"Mūsu cilvēks" – Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze.

- Spriežot pēc ziņām, kas pienāk no Gruzijas, šķiet, ka tomēr neveidojas tāds nepārprotams priekšstats par to, kādu tad ceļu Gruzija ir izvēlējusies. Vai tā gatavojas palikt Krievijas ietekmes sfērā un NSV? Vai tomēr tā nopietni vēlas iestāties NATO un ES? - Ja tāds viedoklis ir izveidojies, tad tas nozīmē, ka jums šeit Latvijā ir par maz informācijas. Tieši tāpēc es esmu vizītē jūsu valstī, lai jūs vairāk uzzinātu par Gruziju. Patiesībā mēs esam stingri izlēmuši izvēlēties rietumniecisko ceļu uz iestāšanos NATO. Ja izdosies, tad arī ES. Mēs ceram, ka tas nekad nemainīsies. Tieši tāpēc mums arī ir sarežģījumi attiecībās ar Krieviju. - Cik aktuāls ir jautājums par Gruzijas izstāšanos no NVS? - Kādreiz Gruzijas iestāšanās NVS bija uzspiests solis. Tas bija 1993. – 1994. gadā, kad mēs de facto pazaudējām Abhāziju. Tai laikā prezidents Eduards Ševardnadze pateica, ka viņu ir piespieduši nostāties uz ceļiem. Lēmums par iestāšanos NVS tika pieņemts tieši tādos apstākļos. Kaut arī nevar teikt, ka mēs nevēlētos, lai NVS kļūtu par līdzvērtīgu valstu sadarbību veicinošu institūciju. Kad mēs tur stājāmies, tad bija cerība, ka NVS palīdzēs veicināt jaunas demokrātiskas attiecības un palīdzēs risināt etniskus konfliktus. Nekas tāds diemžēl nenotika. Kad Krievija pret Gruziju kā vienīgo noteica vīzu režīmu, NVS klusēja. Kad Krievijas lidmašīnas bombardēja Gruzijas teritoriju, NVS arī klusēja. NVS valstu līderu padome arī netiek ņemta vērā. Vārdu sakot, šī organizācija nedod to labumu, kuru tai vajadzētu dot. - Kāda ir jūsu prognoze – nākamā gada laikā Gruzija izstāsies no NVS? - To ir ļoti grūti prognozēt. Tas arī nav tāds pašmērķis. Ja NVS izmainīsies un kļūs par efektīvu organizāciju, kas palīdzēs demokrātijas attīstībai, tad to varētu izmantot. Bet, ja paliks tikpat neefektīva, tad visdrīzāk nekas cits neatliks, kā vien izstāties. - Gruzijas attiecības ar Krieviju izskatās ļoti sarežģītas. Kāds žurnālists ir pat salīdzinājis, ka Krievija biedē Gruziju tāpat kā ASV biedē Irāku. Krievijas karabāzes ir palikušas Gruzijā. Kā jūs domājat atrisināt šo problēmu? - Mūsu attiecībās ar Krieviju ir pietiekoši daudz sarežģījumu. Mēs tiešām gribētu, lai mums būtu labas attiecības ar visiem mūsu kaimiņiem, vēl jo vairāk ar tik lielu valsti kā Krieviju. Bet labas un draudzīgas attiecības var izveidot tikai tad, ja abas puses ciena savstarpējās attiecības un veido tās līdzvērtīgi, nepieļaujot dubultstandartus. Diemžēl mums ar Krieviju tas neizdodas. Kopš 1992. gada, kad Krievija atklāti atbalstīja abhāzu separātistus un Gruzija de facto pazaudēja Abhāziju un Dienvidosetiju. Mēs savā teritorijā ieguvām 300 tūkstošus bēgļu. Šī problēma līdz pat šim brīdim diemžēl nav atrisināta. Krievijai te ir ne tā pozitīvākā loma. Kas attiecas uz Krievijas militārajām bāzēm, mēs priecātos, ja to nebūtu. Mēs no 1993. gada un pat vēl agrāk nopietni mēģinājām šo jautājumu risināt, bet 1999. gadā EDSO sammitā Stambulā tika parakstīta vienošanās starp Gruziju un Krieviju. Krievijai tas uzlika pienākumu izvest karabāzes līdz 2000. gada jūlijam un vēl atlikušās līdz 2001. gada beigām. Šī vienošanās diemžēl netiek pildīta. Vienu bāzi tiešām Krievija izveda atbilstoši noteiktajam termiņam. Mums bija nopietnas cerības, ka Krievija, ko solīja, to izdarīs. Tomēr bāze Abhāzijā palika. Tā agrāk un līdz pat šim brīdim aktīvi palīdz separātistu režīmam. Krievija gan apgalvo, ka tā nedarbojas, tomēr EDSO inspektoriem nav dota iespēja to pārbaudīt. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, bāze tur joprojām atrodas. Kas attiecas uz vēl divām atlikušajām karabāzēm, Krievija ir paziņojusi, ka tai nepieciešami 15 gadi, lai tās izvestu. Un vēl 200 miljoni dolāru. To vēlas parādīt kā ekonomisku problēmu. Mēs gan to uzskatām par politisku. Lai izvestu divas karabāzes, protams, nevajag 15 gadus. To apliecina, kaut vai jūsu valsts pieredze. - Jūsu parlaments ir pieprasījis Krievijai miljardu dolāru par tās karabāzu turpmāku atrašanos Gruzijā. Vai jums šķiet, ka tas ir reāli? Krievija ir paziņojusi, ka nepildīs šo. - Tā summa vēl būtu jāpārskata, cik lielai tieši tai būtu jābūt. Taču ir jāņem vērā, ka visu laiku par šīm karabāzēm neko nav maksājuši. Ne par zemes īri, ne par komunālajiem pakalpojumiem. Tas taču, bez šaubām, nav normāli. Jebkurai normālai valstij, kurai ir karabāzes citas valsts teritorijā, ir jāapmaksā šo bāžu atrašanās tur. Es biju ļoti pārsteigta, kad Krievijas parlamentā Krievijas politiķi ļoti neadekvāti un agresīvi uzņēma mūsu parlamenta paziņojumu. Mēs teicām, ja reiz bāzes ir mūsu teritorijā, viņiem ir jāmaksā. Kāpēc Krievija maksāja tai pašai Vjetnamai un arī Kubai? Un galu galā slēdza Vjetnamā savu bāzi, kad vairs nevarēja samaksāt. Kāpēc lai nemaksātu Gruzijai? Šeit atkal ir tāds dubultstandarts. Es gribētu pateikt, ka nesen starp Krieviju un Azerbaidžānu tika noslēgta vienošanās par kāda militāra objekta izmantošanu Azerbaidžānā. Pēc šīs vienošanās Krievija apņemas samaksāt kādus 7 vai 8 miljonus dolāru katru gadu Azerbaidžānas valdībai. Tātad iznāk tā, ka tur maksā normāli, bet Gruzijai var vienkārši atteikt viselementārākās likumīgās tiesības. - Runājot par čečenu jautājumu, kā zināms, Krievija ir uzstājusi, lai Gruzija izdotu čečenu kaujiniekus, kurus uzskata par teroristiem. - Jā, čečenu jautājums attiecības ir sarežģījis. Sarežģījis tāpēc, ka Krievija negrib saprast to smago situāciju, kādā Gruzija bija čečenu jautājumā. 1998. gadā Krievijas prezidents lūdza Gruzijas prezidentu, lai mūsu teritorijā tiktu izveidots koridors Krievijas karaspēkam, kas no aizmugures uzbruktu čečeniem. Mēs toreiz atteicāmies. Un nevis tādēļ, ka nevēlējāmies karot pret teroristiem, bet gan tādēļ, ka tas iesaistītu Gruziju lielā Kaukāza karā. Krievija šo atteikumu ļoti negatīvi uztvēra un izdarīja visu iespējamo, lai ar masu informācijas līdzekļu starpniecību, parādītu Gruziju kā bezmaz terorisma valsti. Par Pankisi ieleju runāja, ka tur ir čečenu kaujinieki. Nezin kāpēc neviens nerunāja par to, no kurienes šie kaujinieki uzradās Gruzijā. Krievijas karaspēks viņus savulaik izspieda no Čečenijas. Viņiem faktiski tika izveidots tāds kā koridors, lai viņi pa to iekļūtu Gruzijas teritorijā. Mēs toreiz vērsāmies pie Krievijas valdības un teicām, ka mums ir iespaids, ka čečenu kaujiniekus speciāli spiež uz Gruzijas teritoriju. Vienīgā kļūda, ko pieļāva Gruzijas valdība, bija tas, ka mēs kādu laiku it kā slēpām to, ka čečenu kaujinieki ir mūsu teritorijā. Gruzija ir īstenojusi nopietnu antikriminālu un antiteroristisku kampaņu Pankisi ielejā. Pankisi ieleja ir tikai 12 kilometru garumā. Tā nekādi nevarēja nospēlēt to lomu, kuru Krievijas politiķi un daži žurnālisti vēlējās. Man reizēm šķiet, ka šīs problēmas esamība Pankisi ir izdevīga dažiem ģenerāļiem, kas uz Pankisi esamību gribēja novelt savas pašu neveiksmes Čečenijā. - Tomēr skaidri zināms ir fakts, ka čečenu republikas Ičkerijas pārstāvniecība Tbilisi ir slēgta un Krievija ļoti uzstāja uz to. Jūs to izpildījāt. Kāpēc? - Es nevaru skaidri pateikt, jo šī lieta tiek izmeklēta un pētīta. Ja Ičkerijas pārstāvniecība nodarbojās ar prettiesisku darbību, tad tā bija jāslēdz. Bet, ja neko antikonstitucionālu tā nedarīja, tad droši vien tikai tāpēc vien, ka tā ir Čečenijas pārstāvniecība, to slēgt nebija pareizi. - Krievija ne reizi vien ir vērsusies pie Gruzijas, lai tā izdotu čečenu kaujiniekus. Savukārt Rietumu eksperti bieži vien ir teikuši – neizdodiet viņus. Vai tomēr šie cilvēki, kas tika izdoti, ir teroristi? - To jau tikai tiesa var pateikt. Es ne vien esmu parlamenta priekšsēdētāja, bet arī juriste. Es ļoti cienu ikvienu likuma burtu. Tomēr jāsaka, ka, neraugoties uz ļoti spēcīgo Krievijas spiedienu uz Gruziju, pēdējo mēnešu laikā mēs neesam izdevuši dažus cilvēkus, ko Krievija gribēja. - Visas tās problēmas, kas Gruzijā ir radušās pēc PSRS sabrukuma, vai tiešām jūs uzskatāt, ka visā galvenais vaininieks ir Krievija? - Es, protams, negribu teikt, ka visur ir vainīga tikai Krievija. Ir arī problēmas pašā Gruzijā. Piemēram, korupcija, kas ir augsta. Nekompetence, neprofesionālisms. Bet visnopietnākajās lietās tomēr nākas vainot Krieviju. Visnopietnākā problēma Gruzijā ir tās teritoriālā vienotība. Uz laiku pazaudētā Abhāzija. Kā var runāt par valsts attīstību, kur ir 5 miljoni iedzīvotāju un katrs desmitais cilvēks praktiski ir bēglis. Tā, protams, ir Krievijas radīta problēma. Etniskos konfliktus inspirēja savulaik tieši Krievija. - Jūs, tiekoties ar politiķiem Latvijā, vairākkārt minējāt, ka vēlētos, lai Latvija palīdz Gruzijai. Kādā veidā Latvija varētu palīdzēt? Cik lielā mērā šī palīdzība jums būtu nepieciešama? - To, ka palīdzība ir nepieciešama, apliecina mana atrašanās šeit. Mēs uzskatām, ka Latvija ir brīnišķīgs piemērs visām postpadomju valstīm. Mums ir daudz jāmācās. Jāmācās arī no jūsu kļūdām. Jāmācās arī no jūsu veiksmēm. Es esmu ļoti pateicīga Latvijas valdībai un parlamentam, kas mums vienmēr ir palīdzējuši. Es nevaru nepateikt paldies, jo starptautiski mēs vienmēr esam jutuši jūsu atbalstu. Tās nav tikai laipnas frāzes. Sadarbība ar jums mums patiešām ir vajadzīga.