Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
...Arī man ir savs stāsts, varbūt ne tas interesantākais, bet stāsts. Varbūt arī grēksūdze, jo dažas no tām izjūtām un domām, kuras pieminēšu, varētu būt uzskatāmas par sliktām.
Es ciešu no uzmanības trūkuma. Puišu un randiņu man nekad nav trūcis, bet es nekad neesmu izjutusi aplidošanu no vīrieša puses, kas būtu manī iemīlējies vārda visīstākajā nozīmē. Nekad neesmu dzirdējusi vārdus: “Es nespēju bez tevis dzīvot!” Nekad neesmu saņēmusi puķes, kas dāvinātas negaidīti, nevis dzimšanas dienās un citos tāda veida pasākumos. Nekad neesmu jutusies kā visskaistākā zemes virsū! Bet es gribu tā justies! Es reizēm ilgi domāju, kādēļ tas tā ir? Labi, es esmu diezgan apaļa, bet ir taču vīrieši, kam patīk tieši tādas sievietes! Pat ja nepatiktu – vienmēr jau es neesmu nēsājusi sev līdz liekos kilogramus – pat tad, kad biju slaida, neviens īpašu uzmanību nepievērsa. Tagad pat nedaudz vairāk uzmanības saņemu. Patiesībā liekie kilogrami ir mans vienīgais trūkums(?) izskatā, jo pēc sejas, manuprāt, esmu simpātiska un man nav ne līkas kājas, ne šķidri mati, ne kādi citi trūkumi. Analizējot visas savas dzīves situācijas, kas saistītas ar vīriešiem, reiz es aizdomājos par slaveno teicienu, ka vīriešiem patīk dumjas sievietes. Es pilnīgi noteikti neesmu dumja – inteliģences koeficients man ir augstāks par vidējo un arī attapības man pietiek, lai izkļūtu no ne vienas vien sarežģītas situācijas, turklāt esmu ļoti praktiska. Un tam visam pa virsu vēl patstāvība – ja mani izmestu Amazones džungļos vienu pašu, tad es mierīgi tiktu ar visu galā! Tai pašā laikā es reizēm ļaujos pilnīgi bērnišķīgai rīcībai, mājās niķoties un raudāt bez iemesla, spītēties un uztaisīt skandālu, ja nenotiek tā, kā es gribu. Es nedzīvoju ar vecākiem. Dzīvoju kopā ar savu draugu. Es nedzenos ne pēc kādiem ideāliem, Taču neesmu ar viņu apmierināta kā ar vīrieti. Jautāsiet, kādēļ es dzīvoju ar viņu kopā? Aiz izmisuma? Nē. Tādēļ, ka ikdienas dzīvē man ar viņu ir ideāla saskaņa – tāda saskaņa, kāda varētu būt pēc 50 gadu ilgas kopdzīves, kad vairs nav nozīme tam, kādas jūtas ir vienam pret otru, bet tam, ka ir izveidojies pieradums vienam pēc otra. Zināmā izpratnē es viņu ļoti mīlu, lai gan tā nav tāda mīlestība, kad, sakot šos trīs mazos vārdiņus “es tevi mīlu”, aizžņaudzas balss. Attiecību sākumā es biju viņā iemīlējusies, bet šīs jūtas nepārauga citā, nopietnākā fāzē. Viņš ir daudz cietis, un ar laiku līdzjūtība pārauga žēlumā, bet pēc tam jau izveidojās tīras, siltas, draudzīgas mīlestības jūtas. Tādas jūtas, ko var izjust pret savu labāko draugu vai draudzeni. Bet es nezinu, kam būtu jānotiek, lai es viņu pamestu, jo viņš to nepārdzīvotu – pie manis viņš ir pieķēries kā pie pēdējā salmiņa. Viņš mani mīl privātīpašnieciski, tai pašā laikā par savu “īpašumu” absolūti nerūpējoties - viņš nemāk izrādīt, ka esmu viņam svarīga. Viņam nav daudz draugu, tādēļ ka viņš nemāk arī tāda veida attiecības uzturēt – viņš visur saskata krāpniekus, kas viņam grib kaut ko atņemt un viņu kaut kādā veidā piečakarēt. Reizēm tas ir neciešami, jo viņam viss, ko viņš dara, šķiet pilnīgi normāli un pareizi, visu viņš pieņem kā pašu par sevi saprotamu un uz visiem aizrādījumiem atrūc kaut ko galīgi tizlu un nesakarīgu un cīnās pretī visiem spēkiem. Viņam nav arī humora izjūtas, kas attiecas uz viņu pašu – viņš apvainojas par visiem manu draudzeņu jociņiem, kas pat nav izteikti konkrēti par viņu – par vīriešiem vispār. Tas, ko viņš izjūt pret mani, arī visdrīzākais nav mīlestība, bet pieķeršanās un neliela deva atkarības (no manas klātbūtnes). Iespējams, ka gan viņam, gan man ir vajadzīgs labs psihologs, bet man šķiet, ka mēs tādā tandēmā varētu nodzīvot visu mūžu. Ja vien nebūtu mana izmisīgā vēlme būt mīlētai... Es esmu mīlējusi savā dzīvē tā, ka elpa aizraujas, otru cilvēku ieraugot, ka viss, ko vari pateikt ir tikai vārdi, kas pārsātināti ar mīlestību. Bet tas vīrietis starp mani un savu labāko draugu izvēlējās draugu, ne mani. Es viņu par to nenosodu, kaut arī šķiet, ka tik vai tā esmu darījusi visu, lai viņu atgūtu, un izraudājusi asaras Klusā okeāna tilpumā. Es būtu bijusi gatava viņam sekot vienalga uz kurieni. Notikums ar šo vīrieti krietni iedragāja manu pašapziņu, kura tikai palēnām atkopjas. Manā sirdī viņš paliks vienmēr, lai arī tā nebija pirmā mīlestība manā mūžā. Pēdējā rindkopa bija tiem skeptiķiem, kas saka, ka tādas mīlestības, kādu vēlos izjust, nemaz nav – ja jau es varēju tā mīlēt, tad kādēļ kāds tāpat nevarētu mīlēt mani? Tas ir tas vienīgais, ko nespēju saprast savā dzīvē – kādēļ ne mani?... La femme...