Ja Cepli spēlētu šodien (8)

… Pēc ikrīta pastaigas viņa uzticamais draugs "nikns suns" Ričijs laiski atlaidies istabā, bet saimnieks nāk mums pretī pa savu Valteru pagalmu. Solis vairs ne gluži tik brašs kā zvejnieka dēlam Oskaram, bet rokasspiediens stingrs un acīs zibsnī mazliet ironiski velniņi. Valteru pagalmā vējš sarkanbaltsarkano karogu izplētis visā krāšņumā. Pāvuls uzmet man ašu skatienu, sak, vai pamanīšu. Nāk prātā, ka karogmasts pirmās brīvvalsts laikā bija katra kārtīga saimnieka sētā, bet… "Man šodien svētki," Pāvuls mīklas minēt neliek, "paiet tieši 53 gadi, kopš mēs ar Liliju esam kopā." Un tad viņa balss ieskanas zobgalīgāk. Sākumā domājis karogu vilkt tikai pusmastā, jo pat premjeri mūslaikos nenodzīvojot ar vienu sievu, ko tad no nabaga aktierīša varot gaidīt. Tagad laiks viņam paejot dārzā, ņemoties ar rozēm, un visi četri mazbērni ar nākot talkā. Makšķerēt gan vairs nebraucot, jo Lielupē neesot zivju. Un kur lai tādas rastos, ja tīklus neatļauti metot policisti, zemessargi un aizsargi. Savureiz ierodoties Veidemane ar Brīzi un uzbildinot: Eidi, vai tu negribētu aizbraukt uz laukiem pie cilvēkiem? Viņš piekrītot, ja vien braucot par brīvu, jo lauku ļaudīm ar naudiņu knapi. Sameklējot turīgu vīru, kurš nespējot atteikt sirsnīgam vaicājumam, vai viņš nevarētu aizdot divsimt latiņu savam dzimtajam pagastam. Benzīns taču ar braucienam jāpērk. "Bet kultūras nama vadītāja afišā pieraksta latiņu par ieeju," tā dusmīgi saka Pāvuls. "Teic, pagastam arī naudiņu vajagot." * * * – Kad sveicām jūs 75. dzimšanas dienā un vaicājām – kādu dāvanu Eduards Pāvuls vēlētos? – jūs atteicāt: saulīti! Bet tepat pa Jūrmalas ceļu braucot, skatos – varenu guļbaļķu nami sacelti ar niedru jumtiem, kāds akurāt piestāvētu arī Pāvulu Eida pirtiņai… – Ūja! ...Bet mūsu mājai gan kādreiz bija niedru jumts. Padomju vara noplēsa nost un uzlika šito bleķi. Ulmaņlaiku niedres, kā teica ugunsdzēsēju priekšnieks, neesot impregnētas. Nelaimes gadījumā varot aizsvilties pusjūrmala… – Bet ja nu par jūsu pieticīgo jubilejas vēlmi – re, nepagāja i mēnesis, kad saulīte gluži vai pa zemes virsu staigāja. Vai liktenis jums allaž bijis labvēlīgs? – Jā. Sauciet to par Dieviņu vai likteņa veci, bet visu mūžu mani vadījusi viena laba roka. Pat neapzinājos to. Mani paņēma padomju armijā. Gribēju dezertēt. "Amerikas balss" taču nepārtraukti dienu un nakti latviešu valodā sauca: ejiet, pretojieties padomju varai… Domāju, esmu jauns cilvēks, astoņpadsmit gadi, iešu mežā. Sarunāju brūti, tagadējo sievu, lai nāk līdzi. Domāju: kas tur liels, pasēdēt mežā, pabučoties… (Iesmejas.) Bet tā jau nav. Nupat televīzijā rādīja Jura Podnieka studijā uzņemto filmu "Nesalauztie" – par vīriem, kuri Latvijas brīvības vārdā mežos dzīvoja un cīnījās vēl desmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Lieliska filma! Eidis arī varēja būt to vīru vidū. Taču… manai brūtei bija jāparunā ar mammu. Gaidīju iecerēto trīs dienas. Sēžu bedrē, dzirdu, tēvs sauc: Ei-di! Čekisti bijuši klāt un teikuši: ja dēls nebūs kara komisariātā, izsūtīs visu ģimeni. Tēvs, kaut pats dezertējis no sarkanās armijas, – tādi brīvdomātāji jau mēs, Pāvuli, esam – saka: – Dēls, ko tu dari, mamma noģībusi… Par mukšanu izpelnījos piecus gadus flotē ziemeļos. Izpeldējos fjordos un dabūju plaušu karsoni. Likās… gultas malā balts stāvs sēž. Nāve, vai? Māsiņa saka – nu ja, sēdēja. Galvenais ārsts. Palaida mani mājās kā pārlieku sasirgušu. Es, zvejnieku puika, savu mūžu nebiju sapņojis kļūt par aktieri. Bet, braucot vilcienā, iepazinos ar skaistu jaunekli sprogainiem matiem, kurš aicināja līdzi. Felicita Ertnere saka: etīdi spēlēsiet. Rādiet, ko darītu, ja jums uzbruktu nikns suns. Nometos rāpus, cepuri zobos… Tādu ērmu, šķiet, nebija redzējuši. Ja vectēvs nebūtu ierādījis, kā ar suni cīkstēties, vai es tagad būtu aktieris? Arī Dieviņa pirksts. – Vai vēlaties, lai kāds no jūsu mazbērniem kļūst par aktieri? – Nē, tik grūtu un sarežģītu darbu es saviem mazbērniem nenovēlu. Ja mēs runājam par īstiem aktieriem, nevis tikai pakalpiņiem. – Vai ir kas tāds, ko jūs savā dzīvē, ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, būtu darījis citādāk? – (Labu brīdi pārdomā.) Nē. Mans mākslinieka mūžs bijis piepildīts. – Cilvēki daudzkārt sprieduši: kāpēc Eduards Pāvuls, tik stiprs un labestīgs vīrs, neatrada savulaik spēku pārkāpt nodarītai pārestībai un atgriezties uz Dailes teātra skatuves? – Bet es esmu Vēzis. Spītīgs. Protu ar airiem strādāt. Domājat, tur nevajag spītu? Un, ja mani ir nodevuši, vai lai bučoju roku un eju atpakaļ? Nekad! Pēc gadiem brīnos par vienu lietu: toreiz mani aizstāvēja Harijs Liepiņš un krievu aktieri. Pārējie teica: ja tevi, tautas mākslinieku, met ārā, mūs jau iznīcinās vispār! Un viņiem bija liela taisnība. Jo nevienai varai un nekur nepatīk, ka runā pretim. Arī šodienas valdībai ne. – Ja pie jums atnāktu jauns cilvēks gludu vaigu, cerību pilnu sirdi un kā viedam vīram, kuru pazīst vai katrā zvejnieku ciemā, vaicātu: kas tas ir – dzīve? – Sarežģīti gan… Taču savu mūžu cilvēks veido pats. Jā, ar mātes un tēva doto ceļamaizi, jo dzīvē tāpat kā ar māju – bez labiem pamatiem tā būs šķība un greiza. … Es arī puikas gados gāju ābolus zagt. Bija jau pašiem savi, taču kaimiņam garšīgāki. Tēvs teica: dēliņ, ja tu tik ļoti kāro, aizej pie kaimiņa un palūdz – tēvocīt, vai es nevaru trīs ābolīšus no tava dārza paņemt? Un kaimiņš atvēlēs – ēd. Bet, dēls, nekāp pār sētu un nezodz. Jo citādi šī sērga tev pielips kā dadzis, un tu vienmēr kāpsi pār sētu un zagsi. Savu laimi kal pats, taču, ja tev tā rociņa stiepjas pēc svešas naudiņas… (Pāvuls ar labo delnu uzsit pa kreisās plaukstas virspusi. – V. K.) Nedrīkst! – Esat teicis, ka mūžs līdz šim nodzīvots ar vienu sievu un bez zagšanas. Bet jums izdevās nospēlēt tādu vīru kā Ceplis katram latvietim zināmajā filmā… – Teātrī Cepli savulaik spēlēja leģendārais Jānis Osis. Un vai es, Pāvuls, varu pārspēlēt Osi? Nemūžam! Bet talantīgais, gudrais režisors Rolands Kalniņš saka: Eidi, tu nespēlē Osi… Zinām taču, kā viņš to dara – dzen pekstiņus un rāda mēli… Osis ir Osis. Bet tu, saka Kalniņš, spēlē godīgu cilvēku. Godīgu! Nevis kaut kādu ķēmu. Redz, "Cepli" filmējām boļševiku laikā, un tad jau visus kapitālistus rādīja kā nelietīgus ķēmus. Režisors mācīja: tev, Cepli, naudiņu prasa? Nu tad ar vislabestīgāko, vislaipnāko seju – nav, nav naudiņas… Kad mēģinājumi tuvojās beigām, Kalniņš pēkšņi nospriedis: Pāvuls nespēlēs Cepli. Spēlēšot Cilinskis. Esmu filmējies divus mēnešus, mēģinājis, svīdis, nervozējis, un nu mani ņems nost! Kā jūs domājat, kas notiek ar cilvēku? Cemme! Bet es to neizrādu. Smaidu, citur parunāsimies, bet iekšā man vārās. – Un ja šodien būtu jāspēlē Ceplis? – Būtu uz mata tāds pats! Tikai vēl viltīgāks, slīpētāks… Glums kā zutis, grūti satverams. Es jau ar'' pa šiem gadiem esmu daudz ko iemācījies. Būsit taču dzirdējuši novēlējumu, ko latvieši cits citam saka, – lai jums veselība, pārējo nozagsim. Nav traki? Man, televīzijā ziņas skatoties, pirksti dreb, roka sniedzas pēc smēķa. Nu, paņem mazliet, bērniem priekš cvībaciņiem. Bet kāpēc tu grāb saujām, kāpēc abām rokām? Pēc sejas jau nepateiksi – skats vīram laipns, pat labestīgs. Es jau ar'' par Eiropas Savienību balsoju. Tajā vienā savienībā mēs bijām, tagad pamēģināsim otrā. Bet man bail, ka nenozog pusi arī no tās Eiropas dotās naudas. Goda vārds, bail. Jo tas savtīgums tik dziļi iekšā. Bet ko padarīsi, mazītiņš kārdinājuma velniņš jau laikam katrā no mums… – Bet kā tam neļaut pārvērsties nesātīgā plēsoņā? – Ar cietumu. Kad sēdi vieninieka kamerā un padomā, kas esi, daudz kas ataust. – Bet Pāvulu Eidis taču tur nekad nav bijis un nenāk prātā, ka arī kādā filmā būtu aiz restēm sēdējis? – Mūs, aktierus, veda uz tikšanos ar cietumniekiem. Šo to viņi arī pastāstīja. Kad desmit gadus kamerā pārdomā, tad saproti, ko drīkst un ko ne. – Mums viena gadsimta laikā izdevies divreiz izplēst no likteņa savu valsti. Bet kā jūs domājat – kāpēc latviešiem tik maz nesavtīgu valstsvīru? – Tos, kuri pretojās un uzdrošinājās iebilst, iznīcināja. Tā noticis kopš krustnešu laikiem. Toreiz cirta galvas, tagad nemanāmi pastumj maliņā. Neviena vara necieš, ka tai runā pretim. "Purva bridējā" es spēlēju tādu Sutku, kurš bučo kungam roku un kājas, klanās un lokās, lai tik dabūtu kādu labumiņu. Šodien mēs zinām, ir tāda lieta kā iedzimtība. Un, ja vectēvs un tēvs bučojis roku un klanījies, tad arī bērni un mazbērni rīkosies tāpat. Locīsies austrumiem un rietumiem. "…sveiks, priekšniek, nu kā tad labi gu-lē-jāt?" (Pāvula intonāciju iedomājieties paši. – V. K.) Mūsu zemei gājuši pāri dažādi karaspēki, tauta ir pluinīta, malta un jaukta. Un arī tāpēc mums trūkst vienprātības. Uz barikādēm vēl bija. Tad sašķēla, izšķīdināja. Katram ir cita māmiņa, cits tētiņš… Bet, piedodiet, ar kādām tiesībām tu baznīcā dziedi Dievs, svētī Latviju!, ja neievēro pirmos baušļus – tev nebūs zagt un laulību pārkāpt? Tas, kungi, jāzina. Kur tagad ir tie, kas stāvēja uz barikādēm, un kur bija tie, kas tagad augstos amatos? Pa caurumu lūrēja. Valsts un karogs mums ir. Bet notikuši kaut kādi brīnumi. Cik Latvijā miljonāru? Trīs simti? No kurienes? Zeltu ieveda, reņģes pārdeva? Šķēle saka, viņš puķes audzēja… Kā jaunie teiktu, tikai nelejiet ūdeni. Nupat par iebraukšanu Rīgā grasās prasīt piecdesmit santīmu. Es jau maksātu, ja vien būtu pārliecība, ka tā nauda īstajam mērķim aizies. Bet citādi... no kurienes lai tie miljonāri rastos? Ja es būtu ministrs, sacītu: ja neproti rakt zemi, neņem rokā lāpstu. Bet, nē, cauri vīlēm spiežas laukā tā gribēšana būt pie varas. Bet ar tikšanu pie portfeļa nekas vēl nav izdarīts. Sava tauta un tās dzīve jājūt. Atminu, mans tēvs stādīja kartupeļus. Te izkāpj no auto kungs pelēkās drēbēs. Un brien pa visu lauku pāri, kurpēm kājās. Tēvs vēlāk teica – Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Gribējis apvaicāties, kā sokas. Bet vai šodienas kungi, kuri ar mersedesiem un apsardzi drāžas pa ārzemēm, ir apstājušies un vienkāršam cilvēkam apjautājušies: kā tev īsti klājas? Nav laika. Tāpēc arī esmu vairījies no visām partijām. Biju deputāts Jūrmalas domē. Sākumā turējāmies kopā pret interfronti. Krievu prese rakstīja: "Kogda iģot tjažolaja artiļerija, Pavuls, mi pogibļi." (Kad nāk smagā artilērija, Pāvul, esam pagalam. – krievu val.) Bet tad sākās tāda slikta teātra spēlēšana. Sēdēju un dalīju lomas: re, nāk Ķencis, tur Prātnieku Andžs, ko "Mērnieku laikos" pats esmu spēlējis, te Pietuka Krustiņš muld svešvārdiem, latviski vairs nemāk, dikti gudrs grib izlikties. Vienkāršam palikt vajag lielu spēku. Bet kā vardei piepūsties itin viegli. – Filmā "Latviešu strēlnieka stāsts", spēlējot Janku Piparu, jūs bijāt iekāpis sava tēva, latviešu strēlnieka, zābakos. Bet ja nu viņa mazmazdēlam, Pāvulu Eida mazdēlam, šodien būtu uz Irāku jāiet? – Nelaistu! Tur nav goda darbs. – Esam taču aicināti talkā mieru aizstāvēt. – Reiz Hamletam vaicāja: ko jūs lasāt? Un viņš atbildēja: vārdi, vārdi, vārdi… Neviena viscēlākā ideja nav attaisnojums iet svešā zemē, ja tur tiek apdraudēta kaut viena cilvēkbērna dzīvība. Vācu laikā šāva žīdus. Vai mums nebija žēl veceņu, bērnu? Bija latvieši, kuri pieņēma žīdu mazuļus savās ģimenēs un glāba. Jo bērni, vecenītes ir jāmīl. Tev būs jāgodā savi vecāki, tā skan bauslis. Tad labi dzīvosi un tev labi klāsies virs zemes. Uz barikādēm vecas vecītes nesa maizīti un tējiņu, bet kas viņas skaitās tagad? Tai paaudzei ciniski saka: neesat nopelnījuši cilvēka cienīgas vecumdienas, jo ne tai, ne īstajai varai kalpojāt. Bet kam tu, toreizējais komjaunieti, kalpoji? Mūsu vecajai paaudzei pārkāpts pāri. Ja nebūtu Kultūrkapitāla fonda piešķirtās mūža stipendijas, nezinu, kā es iztiktu ar pensijas 68 latiem. Putraimus nopirkt varētu, piena zupu izvārīt. Tagad ar ir tā: es pērku maizīti, sieva maksā par elektrību un telefonu. Neļauj man pa dienu zvanīt makšķerniekiem, lai to daru vēlākā stundā. Kā tālruņa ripiņu uzgriez, tā santīmi ripo. Mazbērnus arī jāpalīdz skolot. Pāvulu Eidis laikam bija galīgs muļķis, kad meitu mudināja kļūt par skolotāju. Ar vīru kopā nevar uzturēt divus bērnus. Kas tā par skolotāju? – Valdība nupat taču atkal groza budžetu un sola arī skolotājiem pielikt pie algas. – Ja tie atkal nebūs tikai vārdi, atbrauksi un es pateikšu – paldies valdībai. Bet man prātā tā dziesma …so-a-līt, so-la…, bet nedeva… Pirms vēlēšanām tad nu gan vai debesmannu birdina. Tad labāk godīgāk būtu apņēmušies darīt to, ko var. Bet nevis tā: tu, cilvēk, centies, tad jau vēlāk klāsies labāk. Kad vēlāk? Kapos? Un es nevaru un nevaru saprast, kāpēc mums to solītāju un partiju tik nejēdzīgi daudz. – Jums taču ir vēlēšanu pieredze pie bagātās kundzes – slota, spainis, klīsteris… Un viens apšaubāms saraksts pārvēršas līdz nepazīšanai. – Milti man ir! Tikai jāsajauc ar ūdeni… Dažs labs tiešām pelnījis, ka viņa vārdu varasvīru listē aizlīmē. Uz ceļiem autokatastrofās ik dienu mirst cilvēki. Vai, varasvīri sūdzas, policistiem mazas aldziņas, nav naudiņas aprīkojumu iekārtošanai, lai tos ātrskrējējus noķertu, un tauta arī tā-da… Tauta? Ja ministrs un viņa dēliņš ar simtu divdesmit traucas cauri Jūrmalai, ko jūs gaidāt no pārējiem? Tā, kungi, nerīkojas. Tādu priekšzīmi nerāda. Kad vēl spēlēju teātrī, viens aktierītis bija nokavējis mēģinājuma sākumu. Esot samaitājusies mašīna. Nāc kājām! Brauc ar tramvaju! Smiļģis bija dusmīgs ne pa jokam. Ja laika nav – piecelies kaut stundu agrāk. Kāpēc un kur mēs pa šo dzīvi tā skrienam? Padomju laikā par pārkāpumiem tika uz sutkām. Diennakti bija jāstrādā sabiedrības labā. Un nu iedomājieties: viens varasvīrs, kas ar mašīnu drāzies kā vella dzīts, slauka Rīgas staciju. Visi iet garām, skatās: oi, tas taču mūsu ministriņš! To soda naudu viņš samaksātu, aci nepamirkšķinot. Bet, ja ar slotu stāvētu… – Un visa Rīga runātu: Ceplis tīra peronu. – Frakā! Un tauriņš lai ir priekšā. Sabiedrībā pazīstamam kauns būtu desmitreiz sāpīgāks par soda naudu. Pats zinu, ko nozīmē, ja tevi pazīst vaigā. Nomira Varis Krūmiņš. Viņš ir bijis arī mans režisors. Kā lai tieku atvadīties no viņa pēdējā gaitā? Bērni aizvedīs? Strādā. Ar autobusu? Bet, ja man, tikko iekāpušam, tūlīt apkārt glaimīgie vaicājumi – nu kā jums, māksliniek, iet? Es braucu uz bērēm, nespēju silti smaidīt. Nepārprotiet, es cilvēkus cienu, bet savu reizi šī popularitāte man ir slogs. – Ja varētu šovakar pieiet pie televizora, nospiest podziņu un rādītu latviešu filmu, kuru izvēlējies Eduards Pāvuls… Kura tā būtu? – Kad mūsu filmas tikko uzņēma... man nepatika neviena. Un kritiķi arī pātagoja, sak, nekā tur nav, citur daudz labākas… – Tauta neticēja savām acīm? – Nu, kritiķis taču mācīts vīrs. Un padomju laikos jau arī tam kritiķim bija kādam režisoram jāklanās. Bet tagad redzu, ka mums tik tiešām bija padevušās labas filmas. Ja tā turpinātu šodien, mēs būtu pirmajā vietā pasaulē. Jo tās amerikāņu lentes, varbūt lētāk nopirktās, ar šaušanām, duršanām, spridzināšanām ir vieni mēsli. Un tādus pārdod lēti. Kad rāda mūsu filmas, abi ar sievu skatāmies ar prieku un arī skumjām, jo daudzu mākslinieku, manu līdzgaitnieku vairs nav mūsu vidū. Nu pēc trīsdesmit, četrdesmit gadiem, ekrānā lūkojoties, gribas sev papliķēt pa plecu: tas Pāvuls bijis labs aktieris. Atminu: filmējām "Nāves ēnā", bet ledus jūrā nav, šķidrā ziema. Uztaisīja mākslīgu ledus gabalu no putuplasta. Bet mums jāsēž kažokos, kaut ārā tajā pavasarī mazliet zem trīsdesmit. Operators sauc: "Stop! Pāvulam sviedri!" Zvejnieki ziemā uz ledus gabala parasti nesvīst. Pēc brīža atkal: "Stop! Cilinskim sviedri!" Vienīgi ronītis izbāza galvu no ūdens un piepeldēja pie mums, domāja, īsts ledus gabals. Man nepatīk, ka režisori klasiķim ko pieraksta no sevis klāt. Spēlēju Blaumaņa Grīntālu. Godīgu zvejnieku. Bet arī lieliskais režisors Gunārs Piesis ko izdomājis klāt pielikt, saka: "Kad laiva brauks prom un jūs ar Kārlēnu un veco Daldu tiksiet atstāti uz ledus gabala, tad tu, Eidi, pieskrien pie laivas un lūdz Birkenbaumam, lai viņš aizved sievai dokumentus." Pārjautāju – vai lai mans varonis skrietu pie Birkenbauma, kurš atstāja Kārlēnu uz ledus? Blaumanim tā nav rakstīts, un Grīntāls ir ar raksturu. Piesis pasēdēja, padomāja un tad noteica – nu, ja aktieris negrib, nekas nesanāk. Atceros, kad uzfilmējām "Zvejnieka dēlu", man blakus skatījās Vilis Lācis. Lentes beigās viņš noteica īsi: "Pāvuls prot airēt." Tas man bija lielākais gandarījums, jo airēt patiešām ir jāprot. – Jūs ierunājāties par Vili Lāci. Viņam nupat apritēja simts gadu, un sabiedrībā sprieda dažādi. – Ļoti cienu rakstnieku Vili Lāci. Kad biju puika, lielākoties lasīju tikai viņa darbus. Bet, kad vārdameistars, iekšlietu ministra krēslā sēdēdams, parakstīja papīrus par izsūtīšanu… Nu, ņemiet no amata nost, būšu zvejnieks! Lai nāk kāds cits un tos papīrus paraksta. Bet ne ar savu roku ļaut iznīcināt savu tautu. Lai tad labāk kaut galvu nocērt. Neviens jau nedzīvosim mūžīgi. Ar lielu portfeli un naudas žūksni arī ne. Par tautu jādomā. Nupat cīkstējās ap Eiropas komisāri. Neslēpšu, es turēju īkšķi par Sandru Kalnieti. Jo, redz, meitiņ, valodas jāzina. Viens ir tekoši referēt no tribīnes, bet pavisam cits tāpat vien pie tējas tases franciski parunāties. Un kāpēc locīties, kāpēc Ingrīda Ūdre uzreiz nevarēja runāt skaidru valodu – jā, biju Briselē, runājām par amatu. Bet nē, sākumā riņķī un apkārt. Vai tāda attieksme nav no boļševiku laikiem saglabājusies? Vēlu viņai to labāko. Bet lai tur Eiropā domā par Latviju. Nezinu, vai taisnība, bet tiku dzirdējis, ka Kalniete atkal skaļāk runājusi par okupāciju, un tas laikam nepatīk ne krieviem, ne angļiem. Jo kāpēc tad viņi mūs toreiz Jaltā nodeva, kāpēc nenāca palīgā? Baidījās no Krievijas un joprojām baidās. Jo tā ir liela, bagāta valsts. Tad labāk klusiņām – būs jau labi, gan jau... – Ko maza tauta, kuras zeme uz pasaules sliekšņa, lielajiem var pretim likt? – Neko. Tikai godīgumu. Parādīt pasaulei, kā lika brālim cīnīties pret brāli, kā mūs izsūtīja, kā izveda, kā iznīcināja. Un lai tad pasaule skatās un spriež: bija tas ļaunums vai ne. Filmas mums ir. – Nupat "Baigās vasaras" režisors Aigars Grauba un Andrejs Ēķis uzņem lenti par bermontiādi – "Rīgas sargi". – Un pareizi dara. Nevis sirdsmīļās monikas un līdzīgi tingeļ tangeļi vajadzīgi, bet nopietns kino, kurš stāstītu par to, kā mums gājis un iet, kā mūs nāca atbrīvot un pēc tam piecdesmit gadus pazemoja. – Esat teicis, ka kino jūs pats arī tagad vēl labprāt spēlētu. – Jā, ja būtu laba filma, labs scenārijs un labs režisors. Kā Rolands Kalniņš vai Jānis Streičs… Nupat Elita Veidemane man rādīja viņas uzrakstīto scenāriju, kurā man būtu leģionāra loma. Ja vien filmai atrastos nauda. Man scenārijs patika. Nu jau zinām: okupētas zemes iedzīvotājus nedrīkst iesaukt karadienestā. Bet Bangerskis Hitleram pabučoja rociņu, un fīrers aicināja: nodibini leģionu. Bija jau brīvprātīgie, bet es labi atceros, kā tos puišus ķēra un kā viņi bēga. Es zinu daža laba stāstu un sakropļoto likteni. Atlaiž leģionāru no krievu gūsta, un čekas virsnieks saka: brīvībā gribēji? Tad brauksi uz Kurzemi, iesi mežabrāļos un ziņosi mums par viņiem. – Nesen sacījāt, ka septiņdesmit pieci gadi esot tāda stūraina jubileja. Apaļā būšot astoņdesmit. – … Ja piedzīvošu. – Ko jūs vēlētos iespēt savam sirdspriekam? – Man uz vecumdienām ir tāda vēlēšanās, kura droši vien nepiepildīsies, jo man nav naudas. Es gribētu uzņemt filmā Poruka "Kauju pie Knipskas". Ieklausieties tai vārdā vien – Buņģis… Uzcirties, vaigi no labuma uzblīduši, bet viņš tik ēd un ēd. Cibiņam aiz bada vēders raujas čokurā. Un tad notiek kauja. Cīņa starp puikām. Bet patiesībā raudāt gribas. Kāda tur dziļi cilvēciska un nu atkal tik ļoti saprotama mūsu šolaiku sabiedrības sāpe. Un, ja filmu pēc šā Poruka stāsta uzņemtu, tur neko nevajadzētu sagudrot. Jo nevajag tā, kā dažkārt jaunie režisori rīkojas – samākslo, pieāķējas lielam meistaram klāt un velkas astē. Tā ne! Jo Šekspīrs ir Šekspīrs. Blaumanis ir Blaumanis. Un Poruks ir Poruks. Viņš visu ir pateicis – par savu laiku un mūsējo arī. Tu tikai sirdi ieliec. Tā vismaz man mācīja Smiļģis. … Esmu ļoti emocionāls cilvēks. Tāpēc jau Dievs mani izvēlēja par aktieri. Ar prātu daudz ko neizprotu, bet intuitīvi sajūtu. Man Liepiņu Haris kādreiz teica – ko tu raudi, tā tu tikai bojā savu veselību. Tie ir meli, ka vīrietis neraud. Vienatnē, kad ļoti sāp. Un tad paliek vieglāk. Kādreiz studijā režisors lika spēlēt etīdi – vīrs atnāk no frontes un sieva viņu sagaida. Viena otra topošā aktrise spiedza: "Žani, tu… mājās, tu mājās!" Sēdies, divi. Mēs ar Rasmu Rogu izdomājām citādi. Es stāvēju nokārtu galvu un raudāju. Par to, ka esmu tai ellei izgājis cauri un palicis dzīvs. Arī viņai acīs asaras. Arī tagad man tādas brīžiem sariešas. Latvijas žēl, par tiem brīnumiem, kas te notiek. Jo tā ir mana valsts un mana tauta, kura ir jāžēlo un jāmīl.