Arī laukos invalīds grib būt sabiedrībā.

Kad pirmoreiz sanācām kopā - invalīdi, viņu radinieki, draugi un pensionāri, sapratām, ka šādas pulcēšanās ir vajadzīgas. Pēc Ziemassvētku pasākuma sekoja Lieldienu sarīkojums, rokdarbu izstāde, par kuru atzinīgus vārdus teikuši ne tikai drustēnieši, arī ārzemju viesi. Jau divus gadus 1. septembrī rīkojam ziedu izstādes, kurās invalīdi ir gan dalībnieki, gan iekārtotāji, gan dziedātāji atklāšanas brīdī. Pašvaldība palīdzējusi, lai cilvēki uz pasākumiem varētu nokļūt. Invalīdiem ar kustību traucējumiem ir grūti, bieži vien pat neiespējami apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, muzejus, koncertus, arī aizbraukt uz pilsētu. Lai to izdarītu, vajadzīgi krietni līdzekļi. Ko gan var atļauties 2. grupas invalīds no dzimšanas, kura pensija ir 35 lati? Es uzsveru - no dzimšanas, jo, iegūstot invaliditāti vecākos gados, kad jau anketās var ierakstīt darba stāža gadus, var cerēt uz kaut nedaudz lielāku materiālo nodrošinājumu un sajust mazliet drošāku pamatu zem kājām. Kā var veidot ģimeni invalīds, kura pensija ir 35 lati? Arī viņš taču vēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Otrās grupas invalīds pēc mediķu atzinuma ir darbaspējīgs. Bet ārstu komisija šādu atzinumu dod cilvēkam, kurš pārvietojas ar palīgierīču palīdzību un viņam ir traumētas arī rokas. Ārstu atbilde skan - tāpat 1. grupu nedabūsiet! Kā izprast šādu ārstu lēmumu, ja cilvēkam ir simtprocentīgs darba spēju zudums un veselības stāvokļa dēļ nevienu darbu viņš nespēj atrast. Kur nu vēl laukos. Valsts invalīdu nenodrošina ar valsts pašas noteikto iztikas minimumu. Invalīds nevar sākt savu biznesu, jo neviena banka nedod kredītu cilvēkam ar tik maziem ienākumiem. Invalīds uz līzinga nevar iegādāties nevienu preci, jo ikreiz skan atbilde: “Atvainojiet, jūsu pensija ir par mazu!” Invalīds arī vēlas nopirkt kādu grāmatu, abonēt laikrakstus, žurnālus, viņam nepieciešams telefons, vajadzīga malka, gāze, regulāri jāmaksā par elektrību, īri. Arī viņš grib paklausīties radio, paskatīties televizoru. Kā lai izdzīvo? Invalīdam pilsētā ir iespēja apmeklēt dažādas biedrības, organizācijas, kur var radoši vadīt dienas, arī veicot sev piemērotus darbiņus, arī atpūšoties. Galvenais - viņš var būt sabiedrībā. Laukos invalīdam jāsamierinās ar tiem pasākumiem pāris reizes gadā, kuri domāti viņam, jo laukos biedrībām nav pat savu telpu, kur varētu sanākt, parunāties ar zinošiem cilvēkiem, kur izstāstīt savu bēdu, lūgt padomu vai palīdzību. Invalīdiem ir ļoti nepieciešamas šādas otrās mājas, lai viņiem kā Laimes mātes pamestajiem cilvēkiem nebūtu jāmeklē palīdzība un sapratne pagasta točkās. Bet laikam jau kādam tas ir izdevīgi. Kāda var būt runa par invalīdu integrāciju sabiedrībā, ja laukos, arī atverot jaunus veikalus vai kādas iestādes, invalīds tajās nevar iekļūt. Nevienu neinteresē, vai invalīdiem ir pieejama veļas mazgātava, frizētava, pirts. Varbūt daudziem to visu nevajag, jo ir transports, lai nokļūtu līdz pilsētai, bet daudziem šīs iespējas nav. Mums ir jāpalīdz invalīdiem ne tikai ar lietoto drēbju kilogramiem, bet likumdošana jāsakārto tā, lai arī laukos invalīds justos labi un viņam nebūtu kauns iet sabiedrībā. Varam priecāties, ka mūsu pagastā daudzi invalīdi nav iegrimuši pesimismā. Neraugoties uz sadzīviskajām grūtībām, viņi atraduši savu vietu sabiedrībā. Šīs sāpīgās atziņas pati esmu izdzīvojusi, jo vairāk nekā 27 gadus esmu māte bērnam invalīdam no dzimšanas, esmu izjutusi, ko jūt māte, redzot savam bērnam līdzās veselus un stiprus bērnus, sapratusi, cik bezgala stiprai jābūt, lai viņu izauklētu un izskolotu. Kamēr esmu darbaspējīga, palīdzu un materiāli atbalstu dēlu. Kas būs pēc tam? Tēvs ģimeni pameta. Cik ilgi man pietiks spēka pēc garās darbdienas veikalā vēl apkopt mājas saimniecību, tādējādi cenšoties iegūt kaut nedaudz papildu līdzekļu izdzīvošanai? Sarmīte Rogoča, Latvijas lauku invalīdu atbalsta biedrības “Varaksnīte” Drustu nodaļas vadītāja