Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daži to sauc par apkaunojošu monstru lielvalsts galvaspilsētas sirdī, citi par komunistiskās pagātnes atraugu, bet citi to joprojām dievina. Daži vēlas to klusi aizvākt, citi sola aizstāvēt ar ieročiem rokās. Tomēr, it kā spītējot komunisma sabrukumam, Ļeņina mumificētais ķermenis nesen mierīgi sagaidīja savu 80. gadadienu kopš dzīves gaitu pārtrūkšanas un pēcnāves eksistences sākuma, joprojām atrodoties savā postenī – Maskavas Sarkanā laukuma marmora mauzolejā.
Pirms pāris nedēļām apritēja 80 gadu kopš krievu revolucionāra Vladimira Iļjiča Ļeņina nāves – kā zināms, krievu proletariāta vadonis nomira 53 gadu vecumā 1924. gada 21. janvārī. Kamēr Krievijas sabiedrībā pēdējos gadus norit emocionālas debates par mūmijas nākotni, zinātnieki vienā mierā turpina īstenot gadu gaitā pārbaudītās procedūras, kas nepieciešamas, lai Ļeņins joprojām būtu pieejams apskatei. Vienīgās būtiskās izmaiņas viņu darbā ir fakts, ka mauzoleja darbiniekiem vairs nav jābaidās no nāvessoda kādas kļūmes dēļ. Vēl gadsimtu? Kaut gan Ļeņina iebalzamētais ķermenis tiek vannots tikai reizi 18 mēnešos, tās joprojām ir pasaulē viskoptākās cilvēka mirstīgās atliekas. Mauzoleja vadība nesen paziņoja, ka proletariāta vadoņa mūmija šausminošajā padomjlaiku svētnīcā pie Kremļa sienas varētu atrasties vēl vismaz gadsimtu. Ķermeņa pārbaudes liecina, ka tas ir izcili labi saglabājies, un nav nekādu pazīmju, ka mūmija varētu "sabojāties", izteicies Valērijs Bikovs, kura vadītā 15 zinātnieku komanda rūpējas par izstādi, ko daudzi pasaulē uzskata par šaušalīgu, bet vesela paaudze joprojām uzskata par apjūsmas objektu. Reizi pusotrā gadā, parasti pavasarī, mauzolejs tiek slēgts un Ļeņina mirstīgās atliekas pārvieto uz laboratoriju, kas atrodas turpat mauzoleja ēkā. Tur mūmija tiek iegremdēta speciālā šķīdumā, kurā atpūšas veselu mēnesi. Pēc tam Ļeņins atkal tiek apģērbts un novietots savā ložu necaurlaidīgajā stikla zārkā, un, kaut gan garās rindas ir palikušas vēsturē, joprojām netrūkst cilvēku, kas nāk to apbrīnot. Mauzoleja zinātnieku darbā nav nekāda satraukuma, jo līdz šim nav apstiprinājušās prognozes par nepatīkamo iznākumu, kas viņus it kā sagaidot. Pagaidām viss notiek pēc viņu prāta, turklāt gadu gaitā tehnika ir uzlabota un izmantota arī citu mirušu līderu iebalzamēšanai. Šobrīd Krievija Ļeņina ķermeņa aprūpei un apsardzei ik gadus iztērē pusotra miljona dolāru. Mūmijas vēsture Kad Ļeņins nomira, viņa smadzenes, acis un iekšējie orgāni tika izņemti, bet ķermenis ievietots speciālā kabīnē Sarkanajā laukumā. Šādu pavēli deva neviens cits kā tālaika sabiedrību šausminošais slepenpolicijas šefs Fēlikss Dzeržinskis. Vairākas nedēļas proletariāta varoņa mirstīgās atliekas uzturēja formā sals, kas toziem bija ļoti stiprs, kamēr no visas Padomju Savienības uz Maskavu plūda delegāciju delegācijas, lai atdotu pēdējo godu savam līderim. Protams, tolaik neviens vēl nezināja, ka steigties nebija nekādas jēgas, jo drīz vien tika pieņemts lēmums, ka revolucionāra mūmijai ir pastāvīgi jābūt pieejamai publiskai apskatei, lai tā spētu "iedvesmot pasaules proletariātu uz jauniem varoņdarbiem". Kad pienāca pavasaris un cēlās gaisa temperatūra, kļuva skaidrs, ka Ļeņina mūmiju nāksies mākslīgi sasaldēt vai iebalzamēt. Tā kā tālaika Maskava bija pakļauta pēkšņiem elektrības zudumiem, kas varēja izjaukt iesaldēšanas darbus, Dzeržinskis izlēma par labu ķīmijai, raksta aģentūra dpa. Divi zinātnieki – mediķis Vladimirs Vorobjovs un ķīmiķis Boriss Zbarskis – ķērās pie darba. Pirms tam gan abi pieprasīja garantijas, ka viņi netiks nogalināti, ja kaut kas viņu darbā noies greizi. Bija arī pēdējais laiks. "Ķermeņa izmaiņas jau bija tālu progresējušas, parādījās tumši un sausi plankumi, ar kuriem bija grūti tikt galā... bija nepieciešama radikāla un apņēmīga rīcība," nesen dokumentālā filmā stāstīja zinātnieks Jurijs Lopuhins, kurš rūpējās par Ļeņina mūmiju no 1951. gada. Strādājot pagaidu kapenēs, abi vīri iespēju robežās atjaunoja Ļeņina iepriekšējo izskatu, lietojot balzamu, kas tika veidots no vispārizplatītām ķimikālijām, glicerīnu un kādu elastīgu hidratantu, kas tika izmantots kosmētikā, kā arī kālija acetātu, kas absorbēja gaisa mitrumu. Tā kā abi zinātnieki joprojām baidījās, ka tiks nogalināti, kad būs pabeiguši savu darbu, viņi radīja iespaidu, ka lietojuši sarežģītu ķīmisku formulu, kas ir zināma tikai viņiem diviem. Tādējādi Zbarska vadītā komanda kļuva neaizstājama un, piemēram, kad Padomju Savienība iesaistījās karā ar nacistisko Vāciju, kopā ar visu Ļeņina mūmiju tika nogādāta drošībā – Sibīrijas rietumu pilsētā Tjumeņā. 1945. gada martā viņi atgriezās Maskavā. Ļeņina ķermenis tad atrada sev mājvietu koka mauzolejā, bet vēlāk – daudzām paaudzēm tik pazīstamajā marmora celtnē, kas tur atrodas vēl šobaltdien. dpa raksta, ka ikviens, kurš vēlākos gados rūpējās par mūmijas stāvokli, atradies nepārtrauktās bailēs, pat neraugoties uz rutīnveida darbībām, kas bija jāveic. Protams, viņi nebaidījās no mūmijas, viņi baidījās par to, kas ar viņiem notiktu, ja Ļeņina mirstīgo atlieku reprezentatīvā stāvokļa uzturēšanas darbs izgāztos. "Kad es tur strādāju, arī es kā ikviens cits biju pastāvīgi uztraucies, nobijies – Dievs, nepieļauj, lai kaut kas noietu griezi," atceras Zbarska dēls Iļja, kurš apkopa Ļeņina mūmiju no 1935. līdz 1952. gadam. Citi dižie vadoņi Vēlāk padomju līdera balzamētāju zināšanas tika izmantotas itin efektīvi – gadu gaitā arī citiem dižajiem vadoņiem tika liegta iespēja pilnvērtīgi doties aizsaulē. 1949. gadā tika iebalzamēts arī Bulgārijas līderis Georgijs Dimitrovs, 1952. gadā Mongolijas Čoibalsans, bet pēc gada – Čehoslovākijas līderis Klements Gotvalds un pats padomju diktators Josifs Staļins. Kā zināms, Staļina mirstīgās atliekas 1961. gadā tomēr tika apglabātas pie Kremļa sienas. Tomēr ar to komunistu līderu mumificēšanas vēsture nebeidzas – 1969. gadā tika iebalzamēts arī Ziemeļvjetnamas līderis Ho Šimins, 1979. gadā – Angolas Agoštiņu Netu, un beigu beigās arī Ziemeļkorejas dižais līderis Kims Irsens, kurš tika saglabāts mūžībai tikai pirms desmit gadiem. Pieci no minētajiem astoņiem iebalzamētajiem līderiem vēlāk tomēr tika nodoti zemei. Publiskai apskatei palika pieejams tika Ļeņins, kā arī Vjetnamas un Ziemeļkorejas līderi. Starp citu, daži no mauzoleja vienības pieredzi vēlāk lika lietā peļņas nolūkā, atjaunojot mirušu kriminālo autoritāšu un biznesmeņu sejas, lai būtu iespējams viņu mirstīgās atliekas bērēs novietot atvērtā zārkā arī pēc bojāejas vardarbīgā nāvē. Apbedīt vai klonēt? Par spīti balzamētāju sniegtajām garantijām, ka Ļeņina mūmija paliks pašreizējā stāvoklī simt gadu, šobrīd neviens nevar pateikt, cik ilgi tā vēl atradīsies Sarkanā laukuma mauzolejā. Jau drīz pēc Padomju Savienības sabrukšanas 1991. gadā pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins plānoja Ļeņinu apglabāt Sanktpēterburgā, tomēr viņam nācās šo nodomu atmest, kad radikālie komunisti un viņu atbalstītāji zvērēja mauzoleju aizstāvēt. Vienīgais, ko Jeļcins nodarīja pāri mauzoleja faniem, bija godasardzes atcelšana. "Mums tas ir jāaizstāv kā svēta mūsu tēvzemes vieta," janvāra beigās mītiņā Sarkanajā laukumā solījumus ar spēku aizstāvēt Ļeņina mūmiju atjaunoja mūsdienu komunistu vadonis Genādijs Zjuganovs. "Neviens normāli domājošs cilvēks pat nevarētu runāt par šādu priekšlikumu, kur nu vēl to izvērtēt. Ikvienam, kam ir kaut mazliet sirdsapziņas, ir jārespektē vēsture tāda, kāda tā ir bijusi." Iespējams, tieši komunistu nepiekāpības dēļ arī līdzšinējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzskata par labāku Ļeņina jautājumu necilāt, jo nevēlas saniknot daļu vēlētāju, kurus pēdējo gadu laikā ir izdevies pārvilināt no komunistu atbalstītāju rindām. Turklāt Putina centieni Krieviju atkal padarīt par lielvalsti viņam neļauj aizvākt iepriekšējo gadu iztēlotās varenības simbolus. Ļeņina mauzolejs, virs kura komunistu režīma līderi gadu desmitiem ilgi pieņēma svinīgās svētku demonstrācijas un militārās parādes, neapšaubāmi ir viens no šiem simboliem. Pēdējos gados Putins vairākkārt izteicies, ka Ļeņins pagaidām paliks savā mauzolejā. Tomēr neapklust aicinājumi beidzot aizvākt mūmiju no Krievijas galvaspilsētas sirds un Ļeņinu apglabāt Sanktpēterburgā blakus viņa mātei, kā revolucionārs pats vēlējās pirms savas nāves. "Viņa ķermenim nav jābūt pielūgsmes objektam. Protams, tas ir jāaizvāc un jāapglabā," piekrīt arī Iļja Zbarskis. Starp citu, Zbarskis pirms dažiem gadiem arī pauda bažas, ka kādam varētu ienākt prātā Ļeņinu klonēt, jo tas principā esot iespējams. "Diez vai ir jēga klonēt tādu nežēlīgu cilvēku, kurš bija tik ļoti tendēts uz citu cilvēku iznīcināšanu," uzsvēra Zbarskis. Politiskie analītiķi tomēr norāda, ka Ļeņinam dažus gadus vēl jāpaliek savā vietā, vienkārši nogaidot, kamēr apmirs paaudze, kas uzaugusi proletariāta vadoņa kulta gaisotnē. Pēc tam viņu beidzot varēs mierīgi nodot zemei.