Gerkena korupcijas «gaišā puse» (32)

Un sācis Gerkena kungs stāstījumu ar savu ierasti izspēlēto trumpi — atskatu uz savas uzņēmējdarbības pamatiem vēl padomju laikos, kad kā bārmenis iekārtojies lieliskā robā pie sadales. "Bet, kad izveidoju savas kafejnīcas, kļuva vēl labāk," atzinis uzņēmējs. Uz žurnālistes izbrīna pilno jautājumu, vai patiesi padomju laikā viņam bijis savs bizness, Gerkena kungs atbildējis apstiprinoši: "Jā, bija. Pirmo kafejnīcu "Venta" es atvēru Lāčplēša un Suvorova ielas stūrī, pēc tam parādījās "Mednieku bārs" Kārļa Marksa ielā. Protams, tie skaitījās valstij, lai gan tika izveidoti par maniem ietaupījumiem. Pats izstrādāju ēdienkarti, interjeru, uzstādīju pirmo gaismas mūziku pilsētā. Tajā laikā tas bija kas neredzēts, tāpēc pilsētā cilvēki rindās stundām stāvēja. Noteikto plānu ātri izpildīju un pēc tam strādāju priekš sevis." Kā tas viņam izdevies? R. Gerkens: "Sabiedriskās ēdināšanas trestam hierarhiskā ķēdīte bija ļoti sarežģīta, no apakšas līdz augšai, pat līdz tirdzniecības ministram, man viss bija… hmm, kā pateikt…""Nopirktas?" precizējusi žurnāliste. "Precīzāk, prihvatizētas." Vai tas nozīmē, ka uzņēmējs devis kukuļus? — painteresējusies žurnāliste. "Kukuļus, protams, devu, bet salīdzinājumā ar to, cik pelnīju, ņēma maz. Tiesa, naudas attiecības ar laiku pārauga tā sauktajās draudzīgās. Man "Mednieku bārā" bija slepena istabiņa, kur viņi no sētas puses varēja ieiet un mierīgi pavadīt laiku. Protams, visas pieņemšanas bija uz mana rēķina. Tas jau izmaksāja dārgāk nekā kukuļi. Pie manis nāca pagrīdes miljonāri, kuru tolaik nebija maz, no iekšlietu ministrijas, visu līmeņu priekšnieki — no pilsētas līdz pat valsts līmeņa." Saprotama šķitusi žurnālistes interese par to, kas mainījies līdz ar Atmodas laiku. R. Gerkens: "Bizness kļuva legāls, tātad kukuļus dot vairs nebija nozīmes. (..) Tāpēc nevienam premjeram, nevienam ministram neesmu nesis aploksnes. Uz pusdienām esmu aicinājis un sevi izrādījis. Nožēloju. Ar jahtu dažu labu esmu vizinājis. Arī tas bijis, neslēpju. Bet naudu no manis viņi nesaņēma. Nenopelnīja! Un vispār, cik zinu, bet zinu es diezgan daudz, baumas par kukuļiem amatpersonām ir stipri pārspīlētas. Atsevišķi gadījumi, protams, bijuši. Un esmu informēts, kas un ko ir saņēmis. Bet tā nav mana darīšana. Atbildēt par citiem negrasos. Turklāt arī pats esmu devis. Un nevis valdības, bet pašvaldības līmenī. Tur sēž izpildvara, kas papīriņus un izziņas paraksta un roku pasniedz. Bet likumu neesmu pārkāpis. Devu es tāpēc, lai lieta no mirušā punkta izkustētos. Ja jūs to nosaucat par korupciju, tādā gadījumā man nav nekas pret to. Visam, pat Ļeņinam, ir gaišā un ēnas puse. Lūk, korupcijai arī ir savs labums. Tie paši kukuļi. Savulaik tie iekustināja procesus, kas vēlāk kļuva par pamatu mūsdienu ekonomikai. Kukuļi — lēmumu pieņemšanas motivācija. Jebkura — pozitīva vai negatīva. Kukuļi — tie ir kā katalizatori, bez kuriem reakcijas vispār nebūs. Turpinot salīdzināt — bez korupcijas mūsu ekonomika līdz pat šim būtu iedīglī. (..) Agrāk bija vieglāk. Paprasīji: how much? Un ritenis iekustējās." R. Gerkens izteicis nožēlu, ka neklausījis K. Leiškalna ieteikumiem "par sviestmaizi" iegādāties nekustamos īpašumus: "Vienvārdsakot, ja es tolaik būtu nodarbojies ar nekustamajiem īpašumiem, šodien būtu "Latio" īpašnieks, nevis "Gerkena & Co". Un man puse Latvijas piederētu, bet tā — tikai pāris desmiti miljonu." Kāpēc gan uzņēmējs nedodas politikā? "Kas zina, varbūt arī grasos. Man ir 84 procenti atpazīstamības. Nevienam politiķim nav tāda reitinga. Tā ka sabiedriskā atzinība man ir. Atlicis tikai to izlaist caur sabiedriskās balsošanas aparātu." Tomēr esot viens neliels "bet", kādēļ Gerkena kungu jau šobrīd neredzam taisām lielo politiku. Proti, politikā ātri rezultāti neesot iespējami un lēmumus nevarot pieņemt viens pats cilvēks. "Tāpēc, ja es ietu politikā, tad tikai lai atrisinātu reālas lietas, par kurām pats arī atbildētu. Kā savā kompānijā: pateicu — un uz priekšu. Un, pat ja es kļūdos, tik un tā eju savu ceļu, ko uzskatu par pareizu."