka paši tiekam ar sevi galā. Nekāds Dievs nav vajadzīgs. Nereti ir tā, ka mēs gribam dzirdēt tikai atsevišķas ziņas no Dieva, bet pārējā laikā vēlamies, lai Viņš paklusē un neuzbāžas ar savu svētumu, bet Dievs saka - visu vai neko. Turklāt nekad mēs, cilvēki, nezinām, kuram no baznīcēniem šī reize dievkalpojumā ir pēdējā, un, nedod Dievs, ja viņam vai viņai ir jāaiziet mūžībā ar sprediķi par pagātnes atmiņām, nevis nākotni - mūžīgās dzīvības apsolījumu. - Kāpēc tu tici? Biruta: - Bez Dieva nebūtu pasaules, nebūtu cilvēku, bez Viņa mēs nespētu pārdzīvot sāpes, tikt pāri ciešanām. Bez Dieva mēs esam tikai neizdevušies cilvēki, kas akli kliedz visai pasaulei, ka viss, kas viņu dzīvē ir sasniegts, ir tikai pašu rokām paveikts. Gundega: - Ar Pestītāju personīgu sastapšanos piedzīvoju pusaudzes gados. Tad arī sapratu, ka tā nav tikai tāda ticama lieta vien, bet realitāte. Tagad es dzīvoju pārliecībā, ne ticībā. Ticēt, tā nav mana reliģija, pat ne karjera. Ticēt, tas ir mans dzīvesveids. Nu kā gan var neredzēt ap sevi visus tos brīnumus, ko Dievs radījis! Dažkārt ar iesvētību jauniešiem runājam par jaunas dzīvības veidošanos - kā mātes organismā viss tiek perfekti pakārtots un sagatavots šim gaidāmajam bērniņam. Tad aplūkojam paši sevi - cik liela gudrība Dievam ir bijusi, mūs katru radot. Viss funkcionē pareizi un saskaņoti. Nekā nav par daudz vai par maz. Mēs esam mazas radībiņas ar lielu noslieci uz grēku, bet vēl lielāku žēlastību no sava Debesu Tēva. Vēl nesen ar mācītāju Kristu Kalniņu runājām, ka bez Viņa mēs būtu kā mazas gaļas bumbiņas, neko citu nevēlētos, kā velties pa zemi, nevis meklēt kāpnes uz debesīm.