Upes staigā, kur pašām patīk

Šopavasar īpaši pali nav paredzami. Šā raksta tapšanas laikā gan par hidrologu prognožu ticamību pārliecināties nevar — pie Daugavpils, Jēkabpils un Pļaviņām glābšanas dienesti ir modri, ūdens līmenis te ceļas, te stabilizējas, bet vislielāko ūdens līmeni vēlais pavasaris Likteņupē solot tikai aprīļa vidū. Lai nu kā tur būs vai arī jau bijis no mums neatkarīgu apstākļu dēļ, šā pavasara pali nekādas grandiozas pārmaiņas mūsu zemes kartē laikam jau neieviesīs. Daugava arī pārplūstot saglabā savu gultni, bet Gaujā ledus jau daudzviet izgājis bez starpgadījumiem. Bet Gauja ir saglabājusies visdabiskākā no četrām lielākajām Latvijas upēm un no tās joprojām var sagaidīt īstus brīnumus. Pēdējā pusgadsimtā tā vietām pārbīdījusi savus krastus pat par 200 līdz 400 metriem. Ledus kušanas laiks dabā var atmodināt mežonīgu un stihisku ūdens spēku, kas pierāda, ka daudzu upju gultnes nav nekas pastāvīgs un mūžīgs, pat salīdzinot ar cilvēka dzīves ilgumu. — Parasti maz mainās upju gultnes tur, kur tās tek cietos iežos. Piemēram, Daugavas posms, kas bija pie Pļaviņām, Venta virs Kuldīgas. Arī Salaca uz leju no Mazsalacas, — savu stāstījumu sāk Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes profesors Guntis Eberhards. — Šādu upju līkumi ir samērā lēzeni. Turpretī upes, kas tek irdenos iežos, pastāvīgi pārvieto lielus smilšu daudzumus, maina savu gultni, izskalo un izgrauž krastus, met asus līkumus un cilpas. Tāda ir, piemēram, Gauja, kurā sanešu pārvietošanās notiek ne tikai palos. Šādās upēs ūdens, ietekot līkumā, pēc inerces atduras pret pretējo krastu — līkuma ārējo malu un tādējādi pamazām skalo to nost. Līkuma iekšējā malā savukārt uzkrājas sanestās smiltis un krasts pieaug. Tādējādi upe pārvieto savu gultni ārējā līkuma virzienā. Šādus līkumus zinātnieki dēvē par meandriem. Straumes ārējā malā ir lielāki dziļumi, tur veidojas atvari, kuru zinātniski precīzais nosaukums ir iedzelmes. Meandrs palēnām arī slīd uz leju pa straumi un līdz ar to pēc ilgāka laika mainās šādu upju krasta ainava. Piemēram, Gauja pēdējos 500 gados savu gultni izveidojusi no jauna. Tur, kur tagad aug mežs, iespējams, agrāk tecēja upe un otrādi. Un, pat ja kādā konkrētā līkumā mežs bija arī tad, kad tur staigāja mūsu vecvecvec...tēvi pirms pustūkstoša gadu, tad šai vietai kopš tā laika upes līkums var būt jau pārgājis pāri. Protams, visas upes tecējuma izmaiņas iespējamas tās ielejas robežās. Lai arī pārmaiņas Gaujas krastos palēnām notiek visu laiku, pavasaros tās var sasniegt dramatiskus apmērus. Lielos palos ūdens Gaujā vietumis mēdz noskalot 4 — 6 vai pat 8 metrus krasta. Kad upe izveidojusi ļoti asu līkumu vai cilpu, tā nereti mēģina to pārraut. Ūdens atrod īsāko un taisnāko ceļu, bet iepriekšējā gultne tad kļūst par vecupi. — Tomēr pēdējā gadsimtā vismaz Gaujas nacionālā parka teritorijā nav pārrauts neviens meandrs un nav izveidojies neviens jauns līkums. Kāpēc? — G. Eberhards norāda, ka šis jautājums nodarbina arī pētnieku prātus. — Acīmredzot to var skaidrot ar cilvēka saimniecisko darbību, mežu izciršanu, grāvju rakšanu. Tā visa iespaidā Gauja pēdējos 500 gados palikusi par 20 — 30% platāka, šie procesi arī sanes Gaujā daudz smilšu, kuru transportēšanai upe patērē visu savu enerģiju. Gauja ir visduļķainākā Latvijas upe. Smiltis, ko upe pārvieto, veido pie grīvām tādus kā ragus — sauszemes izvirzījumus uz jūras pusi, kas labi redzami kartēs. Smiltis arī baro piekrastes pludmales, un Gauja palikusi vienīgā no mūsu lielajām upēm, kas piegādā jūrai daudz materiāla liedagu veidošanai, tāpēc arī uz Saulkrastu pusi aug tik skaistas kāpas. Daugavā šo procesu izbeidza vairāku HES uzbūvēšana, no Lielupes gadu desmitu gaitā ņemts ievērojams smilšu daudzums celtniecības vajadzībām, bet Ventas grīvu krietni pārveidojusi osta. Bažām par to, ka mūsu pludmalēs varētu izsīkt smiltis, gan nav pamata, jo tās nodrošina jūras valdošie vēji un straumes. Valdošo vēju un straumju ietekmē upju tecējums pie iztekas smilšainos krastos noliecas šo straumju virzienā. Vislabāk tas redzams Lielupē, bet pirms dažiem gadsimtiem Lielupe pat ieplūda Daugavā. Arī Daugavas izteka atradās piecus kilometrus tālāk uz austrumiem. Pa tagadējo Vecdaugavas atteku upe nesa ūdeņus līdz pat Vecāķiem, kur beidzot tie ieplūda jūrā. Tādu piekrasti redzēja mūsu senči vēl XVI gadsimta sākumā. Taču tā otrajā pusē Likteņupes ūdens kāda liela pavasara ledus sastrēgumu laikā atrada taisnāku ceļu uz jūru, bet Vecdaugava aizsērēja un kļuva kuģošanai nederīga. Lielupe atdalījās no savas lielās māsas un arī izveidoja jaunu grīvu tikai vēlāk, aptuveni pirms 300 gadiem. Pētnieki pieļauj, ka arī tagadējie Garezeri Lilastes apkaimē ir senās Gaujas gultnes paliekas. Arī Daugavas jaunā grīva sākotnēji krietni atšķīrās no tās, kādu to esam pieraduši redzēt tagad. Tā bija sekla, sazarojusies ar daudziem sēkļiem un visai nepastāvīga. Kopš XVII gs. sākuma, ceļot dambjus un padziļinot gultni, cilvēki pamazām Daugavas izteku padarīja pastāvīgu. Latvijā pavisam kopā ir aptuveni 12,5 tūkstoši upju, kas garākas par 10 kilometriem, un daudzu mazo upīšu stāsti nav mazāk interesanti. Visdabiskākā meandrējošā upe Latvijā ir Irbe; padomju laikā tā atradās slēgtā militārā teritorijā, tāpēc nav īpaši cietusi arī pagājušajā XX gs. Tā palikusi tikpat mežonīga, kāda bija Gauja pirms tūkstoš gadiem, stāsta G. Eberhards. Pēdējās izmaiņas tās grīvā bijušas gandrīz pilnīgi pretējas nekā lielajām upēm. XX gs. laikā tā pagarinājusi savu tecējumu ziemeļaustrumu virzienā paralēli jūras krastam pavisam par 950, bet no 1986. līdz 2000. gadam izmaiņas bija īpaši straujas — nieka 4 gadu laikā upe kļuva par 350 metriem garāka. Bijusi pat iecere pārrakt tās kādreizējo grīvu un atkal saīsināt upi, taču tas netika realizēts, jo bez nopietnu hidrotehnisku būvju celtniecības upe cilvēku rakumus tāpat neņemtu vērā, aizskalotu ciet un turpinātu tecēt, kā pašai ienāk prātā. Tiesa, 2001. gadā šoreiz nevis palu, bet rudens vētras iespaidā tā tomēr izrāva sev jaunu ieteku jūrā, atkal saīsinoties un pierādot savu neprognozējamību. Tādas upes, kas brīvi meandrējas, var būt bīstamas peldēšanai, pat pienākot tuvu pie krasta, tā nekādas dižās straumes iespaidu neatstāj. Visi zina, piemēram, ka Gauja ir viltīga. — Tomēr vispārsteidzošākā, visparadoksālākā Latvijas upe šajā ziņā ir Pededze, — stāsta G. Eberhards. — Gauja tikai kādās divās vai trijās vietās, piemēram, pie Ķūķu ieža, izgrauž 7 — 8 metrus dziļus atvarus, bet Pededze posmā no Gulbenes–Rēzeknes ceļa līdz Lubānas–Rēzeknes ceļam visos līkumos veido milzīgus atvarus, un gandrīz katrs ir 7 — 8 metrus dziļš. Pededze ir tikai kādus 15 — 20 metrus plata, bet Gauja var būt pat līdz kādiem 200 metriem. Tas tāpēc, ka Pededzes gultni veido ļoti smalks putekļains pamats, kuru ūdens ātri aizskalo projām. Turpretī Gaujas smilšainie krasti vienā vietā noskalojas, citā savukārt atkal uzkrājas. Neprognozējamās meandru sistēmas, vecupes un saliņas, kas veicina ledus sastrēgumu rašanos, upju patvaļīgums cilvēkam nekad nav īsti paticis, jo tas apgrūtina viņa saimniecību. Taču dabisko upju krasti, kas cilvēkam bieži vien ir neizmantojami un bīstami, ir nepieciešami dabā, jo ir unikāla dzīvesvieta daudzām putnu un citu dzīvnieku sugām. Ķemeru nacionālajā parkā, piemēram, šogad sāks īstenot Latvijai unikālu projektu — dabiskās, nepastāvīgās gultnes atdošanu savulaik meliorācijas grāvī pārvērstajai Slampes upītei. Bet citādi lielas pārmaiņas ģeogrāfiskajā kartē nākotnē diez vai varam sagaidīt. Grandiozi plūdi parasti notiek pēc kādas aukstas, sniegiem ļoti bagātas ziemas, pēc kuras nāk straujš pavasaris, un tad arī kāda upīte var mainīt savu tecējumu. No lielajām upēm uz tādu triku spējīga vairs vienīgi viltīgā Gauja. Visai interesanta vieta ir arī Lielupē pavisam blakus dzelzceļa sliedēm pie Dubultu stacijas, kur upe met līkumu jūras virzienā. Tur atrodamas dziļākās Latvijas iedzelmes, tās gan nostiprinātas ar hidrotehniskām būvēm, tomēr to stāvokli der laiku pa laikam pārbaudīt, saka G. Eberhards.