Svētku šajā raidījumā mums patiešām daudz. Pagājšnedēļ Venēcijā atklāja jubilejas, 60-to, kinofestivālu. Pasaules vecākajā filmu skatē līdzās Larsa fon Trīra un Sofijas Kopolas darbiem pirmo reizi un uzreiz konkursā būs skatāms arī latviešu kino. Venēcijā savas filmas Pitons pirmizrādi šobrīd gaida režisore Laila Pakalniņa ar kolēģiem.
Latvieši Venēcijas kinofestivālā (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Notikums
Ar amerikāņu dīvaiņa Vūdija Allena filmu Anything Else – “Vēl kaut kas” trešdien tika atklāts Venēcijas filmu festivāls. Šajā nedēļā kanālu pilsētai pastiprināti uzlido dažāda kalibra zvaigznes – Selma Haijeka un Džonijs Deps, Nikola Kidmena un Entonijs Hopkinss. Venēcijā būs redzami pasaules slavenāko režisoru, viņu vidū arī Bernardo Bertoluči un Pītera Grīneveja, darbi. Dažādās filmu programmās skatāmas 143 labākās filmas no visas pasaules, kas atlasītas no gandrīz 2000 pieteiktajiem darbiem. Par galveno balvu “Zelta lauvu” sacentīsies 20 spēlfilmas, galvenokārt no Eiropas, bet otrā konkursa skatē “Pret straumi”, kurā atlasīti vairāk eksperimentāli darbi, 18 filmu vidū startēs arī par Latvijas naudu tapusī Lailas Pakalniņas filma “Pitons”.
Profils
Laila Pakalniņa, kinorežisore: “Neprotu dziedāt, gleznot neprotu... nu, mēģinu taisīt kino.”
Kinorežisore Laila Pakalniņa par sevi un savu kino runā ar precīzu, žurnālistisku ironiju, aiz kuras viegli noslēpt mulsumu par pasaules interesi par viņas “mazajām filmiņām” un rūgtumu par to, ka pašmāju skatītāji šīs eleganti lakoniskās un minimālistiskās filmas līdz galam nesaprot.
Laila Pakalniņa: “Varbūt, ka tās manas filmas nav tas, ko skatītājs parasti ir gatavs saņemt no kino. Varbūt tāpēc es sevi ar lielu piesardzību sagatavoju sakot: “Ai, nu neskatīsies jau!” Tai pat laikā skatītājs jau nu nekādi nav vainīgs. Varbūt vainīgs ir tas piedāvājuma konteksts.”
Laila Pakalniņa ir līdz šim pasaules kino apritē visvairāk ievērotā latviešu režisore, jo 1996.gadā viņas dokumentālās īsfilmas “Prāmis” un “Pasts” rādīja Kannu festivālā, bet pēc diviem gadiem viņa tur atgriezās jau ar pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Kurpe”. Kāds franču žurnālists “Prāmi” un “Pastu” nosauca par maziem, lakoniskiem dārgumiem, bet pašmāju kinoeksperti “Prāmi” iekļāvuši visu laiku labāko dokumentālo filmu desmitniekā.
2001. gadā Lailas Pakalniņas un viņas pastāvīgā filmu līdzautora operatora Ginta Bērziņa variācija par “Burvju flautas” tēmu “Papa Gena” bija skatāma Venēcijas mākslas biennālē. Tā tiek dēvēta par Pakalniņas un Bērziņa stila esenci.
Un nu uz “Svētā Marka” balvu un 50 000 eiro Venēcijā pretendē “Pitons”.
Laila Pakalniņa: “Es ļoti skaidri zinu, ka es netaisu filmu priekš visiem, bet lai kaut kā attaisnotos Kultūras ministrijas, nodokļu maksātāju priekšā, man likās, ir svarīgi aizsūtīt filmu uz šo festivālu, par kuru cilvēki, ja ne zina, tad vismaz ir dzirdējuši.”
Kustība, kompozīcija, faktūra un skaņa ir Lailas filmu pamatelementi, nevis sižets. “Ja gleznā ir siena kaudze, vai tad glezna ir par siena kaudzi?” retoriski jautā Laila. Tāpēc arī “Pitons” nav tikai filma par divām čūskām vienā skolā vai par skolu, kuras dzīvē un norisēs mēs visi esam tik kompetenti.
Laila Pakalniņa: “Es tik tiešām gribu, lai agri vai vēlu iestājas tas mirklis, ka ne tikai tantes, kuras nekā nejēdz par hokeju, lepojas ar Latvijas hokejistiem, bet, lai arī cilvēki, kas nekad neies uz kino, neies uz teātriem, neies uz fotoizstādēm, lai viņi lepotos ar Latvijas mākslu, kaut vai tāpēc, ka šo mākslu skatās ārpus Latvijas robežām. Es domāju, tas ir svarīgi. Mums tas ir svarīgi. Nu, esam mēs mazi, maza valsts un ir reizēm svarīgi pateikt: “Nu, re, kā mēs, latvieši.” Es arī šausmīgi priecājos par Alvi Hermani un saku: “Nu, re, kā mēs, latvieši.”
Nebūtu nemaz slikti, ja Lailas Pakalniņas kļūtu par latviešu kino brendu pasaulē, tāpat kā pasaule liek vienlīdzības zīmi starp somu kino un brāļiem Kaurismeki vai dāņu kino un “Dogmas” kustības.