Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
2000. gada 14. jūnijā uz aizdomu pamata par 1999. gada 8. oktobrī izdarītu zādzību arestēja Rostislavu Vasjučenko, dzimušu 1973. gadā, krievu, LR pilsoni, agrāk netiesātu, neprecējušos, ar vidējo tehnisko izglītību, ar pastāvīgu dzīves vietu, nestrādājošu.
SORECS rīcībā ir divi dokumenti: 1. 2003. gada 14. aprīļa Rīgas apgabaltiesas lēmums, ar kuru Rostislavs Vasjučenko atzīts par vainīgu pēc LR KL 176. panta 4. daļas un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 9 gadiem. Tiesnesis – Boriss Geimans. Piesēdētāji - L. Biļevska, E. Šalbis. Prokurore – I. Garanča. Advokāte – E. Purmale. 2. LR Augstākās tiesas 2003. gada 2. septembra lēmums, ar kuru Rostislavam Vasjučenko apgabaltiesas spriedums atstāts nemainīgs – 9 gadi cietumā. Tiesas priekšsēdētāja – A. Nusberga. Tiesneši – I. Bičkovičs (arī Latvijas Tiesnešu biedrības priekšsēdētājs), P. Opincāns. Prokurore – I. Zemīte. Advokāte – E. Purmale. Ja 2003. gadā Latvijas Republikā cilvēkam tā var piespriest 9 gadus, tad katram no mums ir jāapzinās - neko tiesisku no šīs valsts nevar gaidīt. Un arī Tu vari būt nākamais, kuram skan mūsu „demokrātiskās” tiesas zvans! Protams, SORECS nebija tiesā. Bet tiesas spriedums ir dokuments, ko sludina Latvijas Republikas vārdā, un, to izlasot, ir jābūt skaidram, kā mēs Latvijas Republikā dzīvojam, – ļoti slikti dzīvojam. Un kamēr visi kopā kā aitu bars klusēsim, tikmēr pa vienam katrs no mums var nokļūt Rostislava Vasjučenko vietā. Kas notika 1999. gada 8. oktobrī? Apgabaltiesas lēmumā ir rakstīts: a/s „Latvijas jūras medicīnas centrs” Rīgā, Patversmes ielā 23 pie administratīvā korpusa piebrauca automašīna „Moskvičs 2140”, no kura izkāpa a/s kasiere Rasma Kasima, atstājot mašīnā melnu tirgus somu, kurā esot bijuši algu izmaksām domāti 25025 lati, un devās uz administrācijas māju, mašīnā atstājot šoferi Konstantīnu Pobjaržinu ar visu naudas somu un pa ceļam piestājot parunāt ar kādu Rasu Repinu, kas tur gājusi pa teritoriju. Tālāk tieši tajā momentā no stūra esot iznākuši 2 vīrieši, ģērbušies vienādās pelēkās drēbēs, džinsos, kurtkās, vienādās (!!!) kurpēs (tā visā nopietnībā fiksēts kasieres liecībās), viens no viņiem bijis ar melnām brillēm uz acīm. Tajā brīdī Repina iekliedzās un Kasima ieraudzīja, ka briļļainais piegāja pie šofera un izvilka pistoli melnā krāsā un teicis „Gulēt! Nekustēties! Klusēt!” Pobjaržins paklausīgi apgūlies uz sēdekļa ar seju uz leju. Kasima spērusi soli mašīnas virzienā. Tad arī otrs izvilcis pistoli un teicis: „Stāvēt!” Kasima aiz bailēm pagriezusi muguru un, kad pēc minūtes atkal paskatījusies uz šoferi, vīrieši ar somu rokās skrējuši uz vārtu pusi. Un viss! 25 tūkstoši latu izkūpēja zilā gaisā. Bet kā Vasjučenko tika atrasts tikai 2000. gada 14. jūnijā – pēc 9 mēnešiem? Par to spriedumā ne vārda! Nevajag būt juristam, lai saprastu, ka „notrāpīt” uz somu, pilnu ar naudu, var tikai ar uzrādīšanu un nekā citādi. Nav jau runa par to, ka visi naudas pārvadāšanas noteikumi ir nu taisni kā speciāli pārkāpti – sagrabējis „Moskvičs”, tirgus soma, bailīga kasiere ar šoferi, no civilizētas naudas pārvadāšanas ne vēsts... Spriedumā ir teikts, ka šis pats Vasjučenko, kurš savu vainu nav atzinis, „nenoskaidrotā vietā un laikā un ar nenoskaidrotu personu (otrs vīrietis nav atrasts) ir vienojušies aplaupīt...” Kā šajos apstākļos var noskaidrot vienošanos? Spriedumā ir tikai teikts, ka itin viss balstās uz kasieres Rasmas Kasimas "fenomenālo" atmiņu – viņa dažu minūšu laikā, runājot ar citu sievieti, pat kurpes vienādas diviem vīriem sazīmēja, tādēļ viņai nebija grūti pēc 9 mēnešiem simtprocentīgi noteikt, ka vīrietis melnajās brillēs (!) bija nelaimīgais Vasjučenko un viņa mājās atrastās daudzās (!) plastmasas pistoles (bērnu rotaļlietas), ir tas melnais ierocis. ar kuru ir tēmēts uz šoferi. Un viss. Nekas cits spriedumā nav minēts. Bet ko tad Vasjučenko? Viņš savu vainu neatzīst un pēc tiesas domām ir „noziedzies” arī ar to, ka atšķirībā no Rasmas Kasimas nevarēja pēc 9 mēnešiem precīzi pateikt, kur bijis 1999. gada 8. oktobrī 11.20. Vai jūs to varētu atcerēties? Apgabaltiesas spriedums ir uzrakstīts tikai un vienīgi balstoties uz tiesneša Geimaņa pieņēmumiem un satur tikai frāzes: „nav pamata neticēt” (tas, protams, ir kasierei), „varēja būt” un tml. Pusstundu garā telefona sarunā 26.11.03. ar tiesnesi Borisu Geimani SORECS izdevās uzzināt viņa viedokli par to, ka „nav jau tik svarīgi, kā viss formulēts”, svarīgi, ka viņš esot „pārliecināts, ka kasiere Rasma Kasima sakot taisnību”. SORECS iebildumi, ka formulējums un precizitāte tiesvedībā ir vissvarīgākie un viņa „iekšējā balss” bez attiecīga „fundamenta” nevienu neinteresē, tiesnesis Geimans atbildēja pavisam negudri: „Bet ja divi cilvēki (Kasima un Vasjučenko) kaut ko saka, kādam no viņiem taču ir jātic?!” Augstākajā tiesā, kas atstāja šo spriedumu spēkā un atzina par ļoti kvalitatīvu, SORECS 26.11.03. sazvanīja tiesnesi Bičkoviču un vērsās pie viņa kā pie LR Tiesnešu biedrības šefa. Bičkovičs kā cilvēks, kurš par tiesnesi esot ievēlēts uz mūžu, uz mums, vasjukevičiem, skatās ar pārcilvēka nicinājumu un neizpratni par to, kurš te grib traucēt tiesu viņa cēlajā personā. Tas arī saprotams – Augstākās tiesas vienīgā vēlēšanās ir pagātni neaiztikt, tagadni netraucēt. Tādēļ atšķirībā no tiesneša Geimana, kuram kā tiesnesim Bičkovičam mūža alga un indulgence nav nodrošinātas, bija lakonisks: viņam esot citas lietas, ko darīt; lai vasjukeviči gaidot - lēmums stāšoties spēkā un būšot visiem obligāts. Deviņi cilvēka dzīves gadi un taisnība Bičkovičam nav motivācija kaut ko uzzināt. Pretēji nospiedošā Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedoklim (ko mēs labi redzējām arī raidījuma „Kas notiek Latvijā?” balsošanā), Latvijas Tiesnešu biedrības priekšsēdētājs ir apmierināts ar savu tiesnešu darbu. Abu instanču tiesu lēmumu kopijas vēl šonedēļ saņems Latvijas prese. Bet lasītājiem vēlreiz „lieku pie sirds”: tiesas lēmums praktiski nav atceļams. Tādēļ katru reizi, kad jūs pierunā klusējot gaidīt, cerēt uz nākamās instances spriedumu, atcerieties – vairumā gadījumu tā tiek vilkts laiks, lai pēc tam neviens jums vairs nevarētu palīdzēt. To vēlreiz pierāda arī Rostislava Vasjučenko lieta – kur viņa ģimene bija ātrāk? Tagad nelaimīgajam cilvēkam palīdzēt būs grūti.