Aculiecinieks dzīvei Krievijas kolhozā, kura saimnieks ir latvietis (1)

2004. gada jūnijā Latvijas uzņēmējs Normunds Zeļčāns piekrīt darījumam par bijušā kolhoza "Krasnij bor" kontrolpaketes iegādi. Darījuma juridiskie jautājumi vēl tiek kārtoti. Pēc to noformēšanas Zelčānam piederēs aptuveni 57% akciju. Pēc neoficiāliem datiem par vienu akciju uzņēmējs samaksāja 200 rubļus. Zāle septembra sākumā sen vairs nav sulīga, govis ganos dzen pēdējo nedēļu. Milzīgais ganāmpulks dienā pārstaigās desmitiem kilometrus bezsekmīgi meklējot labākos laukus. Savulaik no Vācijas Demokrātiskās Republikas ievestajām govīm vajadzētu ēst divreiz vairāk barības, lai parādītu uz ko tās ir spējīgas. Piedevām vēl Krievijas rietumos sācies lietus periods. Tas nozīmē – dubļus. Daudz dubļu. Pirmais zābaku pāris mehāniskajās darbnīcās, kas vairāk atgādina auto kapsētu, iestūrē ap pusdeviņiem no rīta. Steigties nav nekādas jēgas, ne detaļu, ne eļļas tik un tā nav, lai tehniku salāpītu. Ik rīta darba plānošana ir kā sabojājusies plate, kas nemitīgi atkārto vienu un to pašu – naudas nav, cūkas slīkst sūdos, autobuss, ar kuru ved slaucējas uz darbu, vēl joprojām nav salabots. Piedevām vēl vienā no fermām ir sabojājies piena dzesētājs. Tas nav nekāds brīnums. Brīnums būtu, ja kaut kas nebūtu salūzis. Kolhoza ciema sievas iet pārlasīt kartupeļus, lai nopelnītu kaut vai spaini graudā. Maksāšana graudā 21. gadsimtā Krievijas nomalē nav nekas neparasts. Kolhozs bieži vien kopīgi iepērk miltus un sadala darbiniekiem algas vietā. Tik un tā jau kaut kāda daļa pazudīs, ne jau tāpat vien, bet, lai arī pabarotu savus izbadējušos mājlopus kūtī. Anna, bijusī kolhozniece, tagad pensionāre: "Tad gāju no veikala ar pilnu somu, bet vakar aizgāju un par 300 rubļiem ar pustukšu somu atnācu. Konfektes mazbērni apēda, cepumiņus arī, palika tik vien kā maize un cukurs. To arī apēdīs. Nu, un cik reizes tā par 300 rubļiem uz veikalu aiziešu?" Par viņu vienīgo glābiņu tagad kļuvuši rietumzemju bagātnieki, kuri milzīgajās Krievijas platībās saskata lauksaimniecības perspektīvas. Apgabalu gubernatoriem nav iebildumu pret akciju pārdošanu bagātākajiem klientiem. Krievu kolēģi atzīst, ka valstij nav modeļa kā pārveidot lauksaimniecību un organizēt zemes reformu. Latvietis sāks ar meža izstrādi, lai iegūtu investīcijas saimniecības attīstībai. Ne jau palīdzēt viņš te ir nācis, bet pelnīt, lai arī ne tūlīt, tad pēc gadiem trim atdevei ir jābūt. Normunds Zelčāns, jaunais kolhoza saimnieks: "Tas ir kaut kur sports. Es biju iedomājies, ka tas ir daudz sarežģītāk un būs lielāka pretestība, bet tur ir arī pietiekoši emocijas savādākas kā šeit. Man tas ir saprotams. Ir interesanti, kad iekāp mašīnā, nobrauc 650 kilometrus un esi gandrīz 15 gadus atpakaļ." Rosība fermās sākas atkal ap sešiem vakarā. Katrai slaucējai aprūpē ir ap 30 govīm. Vēl aizvadītajā gadā bija mēneši, kad slaucējām maksāja tikai 200 rubļus jeb 4 latus mēnesī. Un tas bija labi, jo varēja nemaksāt vispār. Vaļa, slaucēja: "Mēs nezinām, vai ir nopircis vai nav. Trīs mēnešus mēs viņu vispār neesam redzējuši. Atbrauca, parunāja un aizbrauca. Mēs nezinām vai nopirka. Te visu pārdod." Vienā slaukšanas reizē jāiznēsā 30 – 40 spaiņi. Ir bijušas reizes, kad divreiz vairāk, bet tad vēl bija barība govīm. Kāpēc atteikušās šos darbus uzticēt veikt mašīnām, versija ir katram sava. Jaunais saimnieks saka, ka izslauktais piens pazūd. Slaucējas saka, ka tā vieglāk kontrolēt piena kvalitāti, jo katra atbild par savu spaini. Blakus fermā ieviesta mehanizācija un tagad slauc tikai otrās šķiras pienu, bet par pirmās šķiras pienu var saņemt 6 rubļus. Pārrēķināt santīmos nav jēgas, tas ir ļoti, ļoti maz. Padomju gados nopelnītās medaļas Gaļina nepārdos spīguļu uzpircējiem kā citi. Lai paliek, tomēr atmiņas. Atmiņas par dzīvi, kurā viņi jutās kādam vajadzīgi. Atmiņas par laiku, kad bija jauni un laimīgi. Tas nekas, ka valsts bija noteicēja pār to. Gaļina, slaucēja: "Agrāk bija disciplīna. Tad nevarēja neiet uz darbu vai kaut ko neizdarīt. Tūlīt uz partijas komiteju izsauks un nosodīs." Jaunais kolhoza priekšsēdētājs pieredzējušajiem kolhozniekiem nav gluži pa prātam. Lai piesaistītu jaunus speciālistus valsts pirms diviem gadiem nolēma jaunajiem pie algas no pašvaldības piemaksāt atkarībā no saimniecības lieluma. Leonīdam tā ir aptuveni puse no algas, lai arī viņš klusē, visticamāk, tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc silto krēslu rajona administrācijā viņš apmainījis pret gumijas zābakiem., bez kuriem te nav iespējams iztikt. Viņam ir pārāk laba izglītība šai pusei – Sanktpēterburgas lauksaimniecības universitātē iegūts bakalaura grāds ekonomikā. Arī citi paradumi, piemēram, ciemiņiem šņabi nepiedāvās. Leonīds, kolhoza priekšsēdētājs: "Es neesmu ārsts – narkologs. Tas ir uzņēmums, nevis narkoloģiskā klīnika, tāpēc, kad situācija ir nekontrolējama, nākas no darbiniekiem šķirties. No alkoholisma ir jāārstē speciālās iestādēs." Šodien viņš bija rajonā, administrācija rājusi kolhozu direktorus par sliktajiem izslaukuma rezultātiem. Ticis arī Leonīdam. Tieši rajona administrācija nevar ietekmēt kolhozu darbu, jo lēmumus pieņem akcionāri, taču administrācija izstrādā kopējo lauksaimniecības politiku, lemj par budžeta naudas piešķiršanu un kredīta garantēšanu, tāpēc uzturēt labas attiecības ir ļoti svarīgi. Juridiski saimniecība un ražošanas resursi, kolhoza zeme un meži pieder valstij. Normunds Zelčāns: "Viņiem visu laiku ir kāds bijis, kas teicis priekšā, kas ir jādara. Šajā brīdī tā sistēma visa ir izjukusi. Mēs pieņēmām lēmumu likvidēt cūkas, sarakstot uz papīra un vismaz kādam pierādot, ka tie skaitļi ir tādi, tad pēdējos divus mēnešu, kad tās cūkas ir likvidētas, tad vismaz ir kaut kāda tuvošanās nulles stāvoklim." Aptuveni piecdesmit cilvēkiem saimnieka maiņa ierādījusi vietu garajā darba biržas rindā. Damokla zobens krita pāri cūku kūtīm, kas jau atgādina kaujas lauku, kur ir bīstami atrasties. Tagad cūku audzēšana nes tikai zaudējumus, barību vajag ļoti daudz, bet cūkgaļu ir grūti pārdot. Gaļina, slaucēja: "Lūk, tā dzīvojām un dzīvosim. Mēs esam stipra tauta, krievi. Dzīvosim!"