"Aculiecinieks". Mākslinieks A. Puškins, Bebru ciems, Baltkrievija

- Ja kāds te var tā paziņot, tad visi zina, ka viņš vairs negaida nekādu esošās varas labvēlību. Mājas saimnieka īstais vārds ir Aleksandrs Puškins. Viņš ir mākslinieks, akadēmiski izglītots, specializējies baznīcu gleznojumu restaurēšanā. Pēdējais monumentālais darbs – freskas dzimtā ciema dievnamā padarīja viņu par visiem zināmu politisku disidentu. - 1995. gadā mums uzcēla baznīcu dzimtenē. Un mans tēvs teica – mans dēls to apgleznos. Viņš taču šeit ir vienīgais mākslinieks. Es teicu – labi, tēvs. Es izpildīšu tavu un Dieva gribu. Un izstrādāju skices. Pēc tam tās vajadzēja apstiprināt pie baznīcas priekšniecības. Atnāca divas tantiņas no baznīcas komitejas. Es paņēmu mašīnu un braucām uz Minsku. Tur visu parakstīja, apskatīja, teica, ka viss labi – dodam svētību. Vietējais mākslinieks, vietējā nauda, vietējā iniciatīva – būvējiet! Lai Dievs palīdz! - Skicēs visi bija izpētījuši svēto vaibstus, bet neviens nepievērsa uzmanību grēciniekiem Pastarās tiesas fragmentā. Kad noņēma sastatnes un atnāca pieņemšanas komisija, visi redzēja, ka elles ainā galvenais varonis ir valsts prezidents. Pastarās tiesas svaros Aleksandra Grigorjeviča Lukašenko ļaunie darbi pārsver labos, un gluži kā laicīgajā pasaulē, arī Dieva priekšā viņu cenšas sargāt omonieši. - Freska "Pastarā tiesa" ir uzgleznota 1996. gada beigās. Pēc tam, kad Lukašenko izmainīja konstitūciju un tauta referendumā deva viņam papildus pilnvaras, man ap sirdi bija ļoti smagi – kauns par savu tautu. Atteikties no savas valdošas, no valsts nacionālās simbolikas, dot pilnvaras cilvēkam, kurš jau tā pietiekami ilgi – 5 gadus bija amatā. Un, kad es gleznoju fresku "Pastarā tiesa", roka pati starp grēciniekiem, kuri pie Jēzus Kristus kreisās rokas ar šausmām gaida pastaro tiesu, bet mēs šajā tiesā būsim visi, starp palaistuvēm, rīmām un dzērājiem, nodevējiem un negodprātīgiem tautas kalpiem, kuri ar stekiem sit savu tautu, es uzzīmēju arī cilvēku ar lielām dūrēm. Ļoti līdzīgu pašreizējam valsts vadītājam. - Tas bijis atgādinājums, ja Baltkrievijas prezidents vairs nepakļaujas nevienam zemes virsū, tad sodam viņš neizbēgs vēlāk. Blakus prezidentam kā grēcinieks ir arī Baltkrievijas pareizticīgās baznīcas galva par to, ka baznīcas aizsegā esot dibinājis alkohola un cigarešu tirdzniecības firmas. Freskas ir stingri aizliegts filmēt un fotogrāfēt, kaut arī grēcinieku aina vairs nav pamanāma. - Atbrauca no Minskas cilvēki, pavēlēja mācītājam atslēgt baznīcu, atveda līdz trepes, rullīšus un baltu krāsu, un aizkrāsoja freskā "Pastarā tiesa" to vietu, kur bija augsti stāvoši grēcinieki. - Taču arī pēc tam neviens nav uzdrošinājies baznīcu iesvētīt. Arī Jēzus tēls Bebru ciema dievnamā ir ar tukšu Bībeli rokā. Tur bija iecerēts Evaņģēlija citāts baltkrievu valodā, bet baltkrieviski rakstīt ir aizliegts. Baznīcas gleznojumi nav vienīgā mākslinieka Puškina nesaudzīgā akcija pret prezidentu. Viņš neklusēja arī pirms pieciem gadiem, kad Lukašenko pirmo reizi panāca amata termiņa pagarinājumu. Pie prezidenta pils Puškins aizveda ķerru ar mēsliem un prezidenta portretu ar roku dzelžiem. Par savām akcijām viņš ir arestēts vairākkārt, reiz pat notiesāts uz diviem gadiem nosacīti par ļaunprātīgu huligānismu ar īpašu cinismu. Viņaprāt, tagad būtu daudz stingrāk – pieci gadi cietumā par prezidenta apvainošanu jau ir apcietināti vairāki cilvēki. - Laikam ikviena radoša cilvēka liktenis Baltkrievijā – lai tas būtu mākslinieks, rakstnieks, aktieris, režisors, kurš tomēr ievēro normas, kā ir jākalpo mūzām, ir objektīvs un apzināti izvēlējies dzīvot ar savu tautu, neemigrējot, neprasot politisku patvērumu citās valstīs. Mums visiem, šādiem cilvēkiem, ir jāsaskaras ar vienīgo problēmu – vara dara visu, lai par mūsu radošo darbu nekļūtu zināms. Nav valsts atbalsta. Pa visiem 10 gadiem Lukašenko laikā es neesmu saņēmis nevienu oficiālu pasūtījumu. - Reiz ciema skolas vadība esot lūgusi apgleznot sienu, viņš piekritis bez maksas, bet pret solījumu pāriet uz mācībām baltkrievu valodā. Tad viņam atteikts. Vienreiz esot rakstījis Kultūras ministrijai lūgumu samaksāt par benzīnu braucienam uz kādu izstādi ārzemēs, pienākusi atbilde, ka ministrijai neesot tāda veida degvielas. - Ir stingra obstrukcija – jūs esat pret varu, tāpēc vara jūs neatbalstīs. Cilvēku, kurš ir vedis ķerru ar mēsliem esošajam valsts vadītājam, Kultūras ministrija neatbalstīs. Viņa gleznas neviens muzejs nepirks. Tāpēc tikai privātpersonas un tikai privāti pasūtījumi, piemēram, ikonas, restaurācija, vienkārši portretus zīmēt, kaut kur apgleznot kādu privātu krodziņu cilvēkiem, kuri tiecas pēc mākslas. Tas ir vienīgais veids kā mums izdzīvot. Es principiāli neņemu rietumu stipendijas un nerakstu pieprasījumus Sorosa fondam. Un ne reizi, ar patīkamu lepnumu varu teikt, neesmu prasījis ārvalstu naudu. Es uzskatu, ja tauta ir izaudzējusi mākslinieku, tad tai viņš ir jāuztur. Tas ir princips. Jo, ja ir viens dzejnieks, viens garīdznieks, viens mākslinieks, tad ļaudis viņam neļaus nomirt badā. Bet, ja viņš mirst no bada, tas nozīmē, ka tautai māksla nav vajadzīga. Un man ir patīkami, ka mūsu miestiņā kopš 1516. gada pirmo reizi dzīvo sveiks un vesels, pieticīgi, bet no sava darba – mākslinieks. Viņš nekur nestrādā. Viņš atrodas obstrukcijā pret varu, ir opozīcijā, glezno ikonas un gleznas, izstāda savus darbus Maskavā, Prāgā un Viļņā šogad bija izstāde, dažādās Baltkrievijas pilsētiņās. Un viņa paša baltkrievu tauta viņu baro un uztur. Tas ir ļoti patīkami. Laikam tomēr, kas mums ir labs republikā, ir jāpasaka. Ir kaut kā saglabātas pamatražotnes. Nerunāsim par to, vai mūsu televizori ir konkurētspējīgi. Vai BELAZi vai MAZi. Bet viņi strādā. Cilvēkiem ir darbs un cilvēki ir lepni, ka te ir valsts, kura kaut ko ražo, ka šī ir valsts, kur ražo darbagaldus, gatavojas sūtīt mākslīgo pavadoni, veic armijas modernizāciju, ražo smagās automašīnas, traktorus, ledusskapjus. Ir jautājums – vai tos pērk vai nepērk, vai to jau ir daudz noliktavās vai ne – tas jau ir cits jautājums. Bet tas, ka mēs mūsu valstī esam sasnieguši 1991. gada ekonomiskās attīstības līmeni, tas ir ļoti labi un tas pilda mūs ar lepnuma jūtām par savu tautu, kura nav visu sagrāvusi., kura nav kļuvusi par sulaini ceļa malā – apkalpojot tikai garāmbraucējus un bagātos – zelta miljardu. Bet mēs savā veidā – neizmantojot Starptautiskā Valūtas fonda kredītus, bez ārējiem ekonomiskiem un politiskiem parādiem, paši par saviem līdzekļiem, par to, kas mums ir, mēs dzīvojam. Laikam man mājās ir tāda pati situācija. Protams, dzīvoju nabadzīgi. Taču tas ir labi, ka manam dēlam nebūs nekādu kredītu. Viņam nebūs jāatmaksā par tēva māju, kas būtu 3- 4 stāvos. Bet parāds būtu manam dēlam. Vai mašīna uz kredīta. Un es nezinātu, ko darīt. Būtu jāķeras pie jebkura darba. Pat, ja man liktu pornogrāfisku multfilmu zīmēt, jo jānomaksā par parādu. Tagad es izvēlos – kādu pasūtījumu pieņemt. Man ir ļoti svarīgi – kam es ziedoju savu prasmi un talantu. - Māksliniekam Puškinam ciematā ir tikai pāris draugu – kāds neatkarīgs kartupeļu audzētājs fermeris un spirta rūpnīcas direktors, kas atlaists no darba, jo nav dalījies peļņā ar vietējo varu. Citi baidās, piemēram, ka nemaksās pensijas. Uz tā turas Lukašenko vara. - Krievijai šis prezidents ir izdevīgs. Jo, kā Staļins teica – cita prezidenta man nav, ko jums dot. Strādājiet ar to, kas ir. Un otrs – kaut kuces dēls, bet savējais – arī tāda frāze ir. Lukašenko 10 gadu laikā ir ļoti nopietns un konsekvents vienā lietā – viņš nesaudzīgi iznīdē baltkrievu valodu, baltkrievu skolu, baltkrievu licejus, baltkrievu avīzes. Jo, ja tu runā baltkrievu valodā, tu arī dzīvo citādi. Tev galvā jau ir kaut kas cits. Tu jau uzskati, ka ir citas vērtības, ka mums ir sava mentalitāte un sava dzīves kārtība. Ka Suvorovs mums nav varonis. Krieviem viņš ir varonis. Bet mums viņš ir mūsu nacionālās pretošanās apspiedējs Tadeuša Kostjuškas vadībā. Kā mūsu mācītājs saka – Aleksandr, uzzīmēsim baznīcā caru – mocekli. Es saku – mācītāj, mēs neesam Krievija. Krievu cars mums nav svētais. Viņš ir svēts krieviem. Bet mums viņš slēdza mūsu universitātes, viņš sodīja mūsu revolucionāros demokrātus. Viņš aizliedza vārdu "Baltkrievija" un baltkrievu avīzes. Tāpēc es nepielūgšu krievu caru un jums savā galvā ir jāizdara korekcija, ka šeit nav Krievija. - Arī līdz bebru ciematam ir nonākušas ziņas, ka tagad pie Lukašenko gāšanas ķērušies amerikāņi un pirmām kārtām viņi palīdzēs māksliniekam Puškinam, jo viņa pagalmā taču ir proletārisma kulta noliegumam veltīta pat īpaša memoriāla siena, bet mājiņā ar durvīs iegriezto sirsniņu, ierādīta vieta marksisma – ļeņinisma pīlāriem. - Mani manā ciematiņā neuztver kā mākslinieku. Uzskata, ka tā nav taisnība, ka es zīmēju un pārdodu ikoniņas un glezniņas. Uzskata, ka man palīdz Amerika, jo televizorā teica, ka pēc tam, kad ASV Kongress pieņēma "Aktu par demokrātiju Baltkrievijas Republikā", tiks iedalīti 40 miljoni, lai palīdzētu opozicionāriem. Tagad katru manu ciemiņu un žurnālistu uzskata par maskētiem aģentiem, kuri atveduši man naudas paciņas. Bet es izliekos, ka zīmēju, bet īstenībā kalpoju tam, lai vēlāk ar lukturīšiem rādītu NATO iznīcinātājiem, kur bombardēt. Lai atvērtu vārtus NATO tankiem un tad kļūtu par varenu vietvaldi. Tad, lūk, mēs beidzot ieraudzīsim, kāda ir patiesā seja māksliniekam Puškinam, kurš kā mulla Omārs vienkārši maskējas, bet patiesībā ir vahabits. Te ir tāpat. Tāpēc es domāju, ka Amerika palīdzēs, bet palīdzēs ne tiem, kuriem vajag. Šo naudiņu nodzers, drukās grāmatiņas, kuras neviens nelasīs. Visi politisko partiju entuziasti brauc pie mums un ved kaudzēm savus izdevumus. Es saku – man nevajag. Daliet paši, jūs taču nodrukājāt, jums pašiem arī jādala. Kāpēc jūs naudu dabūjāt un nodrukājāt, bet jādala man? Es nevaru jūsu vietā pelnīt naudu. Es gleznoju.