Režisora Aloīza Brenča piemiņas vakars

20. maijā plkst. 19.00 kinoteātra "Rīga" Jaunajā zālē Latvijas Kinematogrāfistu savienība rīko režisora Aloīza Brenča Piemiņas vakaru. Programmā Agitas Cānes dokumentālā filma “Aloīzs Brenčs” (2002) un Aloīza Brenča filma “Liekam būt” (1976).

Liekam būt Režisors - Aloīzs Brenčs, Andra Kolberga scenārijs (pēc paša romāna), operators - Rihards Pīks. Mūzikas autors - Ivars Vīgners, mākslinieks - Gunārs Balodis. Lomās: Vitauts Tomkus, Voldemārs Zandbergs, Astrīda Kairiša, Harijs Liepiņš, Helga Dancberga, Uldis Pūcītis, Uldis Dumpis, Juris Pļaviņš, Ēvalds Valters. Desmitajā Vissavienības kinofestivālā Rīgā 1977.gadā filma saņēma trīs balvas: par labāko režiju, labāko mūziku un labāko vīriešu lomas tēlojumu (V. Tomkus). Filma uzņemta Tbilisi, Daugavpilī, Rīgā. Filmas galvenais varonis Voldemārs Viters nupat atbrīvots no cietuma. Pa ceļam uz mājām viņš iepazīstas ar skaistu, bet lepnu un vientuļu sievieti Irēnu. Voldemārs jūt, ka tieši šī sieviete viņam varētu sniegt mīlestību un ģimenes siltumu un ka viņa ir vienīgā iespēja, lai sarautu saites ar kriminālo pagātni... To gadu kritika filmu gan pēla, gan slavēja. Uzslavēja filmas žanru – psiholoģiska drāma ar traģisku izskaņu un jaušamām kriminālfilmas iezīmēm. Arī varoni – neparasts, kas tomēr dzīvi darbojas ekrānā, dokumentāli patieso vidi, režisora ieinteresētību varoņu likteņos un problemātikā, “kuras ētiskais patoss vērsās pret egocentrisku attieksmi pret sabiedrību un mantas kultu”. Filmas centrālais tēls ir noziedznieks, kurš filmas sākumā – pēc septiņiem cietumā pavadītiem gadiem – tiek izlaists brīvībā. Viņam jau ir 46 gadi, nav darba un ģimenes. Viters, kādu to redzam filmā, ir reizē stiprs un vājš, pašpārliecināts un nevarīgs, bravūrīgi pašapzinīgs un neapmierināts ar sevi. Viņa vitalitāte un garīgā līdzsvarotība ir visai iluzoriskas, vien ārējai parādībai piemītošas. Iekšēji, attiecībā pret sevi, viņš ir vājš. Vielaikus ar pašlepnu pārākuma apziņu viņu nomoka savas nevarības apjēgsme, kurā viņš nevienam neatzīstas. Filmas autori veidojuši “savu ekrāna darbu kā Vitera personības daudzpusīgu māksliniecisku analīzi, izgaismojot šā cilvēka iekšējo pasauli no dažādiem redzesleņķiem. Sižets būvēts tā, lai parādītu Viteru apstākļos, kad viņam iespējams izrauties no noziedznieku pasaules. Šajā izvēles situācijā viss ir atkarīgs vienīgi no Vitera paša – sākt jaunu dzīvi vai turpināt pa vecam. Viņam blakus ir cilvēki, kuri atraduši sevī spēku izrauties. Tāda ir māsa Dagmāra, saukta Princese (H.Danceberga), viņas vīrs Petaks (U.Pūcītis), Arnis (U.Dumpis). Rūpes par ģimeni, tuva cilvēka jūtu siltums, godīgā darbā nopelnīta alga – tas viss palīdzējis lauzt veco riska un baiļu pilno eksistences veidu, iegūt morālu līdzsvaru un laist drošas saknes veselīgā augsnē. Jau pa ceļam no cietuma uz māju Viters iepazīstas ar taksometra šoferi Irēnu (A.Kairiša) – daiļu, lepnu, bet vientuļu un vilšanās sāpes piedzīvojušu sievieti. Viņu starpā dzimst simpātijas, kuras ir stiprākas par svešatnību, ko izraisa atskārsme par divām diametrāli pretējām dzīves uztverēm. Irēnā un visā atmosfērā ap šo viņam neizprotamo sievieti Viteram slēpjas liela pievilcība, mīlestības un ģimenes siltuma solījums. Nesavtīgu palīdzību Viteram iekārtoties viņa interesēm atbilstošā darbā neatlaidīgi piedāvā milicijas darbinieks Leo (V. Zandbergs)... Sižetam iezīmīga bija arī Vitera konfrontācija pašam ar sevi, ar savu pagātni. Cietums, kurā viņš vairs negrib atgriezties, uzmācas viņa apziņai optiski deformētos atbaidošos kadros. Satricinoša bija aina “smieklu istabā”, kad greizie spoguļo pārvērš Vitera atspulgu riebīgās fizionomijās, liekot viņam ieskatīties sevī dziļāk: ar interesi, ar pretīgumu, ar bailēm, it kā viņš saskatītu savu pasaulei apslēpto īsto seju, līdz neiztur nervu sasprindzinājumu un saplēš spoguli, lai atbrīvotos no šīm uzmācīgajām domām kā no murga.” “Izmantojot žanra popularitāti, A.Brenčs tiecās likt skatītājam domāt par to, kur ir noziedzības saknes un cik daudz spēka, drosmes un asa prāta vajag, lai pret to cīnītos. [..] A.Brenčs saskata sevis izvēlētā didaktiskā žanra aktualitāti un sabiedrisko nepieciešamību tai emocionālajā sociālajā pieredzē, ko dod noziedznieku pasaules iepazīšana, un arī apstāklī, ka, skatoties šāda rakstura filmu, potenciāls noziedznieks nevilšus izjutīs soda neizbēgamību. Mākslinieciskā rezultāta straujajam pilnveidošanās tempam bija reāls pamats. Režisoram bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar Iekšlietu ministriju. Viņam tika dota iespēja tikties un sarunāties ar cilvēkiem, kuri izdarījuši noziegumu un izcieš sodu ieslodzījumā. To vidū bija vairāki, kuri pazīstami gadiem ilgi. Palīdzēja arī saņemtās vēstules. Turklāt Aloīzs Brenčs mēdza pieaicināt erudītus konsultantus. Tas viss nodrošina uz ekrāna atspoguļotās pasaules autentiskumu.”

Uz augšu