Tā tas bija. Vilis Lācis (36)

Un te nu sākas cienījamā akadēmiķa pretruna. "Snečkus represijās pret nacionāli noskaņotajiem lietuviešiem bija daudz vairāk iesaistīts nekā Lācis pret latviešiem. Bet Snečkus atkal savukārt centās saglabāt Lietuvas identitāti…". Un tālāk: "Vili Lāci 1959. gadā atstādināja Arvīds Pelše. Jā, Lācis bija ļoti populārs rakstnieks, un to jau noliegt nevar. Taču šobrīd daži iestājas par viņa simtgades svinēšanu 2004. gada maijā. Tomēr Lācis nav gluži tas pats, kas Knuts Hamsuns — ne talanta, ne politiskās darbības ziņā… Manuprāt, pēc 50 gadiem Lāci spēs izvērtēt objektīvāk. Bet, kamēr dzīvi tie, kuri cietuši represijās, par Lāča jubileju būtu pareizāk paklusēt." Nē, pusgadsimtu neklusēsim, jo tad sen vairs nebūs arī dzīvo liecinieku! Ļaunuma pamatnostādnes — kaimiņvalstī Man liekas, ka daudzas mūsu nelaimes ir saistītas ar to, ka nezinājām, kāda ir Padomju Savienība, arī komunisti pagrīdnieki, pat tādi kā V. Lāča brālēni — ideālisti Brieži neapjauta, kas īsti ir šī milzīgā kaimiņvalsts, kura slepkavoja tūkstošus miera laikā un bez apdoma izdzēsa miljoniem dzīvību vairākos karos līdz pat visbriesmīgākajam — Otrajam pasaules karam. Pielūgtie tētiņi — Ļeņins un vēlāk Staļins — vienmēr bija ļaunuma pilni pret tiem, kuri kaut vai par nieku nedomāja kā viņi. 20. — 30. gadu padomju dokumenti ir pārpilni ar norādījumiem: "Rfpybnm!". Nošaut, cik vien var, mācītājus! Ekspropriēt (''rcghjghbbhjdfnm). Vai šīs ļaunuma, iznīcības pamatnostādnes varēja apstāties pie Baltijas valstu robežām? Nē! Bet nu par J. Škapara interviju "Latvijas Avīzei" 2003. gada 27. janvārī. J. Škapars bija ilggadējs partijas sekretārs, arī RS. Un pēc tam cienījamā laikraksta "Literatūra un Māksla" redaktors. Nu vada Inteliģences apvienību, jo līdz ar atmodas sākumu itin viegli pārnāca otrajā ierakumu pusē. Intervijā viņš pareizi atzīst, ka "viss notika ciešā sadarbībā ar Maskavu", "viss bija zem uzraudzības", ka "Maskava sākums — Rīga turpinājums un variācija", ka pat pret vismazāko progresu cekai bija "agresīva un ļauna attieksme", ka Vosu neapmierināja pat frontinieks Lukss un līdzīgas radošas personības. Atbildot uz Krustiņa kunga jautājumu, pieredzējušais "partijnieks" saka: "Ar V. Lāci darbā neesmu saskāries, bet, protams, toreiz daudzu apziņā viņš bija populārs autors. Domāju, ka par viņu jāizdara vēl nopietnāki pētījumi nekā jau publicētie. Šī personība varētu būt spēlējusi klaji prettautisku politiku un patiesībā V. Lācis bija konformists, kurš nerēķinājās ar to, kā Latvija un Latvijas tauta izdzīvos. Jā, viņam pašreiz tuvojas ļoti apaļa jubileja, bet, pirms to svinēt, ir jāapdomājas, ka šajā gadījumā neder neviens salīdzinājums — arī ar A. Upīti un J. Sudrabkalnu. V. Lācis ieņēma ļoti augstus amatus un teikt, ka viņš pie deportācijām stāvēja malā un visu izšķīra pirmais sekretārs vai čeka, būtu diezgan vieglprātīgi. Gribu pieminēt vēl vienu pagātnes atmiņu akcentu, proti, ka lielai daļai cilvēku ir tieksme atcerēties to labo, bet slikto krietni mazāk, un tāpēc es domāju, ka Lāča persona ir īpašas pētniecības vērta." Tātad pētnieki vēl neko vērā ņemamu nav pateikuši, taču biedrs Škapara kungs jau labi zina, ka Lācis bijis konformists, kurš ne ar ko nerēķinājās! Lācis nebija elitē Bet nu ieskatīsimies ļoti interesantajās bijušā Latvijas ģenerālprokurora un vēlāk arī PSRS justīcijas padomnieka J. Dzenīša memuāros, kuri iznākuši gan Maskavā, gan latviski Rīgā 2002. gadā — "Sava laikmeta vilnī". Grāmatā svarīgu vietu ieņem uz reāliem notikumiem balstītā atziņa, ka straujā vērtību nomaiņas procesā daudzi it viegli apsvieda kažokus, radās asas pretrunas, sarežģītas situācijas, kuras visā pilnībā izmantoja Maskavas uzticības personas. Kā tieslietu ministrs, kā republikas ģenerālprokurors viņš saskārās ar Maskavas deleģētiem CK 2. sekretāriem N. Beluhu, V. Soboļevu, V. Dmitrijevu, kuri pilnībā ignorēja visu latvisko, un arī CK sekretāriem — latviešiem E. Auškapu, A. Drīzuli, I. Andersonu, V. Čemmu, R. Verro, kuri runāja tikai… krieviski. Krievijas latvieši, varbūt represiju iebiedēti, pat publiskos pasākumos, sēdēs, sapulcēs runāja krieviski. "Maskavas acis" lielākoties nāca no PSKP CK aparāta. Pat CK pirmie sekretāri viņiem pakļāvās, jo "komisāri" regulāri ziņoja Maskavai, kas notiek uz vietas un vai 1. sekretāri atbilst saviem amatiem. Bet tie attālinājās no tautas vispār — specveikali, specpoliklīnikas, slimnīcas, ēdnīcas utt. "Katrā ziņā, raksta J. Dzenītis, "jaunā elite atšķirībā no iepriekšējās necentās pat maskēt savu plēsonīgo dabu". "Bija tādi PSKP biedri, kuriem ne tikai komunistiskas, bet vispār jebkādas idejas bija vienaldzīgas un partijas biedra karte vajadzīga tikai tādēļ, lai vieglāk būtu īstenot savus personiskos pašlabumu centienus." Un vēl: "Partijas bosiem un biroja locekļiem piederēja visa vara un teikšana. Labas attiecības ar šo eliti bija zelta vērtas". "… bez pamatīga skandāla tāda Maskavas uzticības persona nebija aizraidāma". Vilim Lācim ar šo eliti nekad nav bijusi tuva saskare. Pēc Maskavas pavēles Vēl dažas J. Dzenīša atziņas: "Sākumā mums, prokuratūras darbiniekiem, nebija pieejami ar norādi "pilnīgi slepeni" apzīmētie vissavienības partijas un valdības orgānu lēmumi, uz kuru pamata tika pieņemti lēmumi republikās un notika izsūtīšana… Kā vēlāk uzzinājām, tieši PSRS partijas un valdības orgāni noteica, cik daudz budžu ģimeņu jāizsūta no katras republikas". "Vislielākais ļaunums padomju varai un tās autoritātei tika nodarīts ar nelikumīgajām represijām, kas tika vērstas pret veselām tautām, tautībām un atsevišķiem pilsoņiem. Tam bija divējādas sekas un abas vienlīdz postošas… modināja naidu pret PSKP un Padomju Savienības vadītājiem un, no otras puses, tas padomju cilvēkus iebaidīja tā, ka tie vairs neuzdrīkstējās ne brīvi runāt, ne brīvi domāt." Taču tā nebija pirmā reize, kad arī no Latvijas izsūtīja tūkstošus. Kā savā ļoti precīzajā rakstā min vēsturnieks J. Riekstiņš ("LA", 2004., 22. janv.): "Visas deportācijas akcijas bija ļoti stingri noteiktas no Maskavas. Tur viss bija reglamentēts — kad, cik, no kurienes, uz kurieni. Pēc Maskavas pavēles LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki jau sāka kārtot izsūtamo uzskaites lietas. Tās gatavoja līdz 17. martam. Tikai tad LPSR Ministru padome pieņēma formālu lēmumu par izsūtīšanu. Kad V. Lācis parakstīja šo lēmumu, Krievijā jau viss bija gatavībā — vagoni, konvoji utt. "Latvijā sabrauca pilns ar operatīvajiem čekas virsniekiem. Ne jau te uz vietas kāds deva rīkojumu sākt deportāciju…" — raksta J. Riekstiņš. 1941. gada izsūtīšanas pamatojās uz VK(b)P un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu nr. 1299-526 ss, kurš attiecās ne tikai uz Baltiju, bet arī uz citiem Padomju Savienības reģioniem — Rietumu Ukrainu, Rietumu Baltkrieviju un Moldāviju. Politiskais mērķis bija viens — "sociāli svešu elementu izsūtīšana", tieši Baltijā bija uzskaitīti deviņi punkti, tajā skaitā prostitūtas un, protams, kontrrevolucionāri, bagātie, virsnieki, pat ierindas policisti un cietumu personāls utt. Pavisam 5521 ģimene ar 9546 cilvēkiem. 1945. gadā bez pamatojuma — 675 vācu tautības pilsoņi. Bet 1949. gadā deportācijas notika, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu nr. 390-138 ss (ss — cjdthityyj ctrhtnyj — pilnīgi slepeni). Pakļaujoties šim lēmumam LPSR Ministru padome pieņēma divus lēmumus 1949. g. 17. 3. I. nr. 382 (p. sl.) par 10 000 budžu ģimeņu izsūtīšanu un vēl 24.3 nr. 297 — par izsūtīto mantas konfiskāciju. Abi noformēti ar V. Lāča un lietu pārvaldnieka I. Bastina parakstiem. 1947. gada 27. augustā jau bija pieņemts lēmums nr. 761 par budžu saimniecību pazīmēm un to, kādā kārtībā tām uzliekami nodokļi. Pēc šīm pazīmēm "budži" bija katra daudzmaz turīga Latvijas ģimene. Lāča slēpšanās Taču toreizējie PSRS vadoņi — Staļins, Molotovs, Kaganovičs — ieteica vēl pastiprināt teroru. Jo arī Latvijā nevarot apturēt bandītismu, kuru atbalstot kulaki. Bet kaut arī paši čekisti rajonos teica, ka akcijas ir nelikumīgas, partorgi un izpildkomiteju priekšsēdētāji turpināja sarakstus sūtīt "uz augšu". Ļoti ļauna izrādījās Maskavas atsūtītā censoņa, republikas ģenerālprokurora S. Mišutina loma, kurš personīgi un neatlaidīgi spieda uz Latvijas augstākajām amatpersonām. J. Kalnbērziņš viņam beidzot padevās. A. Kirhenšteins turpināja visādiem līdzekļiem pretoties, glāba daudzus cilvēkus, bet abiem nebija kur sprukt, kaut gan likums bija viņu pusē — tā neesot viņu kompetence, galvenais — Ministru padome. V. Lācis gan tolaik izdarīja neparastu gājienu, kuru aprakstīju "Par un ap Vili Lāci" grāmatā "Figūras uz fona": viņš uz trim dienām noslēpās… aktieru N. Mūrnieka un I. Mitrēvices dzīvoklī, uz kurieni viņu ar divām ceļasomām aizveda šoferis Jēkabs Rudgalvis. Pēdējais man vēl pastāstīja, ka vedis Lāci gar izsūtāmo ešelonu, ka Lācis bargi pavēlējis izlaist no vagoniem atsevišķus cilvēkus. Taču Lācis nebija vienīgā augstā amatpersona, kurai draudēja jaunās varas represijas. Arī izcilais mežkopis profesors J. Vanags, Lāča valdības loceklis, tāpat dabūja slēpties. Stāstīja man, ka "tajās trīs dienās Lāča, manā un vēl citos kabinetos bija atslēgti telefoni. Bet telefoni klusēja arī CK kabinetos. Trīs dienas cirkulēja versija par Lāča smagu saslimšanu…" Cekas nemīlēts Ka Lācim bija ļoti sliktas attiecības ar LKP CK, par to liecina arī norises manas doktora disertācijas laikā. "Kāpēc jūs nesaprotat, ka pirmskara Lācis mums nav vajadzīgs," man pieņemamajā telpā teica CK sekretārs A. Drīzulis, kurš visādi kavēja aizstāvēšanu pēc tam, kad CK uzlika arestu manai grāmatai "No tautas tautai". Tā bija patiesi dramatiska aizstāvēšana līdz pat klajai aģitācijai balsot pretī. Cekas biedriem šis gājiens neizdevās. Atcerēsimies, kādu troksni biedrīši no "lielās mājas" sacēla ap romānu "Uz jauno krastu!". Ar kādu nolūku? Bet vēl agrāk? Frontes biedrs uzaicināja mani PSKP CK arhīvā ielūkoties "Lāča lietā". Te izlasīju A. Pelšes ziņojumus par V. Lāci, kurš, starp citu, esot uzrakstījis arī klaju… fašistisku sacerējumu "Ceļojums uz Kalnu pilsētu", galvenajā varonī izsmiedams… Marksu! Jā, šo varoni sauca — Skrams, bet, otrādi lasot, patiesi iznāca Markss. Citā Pelšes "vēstulē" bija teikts: "Lācis ir buržuāziskais nacionālists…". Un vēl vesels partijas lamuvārdu komplekts! Un ar kādu mīļu smaidiņu A. Pelše pēc 1959. gada notikumiem pavēstīja Lācim, ka viņš vairs nav Ministru padomes priekšsēdētājs! V. Lāci rupji izraidīja no politiskās aprites kā… nacionālistu. Var jau arī pārbaudīt, ar ko un kā Lācis ir parakstījis pavēles. Vairākkārt tiekoties ar viņu Ministru padomē, redzēju, ka viņš parakstās vai nu ar zilu pildspalvu vai zilu, resnu, tā saucamo galdnieka zīmuli, kuru bieži vajadzēja asināt. Bet manā klātbūtnē ir nākuši kancelejas darbinieki ar faksimilu, kurš, izrādījās, tur ir glabājies. Tā nu, bez kontroles, bez pētījuma, viņam pārmet arī pavēli par ģenerāļa J. Baloža izraidīšanu no Latvijas 1941. gadā. Ka tie ir klaji meli, man apstiprināja arī Lāča vietnieks Vilis Krūmiņš: "Manā rīcībā nav šādu faktu. Es tam neticu." Populārs rakstnieks Par to, ka Lāča vārds ir cieši saistīts ar traģiskām norisēm, liecina arī briesmīgā diversija ar liftu, kad viņa vietā gāja bojā mīļotais dēlēns Ojārs — Olītis. Arī Maskavai viņš bija svarīgs tikai kā populārs rakstnieks. Tāpat kā Latvijai kādreiz valdībā bija vajadzīgs Rainis. Lācis bija pelnīti populārs visās tajās 44, pat retajās pasaules valodās, kurās iznāca viņa grāmatas. Un mēs nedrīkstam neizmantot tādas kultūras vērtības, kādas viņš ir radījis. Nekas nav pārvēršams par nebijušu, jo cilvēks ir saistīts ar laiku, kurā dzīvojis. Nekas nedraud tikai tam, kas nav personība. Bet arī vislielākajai personībai totalitārā vara ir neprognozējams ļaunums. …Reiz, sēžot uz soliņa manā dārzā Murjāņos un lūkojoties uz Gaujas zemieni, Lācis tā klusām sacīja vārdus, kuri man vēl šodien skan ausīs: "… un ļaudis sacīs: te kādreiz bija Latvija…" Tā bija — vilšanās atziņa! Vilis Lācis ir neatņemama nacionāla bagātība un viņa simtgades svinēšana mūs tikai cels pasaules acīs!