Speciālreportāža no Ķīnas (3)

Šī arhitektūras vēsturē nebijušā atklājuma autors ir Jangs Dzi Fa, zemnieks, kurš raka aku, sarunā ar mums stāstīja, ka sākumā par atrasto, viņš esot bijis dziļi nelaimīgs Jangs Dzi Fa: "Tobrīd es nepavisam nejutos priecīgs, jo saprotiet, mēs bijām ļoti nabadzīgi un pats svarīgākais mums bija atrast ūdeni, bet sameklēt ūdeni mums neizdevās. Varat iedomāties, cik pievilts es jutos." Kā jau komunismā bija pieņemts, viņš par atradumu nekādu atlīdzību nesaņēma. Valsts tagad par šo muzeja kompleksu pelna miljonus, bet Jangs ir zaudējis zemi, toties tagad strādā šeit par suvenīru pārdevēju. Līdzās Ķīnas kultūras un arhitektūras brīnumu krāšņumiem, tagadējie dzīves apstākļi lielajai tautas daļai šeit ir ļoti smagi. Pasaulē vispārapdzīvotākajā valstī ar miljards trīssimts tūkstošiem iedzīvotāju, astoņdesmit procenti dzīvo laukos. Kalnu un klimatisko apstākļu dēļ te var apstrādāt tikai piecpadsmit procentus zemju. Zemniekiem bieži vien trūkst pārtikas. Pensijas vai pabalsti, kā pie mums tas ir pieņemts, te vispār nepastāv. Iztika katram ir jāgādā pašam. Labākas dzīves meklējumos visi cenšas nokļūt pēc iespējas tuvāk pilsētām. Taksista Van Jaņa ģimene mums stāstīja, ka sevi uzskata par veiksminiekiem, tuvu vidusslānim. Ūdens un virtuve viņiem ir pagalmā, toties ir ķieģeļu māja ar divām istabām. Van Jaņs, taksometra šoferis: "Mūsu vecāku dzīve bija daudz smagāka, tagad kļūst vieglāk. Agrākie laiki bija daudz nemierīgāki." Fa Liņa, Van Jaņa sieva: "Tagad divas reizes nedēļā mēs varam nopirkt vistas gaļu" Jaņs domā, ka dēlam noteikti būs vēl labāka nākotne. Viņam ir pat diploms par īpašu uzcītību mācībās. Skolās, gan šeit vēl joprojām, ir ļoti spēcīgas pionieru organizācijas. Pionierus nekad nevar redzēt rotaļājoties pagalmos. Visi pusaudži Ķīnā ir nemitīgi nodarbināti dažādos pulciņos vai skolas un mājas saimniecības darbos. Miljoniem ķīniešu arvien vēl turpina dzīvot kolhozos vai komūnās. Dzīve te ir ļoti smaga, īpašnieks īrē valsts zemi un uz gadu noslēdz līgumu ar vairākiem desmitiem ģimeņu. Strādnieki gluži kā vergi veselu gadu dzīvo gandrīz bez algas. Visai ģimenei piešķir vienu istabu ar vienu gultu, bet pārtikai – sauju nūdeļu un spinātu sautējumu. Viņi audzē dārzeņus lielveikaliem. Rudenī atbrauc uzpircējs, tos nopērk un izmaksā kādus 250 latus. Tad atkal var slēgt līgumu uz nākamo gadu. Han Čuo Jina, zemniece: "Agrāk es un mans vīrs bijām vispār bez naudas. Mums nebija no kā pārtikt. Atbraukt šurp bija mūsu vienīgā iespēja. Par tālāko mēs tagad daudz nedomājam. Provincē, kur mēs dzīvojām pirms tam, nauda nebija nevienam. Pārtikām tikai no tā, kas izauga uz lauka. Bet, ja bija slikts laiks, tad bija jāmirst badā." Pilsētu smalkajos veikalos vienkāršos ķīniešu vispār nemēdz ielaist. Zinot, ka viņi nevar nopelnīt pirkumam vajadzīgo summu, saimnieks secina, tātad, nauda ir iegūta negodīgi vai arī atnācēja nodoms ir bijis kaut ko nozagt. Ķīnas politologi Ārpolitikas institūtā Pekinā piekrīt, ka valsts attīstībā problēmas pastāv. Tomēr pozitīvs progress esot nenoliedzams. Ruans Zongze, Ķīnas Ārpolitikas institūta viceprezidents: "Pēdējos divdesmit piecos gados ir daudz pārmaiņas, taču, ja cilvēki dzīvo zem nabadzības robežas, tas Ķīnas izmēriem nemaz nav tik daudz. Arī cilvēktiesību jomā ir izmaiņas. Agrāk visi laikraksti bija pilnīgi kontrolēti, tagad daudzi pieder privātīpašniekiem, bet internetu lieto jau 80 miljoni ķīniešu." Vislabāk veicas tiem ķīniešiem, kuri ir atbraukuši no nabadzīgajām provincēm un tikuši pie darba pilsētās. Nū Fana strādā nelielā ēstuvē, par 15 stundu ikdienas darbu viņa saņem aptuveni 50 latus mēnesī. Nū Fana, pārdevēja: "Darbs man šeit ir no astoņiem rītā līdz pusnaktij. Saimnieks man piešķir ēdienu un vietu, kur pārgulēt. Saimnieks pats dienā nopelna 120 dolārus." Šanhajas pilsētā dzīvo arī daži latvieši. Laura Stupaka jau sešus gadus studē ķīniešu medicīnu. Stipendijas nav ne ķīniešu studentiem, ne arī iebraucējiem. Mācības maksā aptuveni 3000 dolāru gadā. Laura māca ķīniešu bērniem angļu valodu. Pie dzīves apstākļiem te jau esot pierasts. Ēstuvē, ko varētu nosaukt kā "ķīniešu makdonaldu" Laura izvēlas asi skābo zupu. To pasniedz nekad nemazgātā bļodiņā, kas rūpīgi izklāta ar maisiņu. Laura Stupaka: "Ļoti lēti. Man šķiet apmēram kādi 30 santīmi. Tas ir tāds absolūti vienkāršās tautas ēdiens. " - No kā latviešu students pārtiek Ķīnā? Laura Stupaka: "Ķīniešu virtuve galvenokārt. Protams, arī pats var gatavot mājās. Ķīnieši nesaprot, kas ir veģetārisms, bet pēdējā laikā gan ir ļoti daudz veģetāro restorānu. Bet vispār ķīnietim veģetārisms ir svešs. Parasti cilvēki uzskata, ka ir nepieklājīgi strēbt nūdeles, bet Ķīnā un Japānā tas tā nav. Nūdeles ir ļoti karstas un strēbšanas procesā tiek atvēsinātas ar gaisu." Kopumā Ķīnā mīt tikai daži latvieši. Latvijas vēstniecība atrodas Ķīnas galvaspilsētā Pekinā. Te strādā trīs darbinieki un pagaidām tā ir vienīgā mūsu vēstniecība visos Tālajos Austrumos. Tagad tai ir arī sava internetā ievietota mājaslapa. Latvijas īstenotā politika sakaros ar Ķīnu visumā sakrīt ar ES valstu nostāju, piemēram, mēs atbalstām vienas Ķīnas pastāvēšanu ar Taivānu kā Ķīnas sastāvdaļu. Tai pat laikā ar uzmanību sekojam demokratizācijas procesiem šeit. Izmaiņas notiek, to apliecina fakts, ka Ķīnas konstitūcijā tagad pirmo reizi iekļauts vārds cilvēktiesības. Valsts prezidente kā pozitīvu piemēru cilvēktiesību ievērošanas progresam minēja Ķīnas prezidenta teikto, ka vairs netiek likti šķēršļi reliģiskajiem uzskatiem, ja vien tie negrauj valsts pamatus. Pekinā brīvi darbojas budistu templis. Trimdā mītošais Tibetas līderis ir paudis cerību, ka ar tagadējo Ķīnas valdību varbūt būs iespējams vismaz runāt, ja ne par Tibetas neatkarību, tad kaut vai tai izdevīgu autonomiju.