Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Rainis: īstas un sadomātas sensācijas

Vai Raiņa nāvē vainojami Kominternes aģenti? Kas nolika uz Raiņa galda brauniņu? Kas nozaga no muzeja lietas, kuras bija viņam piederējušas? Kas patiesībā bija Raiņa īstā mīlestība? Kāpēc Olga Kligere sniegusi pretrunīgas liecības par Raiņa nāves dienu? Vai Rainis mira 9. vai 12. septembrī? Tie nav visi jautājumi, uz kuriem pagaidām nav nepārprotamas un nepārsūdzamas atbildes. Taču tie eksistē, un agri vai vēlu uz tiem būs jāatbild.

Arī dižgariem ir tiesības, lai pret viņu intīmo dzīvi izturētos ar pienācīgu cieņu. Tāpēc, pievēršoties Raiņa dzīves intīmajām pusēm, centos izmantot ziņas, ko snieguši cilvēki ar vārdu literatūrā un literatūrzinātnē. Vispirms pedagoga un literāta Kārļa Dziļlejas apceri Intīmais Rainis. Par Raiņa lielāko intīmo noslēpumu K. Dziļleja rakstīja: "Aspazijas Rudens lakstīgalā par studentu laikiem ir pateikti visai skopi vārdi: "Tikai studenta gados zināma laika iedzeršana un uztraukumi to bija sagandējuši." Bet no Aspazijas stāstījumiem (pēc Raiņa nāves) man ticis zināms arī kas vairāk — kādu laiku Rainis padevies vieglprātīgai uzdzīvei, iemantojis ļauno slimību, kuras sekas bijušas neauglība .. Tāpat ar to izskaidrojams vēl tas, ka sava mūža otrā pusē viņš veltīgi nopūlējies jaunas mīlas meklējumos iegūt "atjaunotni"." Atšifrējot Raiņa dienasgrāmatas publikāciju Atpūtā, Aspazija ievērojusi itāliešu meitenes Žozefīnes Farini foto ar norādi, ka tā ir Adio bella! Olīvija. Taču K. Dziļleja uzskatīja, ka "aiz Olīvijas tēla slēpjas vēl citi reālās pasaules prototipi un ka reāli skatīto, apjūsmoto un mīļo sieviešu tēliem pievienojusies vēl dzejnieka radošā iztēle". Arī Raiņa mīlas lirikas krājumu Sudrabotā gaisma K. Dziļleja vairāk saista ar Raiņa mīlas filozofiju — mīlas apceri, ne tiešiem mīlas pārdzīvojumiem — un atstāsta kādu raksturīgu epizodi: "1920. g. Jāņos Kultūras svētki Valmierā. Tur izrāda arī Krauklīti... Divas dienas Rainis atkal ir jūsmīgo jauniešu vidū, allaž smaidīgs, runīgs, asprātīgs .. Drīz pienāca rīts, kad mums jādodas uz vilcienu. Bet ne vien mūs — arī daiļās valmierietes māc nogurums. Taču viena no viņām, ģimnāzijas skolotāja M.K., jauna valodniece, negrib būt "ģeķīga jumprava", bet paliek uzticīga līdz galam un pavada mūs uz tālo staciju. Atvadoties pie vagona durvīm, Rainis sirsnīgi viņai noskūpsta roku. Es nezin kā sakautrējos un nedaru tāpat. Kad esam apsēdušies vagonā, Rainis pusjokodamies, pusnopietni mani izbar, kāpēc es arī neesot skūpstījis pavadītājas roku: "Tā nebija labi! Daiļu sievieti vajag cienīt un parādīt viņai pelnīto cieņu!" Rīgā Vingrotāju zālē kāds "kultūras dienu" sarīkojums. Rainis runā par jaunatnes lomu vēsturē. Pats iejūsminājies, runā neparasti spraigi. Publika — progresīvā skolu un akadēmiskā jaunatne. Uzmanība liela, atsaucība — skaļas ovācijas. Pēc tam bars jauniešu pavada Raini pa Rīgas ielām, nebeidzot tērzēt un bārstīt asprātības. "Arī es esmu jauns ar jums!" izsaucas Rainis mirdzošām acīm, "un es gribu dzīvot 300 gadus!" Kāds mēģina par to šaubīties, un Rainis ar kādu bioloģisku teoriju cenšas pierādīt, ka tas patiešām iespējams." Šis gadījums pieminēts K. Dziļlejas atstāstījumā Jaunības tekās 1922. gada Nr. 1. Visjūsmīgākās pavadītājas ir 5–6 ģimnāzijas pēdējās klases skolnieces. Viena no tām, rudmate E.M., apveltīta ar neapšaubāmu dzejas talantu. Bet, kā rakstīja Dziļleja, tā ir tikai "mīļa fantāzija" vai, kā Sudraba gaismas ievadā teicis Rainis, Fata morgana — tikai iztēles glāstu guvums. Lai arī ne tik bieži un daudz, kā baumoja, Rainim kā jebkuram cilvēkam bija arī vājuma brīži. Par tiem K. Dziļleja rakstījis diezgan kategoriski: "Bet mīlas sakari šī vārda nopietnākā un dziļākā nozīmē Rainim bijuši tikai ar nedaudzām sievietēm; pēc nelaimīgām jaunības dēkām tās bijušas Aspazija, tad Olivijas prototipi (vismaz viena sieviete Šveices laikā), Biruta Skujeniece, Olga Kligere — abi Mēness meitiņas prototipi." Kominternes ēna pār Raiņa privāto dzīvi 1918. gada 18. novembrī iegūtā brīvība vienā rāvienā neatbrīvoja Latviju no agrāko kungu varas. Kaut vai daļu no savām iepriekšējām pozīcijām par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem gribēja noturēt abas lielvalstis — Vācija un Krievija. Tūlīt pēc atgriešanās Latvijā arī Rainis nokļuva padomju speciālo dienestu uzmanības degpunktā. Galvenokārt tāpēc, ka viņš bija piekritis kļūt par priekšsēdētāju Kominternes naudas atmazgāšanas firmā grāmatu apgādā Daile un Darbs. Raiņa jaunākā māsa Dora bija precējusies ar Raiņa jaunības dienu draugu un studiju biedru, vēlāko Padomju Krievijas augsta ranga partijas funkcionāru Pēteri Stučku. Līdz ar to pār Raiņa personisko dzīvi pārklājās NKVD melnā ēna, kas par nolūkotā objekta slepeno aģentu visbiežāk izvēlējās pretējā dzimuma pārstāvi, ja vien tas bija iespējams — tas gandrīz vienmēr garantēja panākumus. Pēc abu dzejnieku atgriešanās Latvijā pirmās lielākās runas sabiedrībā izcēlās par Vilhelmīni Zepu, Raiņa sekretāri. Vilmiņa, kā savā dienasgrāmatā viņu dēvē Rainis, palīdzēja manuskriptu pārrakstīšanā un sakārtošanā, un Rainis reizumis ir īsumā atstāstījis viņu abu risināto sarunu saturu, bet šajos atstāstījumos grūti ieraudzīt kaut ko "nepiedienīgu". Interesantu liecību atstājis Pēteris Birkerts. Aspazijas teikto 1941. gada 3. aprīlī Birkerts atšifrēja tā: "Rainim vienreiz esot bijis nepatīkams un bīstams stāvoklis. Viņš gribēts arestēt līdz ar viņa sekretāri Zepi naudas viltošanas lietā. Viņu tad izgalvojis Celms .. Zepe atsūtījusi Rainim arī šī bērna fotogrāfiju .. Vai nu tas bija no Raiņa, nezinu. Bet Zepe varbūt to izlietoja, lai no Raiņa izspiestu naudu. Kad Zepe vēlāk aizmuka, tad atkal tā tante nāca pie Raiņa un kaut ko tur runāja. Tai arī Rainis deva naudu." Personas un notikumi minēti reāli, vienīgi naudas viltošana nebija notikusi Latvijā. Dailes un Darba pakalpojumus ar viltoto naudu bija apmaksājusi Kominternes Latsekcija, kuras priekšsēdētājs bija Pēteris Stučka. Tas bija varens skandāls, jo LKP CK ar viltotu naudu tika finansējusi arī Rīgas arodbiedrību centrālbiroju. Vilma Zepa aizbēga uz Padomju Krieviju, bet Birkerta pieminētā tante bija viņas māsīca Antonija Bindže, kura bija Sarkanās armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GIP) kadru darbiniece. Antonija Bindže bija tā persona, kura iedzina nāvē Latvijas armijas komandieri ģenerāli Pēteri Radziņu. Profesors Edgars Andersons rakstīja: ".. Radziņš saistījās ar galēji labējā spārna Nacionālo klubu, kas simpatizēja fašistu kustībai. Radziņam nelabvēlīgās kreisās aprindas panāca ļoti respektētā ģenerāļa atvaļināšanu, izmantojot Nacionālā klubā iefiltrēto elementu klubam radīto neslavu un padomju aģentes Antonijas Bindžes un Padomju Savienības militārā atašeja Kārļa Langes afēru, kurā Radziņš bija neapzināti un nejauši iejaukts. Ģenerālis Radziņš pēc tam vēl darbojās kā virsnieku akadēmisko kursu priekšnieks, pēc tam izdarīja pašnāvību." O. Niedre un V. Daugmalis papildina E. Andersona stāstīto: "1926. gadā pie varas nāca tā sauktā kreisā valdība — Skujenieka — Cielēna kabinets, kurā līderi bija sociāldemokrāti (Rainis tajā bija izglītības ministrs. — B. R.). Zināmas virsnieku aprindas uz šo valdību raudzījās ar neuzticību. Šo apstākli veikli izmantoja K. Langes aģente Antonija Bindže, kuras vīrs ieņēma atbildīgu posteni dzelzceļa virsvaldē, bet brālis strādāja Maskavā GPU (Galvenā pretizlūkošanas pārvalde. — red.), bet pašreiz esot saistīta ar fašistiskām organizācijām ārzemēs, kuras esot norūpējušās par politisko situāciju Latvijā. Tā kā Latvija ir PSRS robežvalsts, tad starptautisko fašistu kustību (20.–30. gados vārdu "fašisms" lietoja citādā izpratnē nekā pēc Otrā pasaules kara — par fašistu uzskatīja fašisma vai vispār pilsoniskās diktatūras piekritēju. — B. R.) interesējot Latvijas bruņoto spēku stāvoklis, piemēram, vai tie spēšot Krievijas agresijas gadījumā pretoties .. daži virsnieki, piemēram, armijas štāba apmācības daļas kapteinis Zandbergs un ģenerālis Radziņš kādu laiku pat dzīvojoši Bindžes vasarnīcā pie Baltezera." Antonija Bindže dažas reizes rakstījusi Rainim un, spriežot pēc apmeklētāju pieteikuma lapām, arī gribējusi viņu satikt Izglītības ministrijā. Vēstules sākas ar dažiem teikumiem par Vilmiņu un viņas dēliņu Maskavā, solot atsūtīt foto, kur būtu redzami tikai Vilmiņa ar puisīti "vieni paši". Tālāk seko lūgumi pēc naudas — nē, ne jau Vilmiņai, bet gan Baltezera vasarnīcai, bijušajai Baltezera muižai, ko Bindže esot nopirkusi no barona Šulca–Ašerādena, bet kuras labiekārtošanai vēl pietrūkstot līdzekļu. Muiža pirkta tāpēc, ka vīram esot vārga veselība un ierēdņa darbs arī pietiekami kaitīgs, bet Baltezers esot tik labs, sauss priežu meža gaiss... Arī Rainis ar kolēģiem partijas biedriem tiek uzaicināts, tikko rodas izdevība, izmantot Bindžes viesmīlību. Viņas 1928. gada 23. janvāra vēstule, kas sākas ar vārdiem "augsti godātais Raiņa kgs", ir klasisks naudas izspiešanas piemērs. Protams, netiek aizmirsta atsaukšanās uz Vilmu Zepu. Iespējams, ka tā patiesi bija "pēdējā reize", kad Bindže lūdza Rainim naudu, jo 1928. gada 11. maijā Latvijas drošības dienesti apcietināja Padomju Savienības militārā atašeja sekretāru Kārli Langi un vēl deviņas personas, to vidū arī Antoniju Bindži, kuru notiesāja uz pieciem gadiem spaidu darbos. Padomju militāro atašeju Sudakovu un Langi aizlaida uz Padomju Savienību, un, lietojot vācu novērotāju terminu, lieta "nogrima smiltīs". Vēlreiz vārds K. Dziļlejam: "Pirmo reizi šo Sepi (Zepu. — B. R.), jaunu meiču, sīka auguma, apaļu sejiņu, sastapu 1920. gada pavasarī pie A. Švābes. Tā viņam bija tāda kā sekretāre; patlaban bija atnesusi dažus pārrakstītus manuskriptus. Ap to laiku viņa grozījās arī Tautas augstskolas audzēkņu aprindās. Tā bija meitene, nākusi no strādnieku ģimenes, ar nepabeigtu ģimnāzijas izglītību. Vēlāk dzirdēja, ka viņa arī Rainim bijusi tāda kā sekretāre, manuskriptu pārrakstītāja. Neticu, ka šī maz inteliģentā meitene būtu varējusi atstāt kādas dziļākas pēdas Raiņa jūtu pasaulē .." Varbūt tieši Vilmiņa Zepa ar savu bērnu ir minēti arī Raiņa dienasgrāmatas 1921. gada 30. decembra ierakstā: ".. Vakarā Predis. Es: lai viņš precas; viņš: lai es adoptēju bērnu." "Predis" bija advokāts Alfrēds Čikste, Raiņa mantisko lietu kārtotājs. Vai tieši šis gadījums ir pamatā stāstam par Olgas Kligeres un Raiņa ārlaulības bērnu — diezin vai to kādreiz izdosies noskaidrot. Mēness meitiņa vai Kliģeriete? Olga Kligere dzimusi 1898. gada 14. jūnijā Kusas pagasta Kaniņās Kārzdabas pareizticīgo draudzes latviešu zemnieku Pētera un Jevdokijas Izandu ģimenē. 1916. gadā evakuācijā Smoļenskas guberņas Dorogobužā absolvējusi ģimnāziju un 1917. gadā sākusi studijas Tartu (Jurjevas) universitātes medicīnas fakultātē. Apprecējusies ar orķestra muzikantu Vladimiru Klīgeru, un 1918. g. novembrī viņiem piedzimusi meita Marianna, bet laulība drīz izjukusi, kaut gan oficiāli šķirta tikai 1936. gada jūnijā. 1920. gadā Kligere atgriezās Latvijā, Latvijas Augstskolā nokārtoja iztrūkstošos eksāmenus un no 1922. g. 13. marta līdz 21. novembrim bija Medicīnas fakultātes Vispārējās nodaļas studente, pēc tam līdz 1924. g. 14. septembrim — Zobārstniecības nodaļas studente, bet līdz 1930. g. 15. septembrim Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes studente, tautsaimniecības nodaļā nomācoties līdz 4. kursam. 1940. gada 9. novembra intervijā ar Antonu Birkertu par savām attiecībām ar Raini Kligere esot stāstījusi: "Viņa pārbrauc no Padomju Savienības 1920. g. un Raini vēl nepazīst. Iet pie draudzenes, medicīnas studentes, kas dzīvo Muitas ielā, apjautāties, vai tur nav kāda tukša istabiņa, ko varētu nomāt. .. Izrādās, ka istabiņu šai namā var dabūt, gan pasliktu, bet toties pretī Raiņa dzīvoklim, kā sētniece paskaidro. Kliģere Raini nepazīst, bet viņai patiktu dzīvot viņam kaimiņos. Sākas iepazīšanās, nejauši uz kaimiņu attiecību pamata. Satiekoties Rainis šo to apjautājas, iedod karti uz savas lugas Jāzeps etc. izrādi. Pēc tam pārrunas. Kliģere vienu otru reizi izsaka par Raiņa lugām savu spriedumu un sajūsmu. No Muitas ielas Rainis pāriet dzīvot citā dzīvoklī Pārdaugavā, Akmeņu ielā vai Šoneru un Nometņu (Akmeņu) ielas stūrī. Kliģeri Rainis aicina līdzi, un viņa arī aiziet. .. Rainis nopērk īpašumu Dīķa ielā Torņakalnā un aicina Kliģeri iet pie viņiem dzīvot. Kliģere piedāvājumu pieņem un aiziet līdzi, strādā savu darbu un šad tad izdara Rainim mazus pakalpojumus: pagādā viņam kārtīgu ēdienu, sakārto apģērbu. Kādreiz, kad Rainis sakarā ar nepatikšanām partijas dzīvē domīgi stāv pie savas istabas loga un raugās vakara rietā, viņš ir tik skumīgs, ka Kliģere iežēlojas un izsaka tam dažus mierinošus vārdus. Šie vārdi aizkustina dzejnieku līdz asarām, un viņš, satvēris viņas roku, izteic tai simpātijas — ka viņa esot labs cilvēks. Intimitāte ar laiku pieaug, līdz abas puses iedegas mīlā, kuras redzamais literārais dokuments ir Mēness meitiņa, par kuru Kliģeres kundze izsaka, ka tā esot viņas dienasgrāmata. Raiņa 60 gadu jubileju Kliģeres kundze nosvin vēl kopā ar Raini Dīķa ielā, pēc tam sākas konflikts ar Aspaziju. Aspazijai aizdomas par Raiņa un Kliģeres kundzes mīlas sakariem, tas konflikta iemesls, kaut gan Rainis pret Aspaziju izturas vēl arvien tik labi, cik vien to sieva no vīra var vēlēties. Tomēr Aspazija dzejniekam nevar vairs dot tos iespaidus, ko jaunava sieviete, šai gadījumā Kliģeres kundze — un tas konflikta psiholoģiskais, bioloģiskais un loģiskais pamats. Pēc aiziešanas sakari tomēr nepārtrūkst. Gluži otrādi: Rainis būtu ar mieru no Aspazijas šķirties, ja Kliģeres kundze to vēlētos. Viņa tomēr to noraida, lai sabiedrībai nebūtu iemesla mest akmeni uz Raini, ka viņš skrien jaunai sievietei pakaļ. .. Dodoties kādā ārzemju ceļojumā, Rainis iedomājies, ka ar viņu varētu kas notikt, un tādā gadījumā Olga Kliģere paliktu bez apģērba. Viņš uztaisa obligāciju uz savu vasarnīcu un iedod to viņai. .. 1929. gadā lēkmes atkārtojas Jūrmalā. Aspazija raksta, it kā Rainis būtu pārsaldējies, kādu personu gaidot. Tas zīmējās, domājams, uz Kliģeres kundzi. .." 1922. gada 1. janvārī Rainis ierakstīja dienasgrāmatā: ".. Kliger nāk pie mums dzīvot, Iniņ(ai) ļoti netīk, bet vecene aizkavējās atteikt..." Te neviļus rodas jautājums, ko tas īsti nozīmē "nāk pie mums dzīvot"? Kādā statusā? Kā apakšīrniece? Kā sekretāre? Kā nepilnas slodzes mājkalpotāja? Bet par mājkalpotāju jau 1921. gada pavasara strādāja Anna Rijniece. Un kāpēc Aspazija ar pilnām tiesībām nevarēja pateikt "nē" šādam ģimenes "papildloceklim"? Rainis pats tajā brīdī laimīgā kārtā atradās Dr. Andreja Priedkalna aprūpē Bērnu slimnīcā, taču arī viņš acīmredzot neprotestēja. "Kliger nāk pie mums dzīvot", un viss... Taču Kligere atnāca ar patīkamu ziņu, kuru kā valsts ierēdne bija uzzinājusi pirmā. Raiņa ieraksts dienasgrāmatā 1922. gada 14. janvārī: "Kliģeriete esot paziņojusi, ka mums centrālās zemes ierīcības komiteja piespriedusi Durbes muižā 60 purv. aramas zemes, gabalu dārza un dzīvojamu ēku.. ." Taisnības labad jāteic, ka 1921.– 1923. gadā Raiņa domas aizņēma kāda cita sieviete. Viņa dienasgrāmatā itin bieži parādās vārds Azura, bet viņa korespondences krājumā ir saglabātas kādas sievietes vēstules ar šādu parakstu. Iespējams, ka viņa bijusi skolotāja un viņi varētu būt iepazinušies 1920. gada beigās skolotāju konferencē, bet vēlāk Rainis viņai palīdzējis iekārtoties darbā Rīgā. Azura rakstījusi arī dzejoļus, kas kopā ar vēstulēm sūtīti Rainim. Spriežot pēc ierakstiem Raiņa dienasgrāmatā un Azuras vēstulēm, viņi tikušies cik vien bieži iespējams, īpaši, kad Azura strādā Rīgā. Aspazija to nekur nav komentējusi, taču viņa pārdzīvoja visīstāko šoku, uzzinot, kas notiek viņas mājā, zem viena jumta. Un tad Olgai Kligerei bija jāiet. Bet Rainis līdzi negāja. Gluži vai par saimnieces padzītas mājkalpotājas statusu liecina Kligeres rakstītā zīmīte Aspazijai: "Cienītā kundze! Te atstāju jūsu mantas. Par iztrūkstošo, ko nevaru atdot — tāpēc ka pie manis vairāk neatrodas — lūdzu piesūtīt man rēķinu. Rīgā. 2. III 26. O. Kliģere. Mana adrese. Universitāte. Jurid. Ekon. Fak." Kā tikt vaļā no Raiņa Vēlreiz ar Olgu Kligeri būs jāsastopas viņas visnotaļ pretrunīgajās liecībās par Raiņa dzīves pēdējām dienām. Par Raiņa nāvi vēsturnieks I. Ronis ir rakstījis: "Jau padomju okupācijas gados bija divas oficiālas versijas par dzejnieka nāvi. Vienu Jaunāko Ziņu slejās izstrādāja žurnālists Jūlijs Lācis, balstoties uz Raiņa kalpones Annas Rijnieces un Raiņa ārsta Berkas Livšica, kā arī aculiecinieku stāstiem. Proti — Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā Majoru vasarnīcā un savas dzīves pēdējā dienā ticies ar Aspaziju, A. Rijnieci, B. Livšicu. Biogrāfiskajā romānā par Raini šo versiju izmantoja arī akadēmiķis J. Kalniņš. Otras versijas autori ir krievu avīzes Segodņa žurnālists Rūdolfs Celms un Nikolajs Istomins. Tā ir šāda — Rainis pusstundu pirms nāves ticies ar žurnālistu R. Celmu un nodevis viņam savu pēdējo rakstu krievu valodā Latvijieši, kur klasiskā marksisma-ļeņinisma manierē aplūkots ebreju stāvoklis Latvijā. Minētais raksts ir pretrunā ar paša Raiņa dzīves pēdējā gadā izteiktajiem uzskatiem gan par ebreju, gan cionisma un Palestīnas problēmām." Otro versiju savos darbos aizstāv Roalds Dobrovenskis un Saulcerīte Viese. Indulis Ronis rakstīja: "Raiņa dzīvesbiedres Aspazijas testamenta izpildītājs advokāts Nikolajs Valters, kuram bija zināmas daudzas konfidenciālas lietas par abiem dzejniekiem, dažus gadus vēlāk apstiprināja E. Smiļģa stāstu presē publicētā rakstā: "Ir daudz runāts par lielu personību pēdējiem vārdiem pirms nāves. Raini nāve pārsteidza vienmuļā pastaigā pa jūrmalu, un viņa pēdējos vārdus nezinām."." Pēc abām versijām Rainis miris 12. septembrī 15.30, ap 19.00–19.30 (varbūt arī drusku vēlāk) viņu iznesa no Majoru vasarnīcas, lai pārvestu uz Rīgas dzīvokli Baznīcas ielā. Ap pulksten 21.00 (varbūt drusku vēlāk) sēru brauciens ierodas Rīgā. Dzejnieka mūža gājums ir noslēdzies... Jau 13. septembrī presē parādās dažādu autoru detalizēti apraksti gan par Raiņa slimošanu, gan nāves apstākļiem. Un, jo sīkāk un smalkāk viss tiek apcerēts, jo vairāk rodas neskaidrību, jautājumu un gluži vai mītu. Viens no mītiem — visiem labi zināms jau no skolas gadiem — ka savas dzīves pēdējā gadā Rainis bijis ļoti vientuļš. Tikpat kā izstumts no sabiedrības, slims, neviens viņu nav atcerējies pat pēdējā dzimšanas dienā (un te parasti tiek citēti it kā Raiņa teiktie vārdi Annai Rijniecei, cik viņš bijis noderīgs visiem, kad bijis vesels, bet tagad, kad saslimis, neviens i neatceras). Pārskatot dokumentārās liecības, kas saglabājušās Raiņa kolekcijā muzejā, jāteic, ka nekādas būtiskas pārmaiņas, salīdzinot ar citiem gadiem, nav jūtamas: tāpat piesūtīti uzaicinājumi uz dažādiem sarīkojumiem un pasākumiem, tāpat viņam raksta dažnedažādas personas par visdažādākajiem jautājumiem. 1929. gada agrā pavasarī Rainis kopā ar Livšicu pāri dodas garākā braucienā uz Palestīnu. Tur viņu uzņem ar lielu cieņu un godu. 1929. gada 25. aprīlī Rīgā nodibināja Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanos biedrību, un Rainis tiek ievēlēts par pirmo tās priekšsēdētāju. Tāpat viņš rūpīgi un precīzi kārto arī savu ikdienas sadzīvi ar ienākumu un izdevumu reģistrēšanu... Te izgaist mīts, ka Raiņa nāves dienā vasarnīcas telefons bijis atslēgts it kā laikā nesamaksāta rēķina dēļ un tāpēc ir bijušas liktenīgās grūtības atrast vēl kādu ārstu, kas būtu varējis palīdzēt Livšicam Raiņa pēdējos brīžos. Raiņa piezīmju blociņš rāda, ka tāpēc telefonam nevajadzēja būt atslēgtam, rēķins ir nokārtots laikā. Te rodas mīta variants par bojātu telefonu. Vienīgi dienasgrāmatu savas dzīves pēdējā gadā Rainis tikpat kā nav rakstījis (vai arī tā līdz mūsu dienām nav saglabājusies). No tiem dažiem ierakstiem 1929. gada pašā sākumā var spriest, ka kaut kas viņu tomēr ļoti nomācis, bet tās noteikti nav veselības problēmas. Rainis raksta par savām izjūtām, bet ne pušplēsta vārda nemin par to cēloņiem. Var saprast tikai to, ka arī viņa un Olgas Kligeres starpā radušās problēmas. Un vēl pusaprautiem vārdiem par to, ka ar Dailes un Darba finanšu lietām viss nav kārtībā... Daile un Darbs finanšu politikā bija satraukusi tās saimniekus Maskavā. 1928. gada 27. decembrī LKP ĀB nolēma ierosināt Dailes un Darba reorganizēšanu par akciju sabiedrību, lai tiktu vaļā no Raiņa un Razuma. Minētā lēmuma izpildei 1929. gada jūnija beigās uz Rīgu nosūta divus pārstāvjus, kuru uzdevums izdarīt uzņēmumā revīziju un reorganizāciju. Nepagāja ne gads, kad no Raiņa un Razuma bija "tikuši vaļā", bet Daile un Darbs par akciju sabiedrību netapa. Dailes un Darba kontaktpersona ar Maskavu bija tikai un vienīgi Pauls Betlers. Ko viņš vēstīja saviem saimniekiem, lai netraucēts varētu turpināt manipulēt ar LKP un firmas finansēm, tas ir aizgājis nebūtībā kopā ar Betleru. Taču firmai nevajadzētu būt bijušām finansiālām problēmām ar Raini un Razumu — savas saistības ar DD viņi kārtojuši precīzi, kā to var redzēt dokumentos. Te rodas loģisks jautājums, kāpēc LKP Ārzemju birojam Maskavā bija radies lēmums "tikt vaļā" no Raiņa un Razuma? Kā jebkurai oficiāli reģistrētai firmai, arī komandītsabiedrībai DD bija statūti, kur redzams, ka tās biedri nepavisam nav tikai ar kājām pa priekšu iznesami no šīs sabiedrības: juridiski bija paredzēta iespēja tikt vaļā no jebkura, kaut vai no paša Betlera. Iespējams, ka Rainis (pēc izglītības profesionāls jurists, kurš labu brīdi darbojies arī praksē) bija sācis ko nojaust. 1929. gada septembrī un oktobrī viens pēc otra pēkšņā nāvē nomira Rainis un Razums. Bet Betlers līdz pat 1940. gada jūlijam netraucēti tiesājās ar Aspaziju, lai vēl pie jau sev par labu noblēdītajiem 1,5 miljoniem rubļu piedabūtu klāt arī Aspazijas (kā atbildīgās par Raiņa parādiem) mantību. Patiesībā tas viss notika ne jau materiālo labumu dēļ (Aspazijai nekādu miljonu nebija, un to jau nu Betlers labi zināja). Iespējams, ka tādā veidā Raiņa un Aspazijas Maskavas radi Dora un Pēteris Stučkas domāja nokārtot vecum vecos savstarpējos rēķinu, jo tieši P. Stučka bija pirmais LKP CK Ārzemju biroja vadītājs, tieši tajā laikā, kad kādam dzima ideja veidot Latvijā legālo izdevniecību Daile un Darbs un iesaistīt tajā tikko no trimdas mājās atgriezušos Raini. Tikai lasot šos bezjēdzīgo tiesas prāvu protokolus ar formāli juridiski korektajiem, bet būtībā līdz cinismam bezkaunīgajiem P. Betlera un viņa radinieku prasījumiem, kļūst žēl tiesvedības absolūtās bezpalīdzības klajas ņirgāšanās priekšā un nespējas (?) atrast likumā to īsto pantu, ar kura palīdzību varētu aizstāvēt suverēnas valsts tiesas nama durvis pret tādiem kā Betlers. Pēdējā diena — brauniņš un pazudušais zilonītis 1929. gada 12. septembrī Jaunāko Ziņu žurnālists Jūlijs Lācis pārkāpa pār slieksni Majoru vasarnīcas augšistabiņā, kurā gulēja mirušais Rainis. Ko viņš ieraudzīja? ".. Uz mazā rakstāmgaldiņa vairākas aprakstītas lapiņas. Lielais meistars strādājis līdz pēdējam acumirklim. Turpat biezs sējums Dagdas skiču 5. grāmata, liela vācu grāmata Die Tschechen, brauniņa revolveris, pulkstenis un mazs albumiņš zaļi pelēkos vākos. Šo albumiņu Rainim atsūtījusi no Daugavpils kāda meitenīte, viņa radiniece, ar lūgumu tajā kaut ko ierakstīt. Dažas dienas atpakaļ Rainis arī uzrakstīja brīnumskaistu dzeju, bet albumā to ierakstījis tikai šodien." Bet par pašu nāves mirkli ir šāds teksts: "Vēl minūte, divas un viņa pulss apstājas uz mūžu. Dr. Livšics paskatās pulkstenī — pusčetri. Pēc brīža ierodas Dr. Fausts, kuru vienīgo kaimiņiene varējusi steigā sameklēt. Viņa palīdzība vairs nav vajadzīga. Raiņa seja, kura kļuvusi zilgana, pamazām top dzidri dzeltena kā ziloņkauls. Viņš beidzis savas zemes gaitas. Savus amata pienākumus atnāk izpildīt jūrmalas policijas priekšnieks." Jūlijs Lācis nenoliedzami bija talantīgs žurnālists. Viņa reportāža ir uzrakstīta ļoti dzīvi, detalizēti un rada pilnīgu klātbūtnes efektu. Viņš arī meistarīgi fiksējis dažas detaļas, kas citos aprakstos un reportāžās vairs neparādās. Vismaz viena no tām ir ievērības cienīga, proti, Jūrmalas policijas priekšnieka ierašanās. Parasti pie cilvēkiem, kuri miruši dabiskā nāvē, savā mājā un vēl ārsta klātbūtnē, neierodas policijas priekšnieks "pildīt dienesta pienākumus". Arhīvā saglabāts gandrīz vai viss par Jūrmalas policiju, izņemot lietas par notikumiem 1929. gadā... Tā mums šodien nav iespējas izlasīt policijas priekšnieka ziņojumu par šo vizīti, proti, kāpēc viņš tur ieradās un ko redzēja. Par J. Lāča pieminēto "brauniņa revolveri" arī nebūtu ko brīnīties — Rainim kā Saeimas deputātam bija ieroča nēsāšanas tiesības. Vienīgais, kas saista uzmanību, ir šā ieroča atrašanās vieta. Kas bija piespiedis Raini todien nolikt uz sava rakstāmgaldiņa brauniņu? Taču var jautāt arī tā — kurš un kāpēc bija nolicis revolveri uz Raiņa galda? Nav pamata apšaubīt šo J. Lāča liecību, vēl jo vairāk tāpēc, ka cita priekšmeta, ko viņš minējis, esamība apstiprinājās pēc ilgiem gadiem: ".. sakārto Raiņa apģērbu, to pašu, kuru viņš visas vasaras dienas valkājis. Vienā kabatā Dr. Livšics atrod mazu vīstoklīti. Tajā mazs balts porcelāna zilonītis. ..". Kad 1937. gada rudenī Raiņa mantas no muzeja Durbē pārved uz Rīgu, uz topošo Rakstniecības muzeju, bet tam paredzētās telpas K. Barona ielā 4 vēl remontē, Rainim piederējušās lietas — mēbeles, apģērbu, grāmatas — gan novieto it kā drošās pagaidu telpās, tomēr... 1938. gada jūlijā Rakstniecības muzeja direktors Arturs Baumanis ir parakstījis aktu, kurā konstatēts, ka pazudis Raiņa mētelis, vasaras uzvalks, kabatas nazis, kaut kas no grāmatām, un "zudušo sīkumu vidū ir arī zilonītis", tas pats mazais, baltais laimes zilonītis, kas laikam bijis vienīgais aculiecinieks tam, kas īstenībā notika ar dzejnieku tajās tālajās septembra dienās. Lai kas arī toreiz būtu noticis, bija taču Raiņa mīļotā sieviete, kura pēc liktenīgā septembra nodzīvojas garu mūžu un būtu varējusi atstāt kaut vai savu atstāstījumu par notikušo. Olgas Kligeres dienasgrāmata, kas glabājas muzejā, izskatās kā pārrakstīta, turklāt ieraksti par mūs interesējošo laikposmu nav saglabāti. Pēc citiem avotiem zināms, ka 1929. gada 3. septembrī, otrdienā, pēcpusdienā pie Raiņa atbraukuši A. Razums un P. Betlers un drīz vien ar Raini devušies uz Rīgu. Rainim tur bijušas paredzētas sarunas ar Rūdolfu Lindiņu par jauna žurnāla izdošanu, kura īpašnieks un faktiskais virziena noteicējs būtu Rainis. Iespējams, žurnāla izdošanas tehnisko pusi kārtotu Daile un Darbs, par to it kā liecina A. Razuma un P. Betlera klātbūtne. O. Kligeres dienasgrāmatas 1929. gada 4. septembra ierakstā atzīmēts, ka "vakar pagāja 3 mēneši", kopš pēdējo reizi viņa tikusies ar Raini. Taču 1970.–1973. gadā rakstītajās atmiņās O. Kligere strikti apgalvo, ka ar Raini pēdējo reizi tikusies 7. septembrī, sestdienā, kad Rainis bijis iebraucis no Jūrmalas Rīgā un aizgājis pie viņas uz darbu. Raiņa veselības problēmu noskaidrošanai 4. septembris ir ļoti nozīmīgs datums, bet laikabiedru atmiņas par šo dienu ir ļoti pretrunīgas. Pēc dažām liecībām, Rainis atgriezies no Rīgas agrā 4. septembra rītā, izskatījies kā apdullis vai kā iedzēris, aizgājis uz jūru peldēties, peldējis ilgi, kamēr nosalis. Ap pulksten 11, iedams pie galda pēc grāmatas, uz 15 minūtēm paģībis. Pēcpusdienā, pārnesot manuskriptu kasti no dārza mājiņas uz lielo vasarnīcu, atkal paģībis. Tad A. Rijniece zvanījusi uz Rīgu Aspazijai un viņa izsaukusi uz Majoriem dakteri Livšicu. Viņš Rainim noteicis gultas režīmu, kuru dzejnieks arī paklausīgi ievērojis. 9. septembrī, pirmdienā, Raini apmeklējis Sociāldemokrāta žurnālists A. Borincs un runājis ar viņu apmēram divas stundas. 10. septembrī laikrakstā ir A. Borinca raksts par šo vizīti ar piebildi, ka Rainis jūtas labi un ir pilnīgi izveseļojies. Kāpēc O. Kligere apgalvo, ka 7. septembrī Rainis bijis pie viņas Rīgā? Jau minētā A. Borinca intervija sniedz kādu svarīgu detaļu par Aspaziju, kuru arī žurnālists bija apmeklējis. Arī Aspazija bija saslimusi un atradās gultas režīmā Rīgā, Baznīcas ielas mājā. ".. Vēl 9. septembrī viņai nebija atļauts atstāt māju." Bet savas dienasgrāmatas 1930. gada 30. marta tekstā O. Kligere ierakstījusi — "nu es uzzināju no Anniņas taisnību" par Raiņa slimību, un tālāk stāsta, ka 8. septembrī Aspazijas kaķis pieskrējis pie Raiņa ābelītes un sācis asināt nagus. Visi trīs — Aspazija, Rainis un kalpone A. Rijniece stāvējuši turpat uz kāpnītēm. Rijniece kaķi iepērusi, par ko Aspazija pārskaitusies, iesitusi Rijniecei un viņu rupji nolamājusi. Rainis no uztraukuma saslimis. Aspazija otrā rītā aizbraukusi un Rīgu un vairs par Raini nav likusies ne zinis. Taču viens ieraksts O. Kligeres dienasgrāmatā (1930. gada 15. janvārī) gan izklausās pēc patiesa dvēseles kliedziena: ".. Vakar es dabūju zināt, ka maskavieši par mani ļoti interesējoties, vai neesot Rainis mantinieku atstājis. Mīļo, labo, tu taču vēl vai pēdējā stundā esi par mani domājis, bet ko tas līdz, tu velti esi rūpējies. Man adresētu vēstuli līdz ar obligāciju es neesmu saņēmusi. Aspazija pateikusi, ka es jau esot vairākus miljonus no tevis dabūjusi. Tava pēdējā vēlēšanās netika izpildīta, Rurukiņ, mīļo, labo, tavs Lulīts ir viens, nav kas par viņu rūpējas.. ." Runa ir par obligāciju uz Majoru vasarnīcu, kuru Rainis it kā izrakstījis O. Kligerei. Vienīgie "maskavieši", kurus varēja interesēt viss, kas saistīts ar Raiņa mantojumu un mantiniekiem, bija Dora un Pēteris Stučkas. (Jāpiebilst, ka Dora no mantojuma daļas atteicās.) Bet Rainim ar māsu Doru un viņas vīru vairs nebija gluži tādas attiecības, lai viņš atskaitītos viņiem par saviem intīmajiem pārdzīvojumiem un sāņsoļiem laulības dzīvē. Taču no citētā teksta noprotams, ka "maskavieši" interesējas nevis vispār, bet konkrēti par Olgu un arī iespējamo mantinieku. Taču Olga šo tēmu tālāk neizvērš, nepārprotami runādama tikai un vienīgi par sevi vienskaitlī. Arī savās publicētajās atmiņās O. Kligere ir apgalvojusi, ka pēdējo reizi tikusies ar Raini 7. septembrī, tad aizbraukusi pie draudzenes M. Jurgelānes, kura ārstējusies Tērvetes sanatorijā. Pēc atgriešanās 9. septembrī zvanījusi uz Majoriem, bet Rainis teicis, ko todien uz Rīgu nebraukšot, taču vēlāk sazvanīšoties. Kligere norunāto zvanu nevarējusi sagaidīt, zvanījusi pati, bet Raiņa telefons bijis bojāts... Tad O. Kligere pa pastu saņēma Raiņa vēstulīti: "Tu pagaidām uz Jūrmalu nebrauc. Gaidi, kamēr iebraukšu." 1929. gada 12. septembra vakarā Rīgas ielās parādās ļaudis ar sārtu lapiņu kaudzītēm rokās. Par 10 santīmiem gabalā interesenti var iegādāties ekstratelegrammu, kura vēsta, ka ".. plkst. 15.30, ātrā nāvē no mums uz mūžu šķīries mūsu lielais dzejnieks un rakstnieks, strādnieku šķiras un visas tautas vadonis, Latvijas sociāldemokrātijas veterāns un dibinātājs, mūsu mīļais J. Rainis — Pliekšāns." Telegramma nav parakstīta, nedaudz vēlāk arī LSDSP GK nāk klajā ar līdzīgu tekstu, tas iespiests 13. septembra Sociāldemokrātā, un paziņo, ka par iepriekšējo viņi nav atbildīgi, tāpat kā neko nezina par 10 santīmu iekasēšanu. Ja Rainis patiešām nomira 12. septembrī pulksten 15.30 Majoros, kādam 1929. gadā bija jābūt tipogrāfiskajām un arī izplatīšanas iespējām, lai tās pašas dienas vakarā lasītāju rokās nonāktu šī telegramma un nestu pat zināmu peļņu? Raiņa materiālu krājumā muzejā glabājas divi 1929. gada sienas noplēšamie dienu kalendāri. Viens apstājies 1929. gada 9. septembrī, jo šī lapiņa nav noplēsta, otrs — 12. septembrī. Kurš no šiem kalendāriem bija pie sienas Majoros vasarnīcā un kurš — Rīgas dzīvoklī, Baznīcas ielā? Baiba Rone, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Mūzikas krājumu glabātāja

Uz augšu
Back