Jūs taču pazīstat tos rītus, kad vēl nepamodies prāts tik to vien spēj secināt, ka teju katrs muskulis īd un vaid, kad šķiet – ļauties lāča ziemas miegam būtu vislielākā svētlaime. Pārkrāsot pelēkās debesis un noregulēt rudens gaisa temperatūru joprojām nav mūsu spēkos, bet, nenoliedzami, – mūsu varā ir neļaut paša miesai kļūt par savu neuzveicamo ienaidnieku. Ilzes Šveidukas mērķtiecīgais skatījums uz dzīvi liek atminēties teicienu: uzvarot sevi, tu uzvari visu pasauli.
Lai arī Ilzei šomēnes apritēs tikai 20 gadu, meitenes rakstura stingrība ir ļāvusi iegūt augstas vietas fitnesa sacensībās un saņemt privātā trenera sertifikātu Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī devusi apziņu, ka neviens cits, kā tikai viņa pati, ir sava ķermeņa pavēlniece. Ņemot vērā, ka tavs tēvs, Māris Šveiduks, ir pasaules fitnesa čempions, jādomā, ka tu jau no agras bērnības esi radināta pie sportiskām aktivitātēm. Jā, patiesi, ar sportu sāku nodarboties ļoti agrā bērnībā. Septiņus gadus nodarbojos ar sporta vingrošanu, tad tas kļuva par smagu. Sāku apmeklēt tēva tranažieru zāli. Mēs ar māsu allaž esam vingrojušas arī mājās. Sākotnēji tēta pavadībā tās bija vairāk nekā rotaļas. Kopš sevi atceros, fiziskā aktivitāte man vienmēr ir bijusi pašsaprotama, neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Mani saista tas, ka sportā vienmēr ir mērķis. Ja nav konkrēti zināmi nākotnes centieni, tad pastāv visai liels risks aiziet tādā nezinkurienē. Lielai daļai cilvēku ir maldīgs priekšstats par fitnesu. Saki, ko tad īsti sevī ietver šis jēdziens? Tā visaptveroši būs grūti atbildēt. Tā kā tētis jau ilgus gadus ar to nodarbojas, tad teju visa mūsu audzināšana bija uz to tendēta. Es teiktu, ka fitness ir dzīvesveids, kas paredz gan veselīgu uzturu, gan regulāras fiziskās aktivitātes. Fitness nenozīmē tikai plikus treniņus. Tikai ar trenažieru zāles apmeklējumu nepietiek, lai iegūtu vēlamos rezultātus. Svarīgs ir arī domu spēks. Ja tavs mērķis ir iegūt labu veselību, uzlabot figūru, tad ir būtiski saprast, ka tam nāksies pakārtot lielu daļu savu paradumu. Nenoliedzami, ka svarīgs ir arī sabalansēts uzturs. Katrā ziņā, man fitness nesaistās tikai ar to, ka sacensībās meitenes uz skatuves demonstrē aerobikas programmas. Šis ir ļoti plašs jēdziens, kas ietver arī attieksmi gan pret savu ķermeni, gan pret dzīvi kopumā. Cik zinu, tu esi piedalījusies arī fitnesa sacensībās. Kā līdz tām nonāci? Sākotnēji pie tēva uz sporta zāli gāju tikai sava prieka pēc, turklāt tas bija arī veids, kā uzlabot fizisko formu un lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Ar katru reizi nodarbības sporta zālē man iepatikās aizvien vairāk un vairāk, un tad laikam tētis manī sāka saskatīt zināmas perspektīvas, jo mudināja, lai saņemos piedalīties sacensībās. Viņš teica: „Sarunājam tā – trīs sacensības, un, ja tev nepatiks, tad to nekad vairs nepiedāvāšu!” Viņš mani nepiespieda, izvēle bija manā ziņā. Galu galā man pašai tas šķita ļoti vilinoši. Kad startēju pirmajās sacensībās – starp citu, tās notika tepat Latvijā – tad likās: nu, ārprāts, ko es te daru?! Otrajā reizē jau uzstājos Eiropas čempionātā, tur veicās diezgan labi – kategorijā Fitnesa aerobika ieguvu 3. vietu. Tad sekoja trešās sacensības, kas 2002. gada novembrī norisinājās Vācijā. Tas jau bija pasaules čempionāts. Šis pasākums bija daudz grandiozāks, profesionālāk organizēts, ar vērienīgu dalībnieku plejādi. Arī tur ieguvu 3. vietu. Un āķis bija lūpā. Ko tēvs? Protams, bija priecīgs un ļoti lepojās ar mani. Kas tad ir tas magnetizējošākais šajās sacensībās?