Aizaug kureliešu pēdas Kurzemē .

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Otrā pasaules kara gados divas lielvaras – hitleriskā Vācija un staļiniskā PSRS –, kārtojot savstarpējos rēķinus, latviešus dzina noasiņot abās frontes pusēs. Baltijā kara pēdējā posmā veidojās arī bruņotas vienības ar izteikti nacionālu ievirzi. Latvijā tādi bija kurelieši.

Sākums un nodevība 1944. gada 13. augustā dibinātās Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas vadība tika uzticēta atvaļinātajam Latvijas armijas ģenerālim Jānim Kurelim. Kureļa grupa kā bruņota vienība savu darbību sāka 1944. gada 28. jūlijā Skrīveru pagasta Robežos. To veidoja no Rīgas apriņķī palikušajiem aizsargiem, cerot uz latviešu vīriem, kas nebija iesaukti ne leģionā, ne policijas vienībās. Izšķirošais kureliešu darbības posms sākās septembra otrajā pusē, kad vienība nokļuva Kurzemē. No Stukmaņu muižas Ropažu pagastā uz Ugāles pagasta Ilziķiem pārcēlās arī leitnanta Roberta Rubeņa rota, kura vēlāk sevi ierakstīja vēsturē kā Rubeņa bataljons. Kureliešu gaitas vispilnīgāk aprakstītas 1991. gadā Itakā (ASV) izdotajā vēsturnieka Haralda Biezā grāmatā Kurelieši, par tām var lasīt Leonīda Siliņa grāmatā Latvijas Centrālā padome – LCP. Būtisks ir 1944. gada 2. novembris: notiek apspriede, kurā piedalās J. Kurelis, viņa štāba priekšnieks kapteinis Krišs Upelnieks, Ostlandes SS un policijas augstākais komandieris F. Jekelns un viņa štāba priekšnieks Jungklauss. «Latviešu ģenerāļa Kureļa formācija» ar pavēli tiek pakļauta Jekelnam, kas «šai sarunā atkal sola brīvu Latviju». Faktiski kurelieši jau tad bija nodoti. 14. novembra rītā Kureļa štābs Strazdes muižā tiek likvidēts, visus karavīrus vācieši atbruņo un apcietina. Lielāko daļu no arestētajiem kureliešiem (vairāk nekā 450) nosūta uz Štuthofas koncentrācijas nometni, virsniekus soda ar nāvi, nošaujot Liepājas Karostas cietumā. Ģenerāli Kureli Jekelns nosūta uz Dancigu latviešu leģiona ģenerālinspektora R. Bangerska rīcībā. Kurelis nodzīvo vēl desmit gadu un mirst Čikāgā, kur pēc izceļošanas uz ASV nonācis 1951. gadā. Pavisam cits stāsts ir par Rubeņa bataljona vīriem, kuru pretestība netālu no Abavas ietekas Ventā galīgi tiek salauzta tikai 1944. gada 9. decembrī. Atmiņu ceļos Kādā saulainā maija dienā dodamies uz Ugāles pusi, lai izstaigātu dažas no tām meža takām, kurās pirms gandrīz sešiem gadu desmitiem ar ieročiem rokās spītīgi devās kurelieši. Abi mani ceļabiedri ir cienījami zinātnieki, bet neviens nav profesionāls vēstures pētnieks. Akadēmiķis Oļģerts Lielausis pats nāk no Zlēku puses, Ventspils Radioastronomijas centra direktors Edgars Bervalds šejienietis ir tikai nosacīti, jo, būdams kaislīgs mednieks, vairāk nekā četrdesmit gadu medījis šajā jaukajā Kurzemes novadā, kur Abava savienojas ar Ventu. Šajā laikā viņam daudz nācies tikties ar vietējiem cilvēkiem, kuri brīnumainā kārtā palikuši dzīvi arī pēc mutuļošanas Kurzemes katlā. «Varbūt dīvaini, bet varbūt likumsakarīgi, ka visas mūsu sarunas noveda pie kureliešiem, pie viņu izmisīgās, vārda tiešā nozīmē pašnāvnieciskās cīņas pret divām lielvarām par brīvu Latviju,» atceras E. Bervalds. Piestājam pie Cirkales vecās muižas ēkas ceļu krustojumā un prāva dīķa malā. 1944. gada rudenī nākamais fiziķis O. Lielausis pats savām acīm redzējis karavīrus vācu formas tērpos ar mazām uzšuvēm gan sarkanbaltsarkanās, gan ungāru un ukraiņu nacionālajās krāsās. Pavisam netālu atradies garnizons. Dzīvojamā mājā mituši bēgļi no Vidzemes, Krievijas un citām malām. Darbojušās ērģeles, un baznīciņā krustīti bērni. Akadēmiķis atceras: «No šejienes sākās tās mežu ķemmēšanas. Te lielos vācu ratos ar lieliem riteņiem, braucot no Stikliem, parādījās arī kurelieši.» Viņš domā, ka kādu laiku, pirms iekārtota bāze pie Abavas, te bijusi kureliešu apmešanās vieta. Netālajā laukumā ticis pacelts Latvijas karogs, dziedāts Dievs, svētī Latviju! un «stāvēja vācu oficieri augstiem činiem». Lai tagad nonāktu meža masīva vidū, kur 1944. gada decembrī risinājušās rubeniešu pēdējās kaujas, braucam pa meža ceļu, kuru nejauki izdangājuši baļķu vedēji. Priekšā Dižķīru mājas, kas atrodas pašā Abavas krastā. Lūk, kā šo punktu Kurzemes kartē apraksta viens no Rubeņa bataljona cīņu dalībniekiem K. Vīnakamens: «20. novembra rītā bataljons nonāca Dižķīru māju rajonā netālu no Abavas ietekas Ventā. Šinī vietā bataljons nodzīvo pilnīgā mierā līdz 5. decembrim. Tā nu bija pēdējā atpūtas vieta, un te sākās arī pēdējais kaujas posms. Vācieši tomēr bija apņēmušies par katru cenu iznīcināt šo dadzi savā aizmugurē.» (H. Biezais. Kurelieši.) Rubeniešu pēdējā kaujvieta Tuvplānā aplūkojam Vēveru mājvietu, par kuru liecina vairs tikai mūra pamati un dažas apsūnojušas ābeles. Kā apgalvo vēsturnieks E. Andersons, «izšķirošā sadursme notika pie Vēveriem, kur rubenieši ievilināja vāciešus sprostā» un kur kritis arī ienīstais Salaspils koncentrācijas nometnes kādreizējais komandants Kurts Krauze. To pašu no vietējiem Zlēku ļaudīm dzirdējis E. Bervalds: «Viņi stāstīja, ka pie Vēveru mājām notikusi pēdējā kauja, kurā kurelieši situšies ar Jekelna vienību. Šajā apkārtnē nodedzinātas vairākas mājas.» Nodedzināti arī Dižķīri, kuru saimnieka dēls palicis dzīvs, bet mums viņu šajā reizē satikt neizdevās. Neviena norāde neatgādina par traģēdiju, neviens ceļvedis nerāda taku uz Medņu Riestu, kur latviešu patrioti krituši nospiedošā vācu pārsvara priekšā. Svaigas automašīnu pēdas te vairāk liecina par meža zāģētāju, cirtēju un taksētāju biežu klātbūtni. Šo apkārtni no savām jaunības dienām labi atceras O. Lielausis: «Ar kādu pašcieņu no savām meža mājām svētdienās nāca ārā to saimnieki.» Tām līdzās izsenis bijis Poļu purvs, zviedru knipeļdambji, kuri arī pēdējā kara gados kalpojuši kā svarīgi pievedceļi. Apstājamies Poļu purva malā, kur manāmas sūnām apaugušas bedres, tranšeju paliekas, iespējams, pēdējās rubeniešu aizsardzības pozīcijas. Visapkārt klusums, ko iztraucē tikai kāda meža putna stieptā balss. Gribot negribot nākas domāt, ka zvaigžņoto debesu pētnieks E. Bervalds šeit droši vien spēris kāju biežāk nekā viens otrs vēsturnieks, par naudasmaka turētājiem Konstantīna Čakstes piemineklim ij nerunājot. Akmens mednis Bervalda kunga ideja ir vienkārša un maz pretencioza: Medņu Riestā par godu kureliešu varonībai uzstādāms akmenī izkalts mednis. «Mūsu vīzija ir tāda, ka tieši šie varēja būt kureliešu pēdējie ierakumi,» viņš motivē ieceri. Pat ja arī to vairs dokumentāri nevarētu pierādīt, patiesībai tas noteikti ir pavisam tuvu. Šajā mežā latviešu partizānu pretestība pārspēka priekšā tika salauzta 1944. gada decembrī. Te beigusi pastāvēt vienība, kas sākotnēji tika veidota kā «Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupa». Jau bez J. Kureļa, bez Liepājas Karostas cietumā nošautā kapteiņa K. Upelnieka, bez 18. novembra kaujā netālu no Lielrendas kritušā leitnanta R. Rubeņa. Bet kāpēc tomēr akmens mednis, nevis, teiksim, kaujai saspringts cīnītājs? E. Bervaldam tam ir sava argumentācija: «Mednim, šim brīnišķīgajam putnam, kurš vēl tagad apdzīvo Zlēku mežus, ir kāda vājība (bet varbūt arī tas ir viņa sugas lielākais spēks?). Savas mīlas kulminācijā viņš kādu brīdi ne ko vairs dzird, ne redz. Vai tāpat nebija ar kureliešiem?» Tuvāk šodienai Kādas mājas atrodas Abavas stāva krasta malā un ir tīri labi sakoptas. Iepazīstamies ar Zariņu saimnieku Albertu Šķēli, kas kara gados bijis prom Vāczemē. Mājas celtas vēl 1925. gadā. Ulmaņlaikos koki no šejienes pa upi pludināti līdz Ventspilij, bet makšķernieki bieži no Abavas mājās nākuši ar veselu spaini zivju. Tagad tehnika daudz jaudīgāka, zivis pazudušas, bet, lai «aizvestu kanniņu piena līdz Zlēkām, otra jāpieliek klāt». Vaicājam, vai šīspuses apceļotāji ko zina un interesējas par kureliešiem? «Kā nu kurš, vispār jau maz. Piecdesmit gadi ir pagājuši, un mūsu jaunatne to dzīvi vairs nesajēdz,» nosaka Zariņu saimnieks. Vienīgais atgādinājums to gadu notikumiem esot piemineklis Sarkanās bultas partizāniem Cirkalē. Zlēku pagasta padomes priekšsēdētāja Velga Umbraška arī uzreiz nevar pateikt, kurš šajā pusē par kureliešiem varētu būt labākais zinātājs. Viņa stāsta, ka pagasta ļaudis kopjot pieminekli, kas uzstādīts kopējā kapu kalniņā apglabātajiem nodedzināto māju iedzīvotājiem. Ko tad atbraucēji lielākoties aplūko Zlēkās? «Parasti apskata baznīcu, parku, muižu, viens otrs arī pilskalnu, daži aizbrauc līdz Zariņu klintīm, bet tālāk jau arī vairs ne,» atzīst pagasta saimniece. Vēl Zlēkās esot «botāniskais liegums, kuru īpaši nepopularizē». Tā vien gribas piebilst – un arī dažas jau gandrīz aizmirstas kara takas. Mērķi un ēnas Protams, kurelieši Kurzemes katlā, kur 1944. gada decembrī bija koncentrēti apmēram 150 000 bēgļu, kur Zlēku pagastā savās mājās sadedzināti 160 cilvēki un kur nereti dienā valdīja vieni, bet naktī pavisam citi bruņotie spēki, ir tikai īss, kaut arī nenoliedzami spilgts vēstures nogrieznis. Lielākā traģēdija tā, ka kureliešus centās samalt abas totalitārās varas. Latviešu leģiona augstākie virsnieki uzskatīja, ka Kureļa grupa veicina leģionāru dezertēšanu. Savu ēnu pār šiem cīnītājiem metuši arī latviešu autori emigrācijā, piemēram, rakstot: «Bet no augstākās vācu vadības puses nevarēja prasīt, lai katrā atsevišķā gadījumā atšķir, vai lieta grozās ap patriotisma pārņemtiem kureliešiem, Sarkanās bultas avantūristiem vai atsevišķām klaidoņu un dezertieru bandām» (Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, Vesterosa, 1979). Kā tagad atceras profesors Pēteris Krupņikovs, H. Biezais 1986. gadā sarunā ar viņu Stokholmā atzinis, ka, rakstot savu grāmatu, saņēmis draudus un ne pilnīgi visu par kureliešiem varējis pateikt. Kapteiņa K. Upelnieka ideja par 1919. gada situācijas atkārtotu variantu, arī pēc Krupņikova domām, bijusi caurcaurēm naiva. Taču, arī būdami pakļauti vāciešu militārajiem uzdevumiem, «šie vīri parādīja cita ceļa iespējamību». Sapnis sūnās Padomju gados cildināja sarkanbultiešus, bet tos, kas negāja ar viņiem kopā, zākāja par kaitīgiem nacionālistiem. Solis tuvāk patiesībai noteikti ir ģenerāļa Jāņa Kureļa grupai veltītā nodaļa jaunā vēsturnieka Dzintara Ērgļa tikko izdotajā grāmatā Latvijas Centrālās padomes nezināmās lappuses. Tajā ne tikai izvirzīts un iztirzāts jautājums, vai kureliešus radīja LCP militārā komisija. Dundagā dzimušais Dz. Ērglis dokumentāri parāda, kā un cik daudz kureliešu cieta no padomju represīvajiem orgāniem. O. Lielausis neuzskata, ka vienīgi Kureļa vīri ceļami uz pjedestāla. Viņaprāt, «no mēģinājuma izdalīt tikai kaut ko vienu nekas nesanāks, jo cits palika mežā, cits kaut kur aizklīda». Taču noteikti vajadzētu būt piemiņas zīmei pie katras nodedzinātās mājas. «Tas ir jāatgādina, tā nevar palikt,» stingri pārliecināts profesors. «Sarkanās bultas vīri pēc kara no meža iznāca kā partorgi un proforgi...» Lai paliek vēstures pētnieku ziņā sarežģītās attiecības starp Kureļa grupu un latviešu leģiona vadību, sadarbības meklējumi ar Vācijas ienaidnieku Lielbritāniju un formāli neitrālo Zviedriju, piespiedu kontakti ar bultiešiem pēc smagajiem zaudējumiem 1944. gada decembrī. Jautājums ir cits: vai visi nacionālā gara un stājas piesaucēji ir ieinteresēti līdz galam noskaidrot patiesību un parādīt cieņu, kādu pelnījuši šie patriotiskie vīri ar ieročiem rokās? Vispirms jau tajās vietās, kuras vārda tiešā nozīmē slacītas ar asinīm un kur uz gadu desmitiem sūnās tika ierakts sapnis par neatkarīgu Latviju.

    Uz augšu