"Mūsu cilvēks" – Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

- Aizkustinājuma, prieka un lepnuma asaras tagad jau ir apžuvušas pēc šā notikuma. Ir skaidrs, ka turpmāk daudz ko mūsu ceļā uz labākiem uzlabojumiem noteiks mūsu pašu spēja saņemties un pildīt to, kas mums ir uzticēts. NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons ir izteicies, ka mums ir jārēķinās ar smagiem lēmumiem, kas mums stāv priekšā. Vai šobrīd jau varat prognozēt, kas būs šie smagie lēmumi? - Šobrīd nekas tāds konkrēts, ko varētu uzskatīt par ļoti smagu, biedinošu un grūti pieņemamu. Man liekas, ka Robertsons ar to vēlējās uzsvērt, ka negribētos, lai jaunuzaicinātās dalībvalstis ieslīgtu pašapmierinātībā un justos, ka viss ir jau panākts un tagad viss ir labi. Vienu otru lietu, ko esam solījuši, varētu arī atļauties nedarīt. Jābūt mums ir pilnīgi skaidram, ka mūsu virzība uz NATO ir bijusi mūsu prioritāte. Ir ļoti daudz ieguldīts gan līdzekļu, gan darba, lai nonāktu tur, kur esam. Vēlētos atgādināt, ka tas, kur esam nonākuši, ir milzīgs sasniegums. Tas nebija viegli. Man stājoties tikko amatā, par to politiskā plāksnē tika runāts, kā par kaut kādu sapni. Ar kādām tiesībām jūs uzdrošināties domāt, ka jums vajadzētu būt NATO dalībvalstīm? Kas tam galu galā piekritīs? Ir pārvarēti politiskie šķēršļi. Ir pārvarēti praktiskie šķēršļi. Ir daudz kas darīts mūsu bruņoto spēku nostiprināšanā. Mēs esam svērti un mērīti politiskās un demokrātiskās attīstības līmenī. Esam darījuši ļoti grūtus mājas darbus un esam padarījuši. Tagad mums atliek tikai virzīties tālāk. To līdz šim apsolīto galvenokārt turpināt. Protams, ka nāks tīri saistītās konkrēti ar aliansi, militārām drošības prasībām zināmas prasības. Tās netiek atklātas jau iepriekš kandidātvalstīm. Tajā brīdī, kad viņas nāks, viņas netiks arī publiski deklarētas. Tās būs zināmas prasības pie slepenās informācijas. Tomēr konfidenciāla informācija alianses starpā. Kā viņa tiks saglabāta, apstrādāta, izmantota, pie tā mums būs jāpiestrādā, jo līdz šim mēs bijām likuši akcentu uz savu politisko gatavību, demokrātijas nostiprināšanos, vēstures apzināšanu, dažādiem jautājumiem, par kuriem Latvijai tika iebilsts. Mums savos bruņotos spēkos jāsāk dažus gadus atpakaļ pilnīgi no nulles. Mēs šobrīd esam tie pēdējie, kas tikai nākamā gada budžetā sasniegsim 2% aizsardzībā, ko sagaida no jaunajām dalībvalstīm. Mums ir ļoti daudz prasību bijis, kuras mums ir jāsasniedz, jāpilda. Bet nākotnē būs vēl šīs zināmās prasības, no kurām visas netiks publiski afišētas un izskaidrotas. - Sarunas par iestāšanos NATO sāksies 4. decembrī. Ir zināms mūsu delegācijas vadītājs. Tas ir Māris Riekstiņš. Militārie drošības un ekonomikas jautājumi. Šīs jomas tiek uzskatītas par tām galvenajām, kurās sarunas notiks. Kuru no šīm jomām jūs uzskatāt par tādu, kur varētu vislielākās problēmas rasties? - Bez kā neiztikt – līdzekļi, kurus ieguldām bruņoto spēku attīstībā un aizsardzībā vispār. Te lai nu kāds taupības režīms mūsu valdībai būtu prātā. Tas ir viens lauks, kurā nevaram runāt par taupību. Mums ir jāizpilda savi solījumi. Mums ir jāturpina aizsāktais ceļš. Šie līdzekļi, protams, ir jāizmanto lietderīgi. To ļoti uzsvēra Robertsons, ka daža laba valsts izdod lielus līdzekļus aizsardzībai, bet nedara to saprātīgi. - Vai jums ir priekšstats, ka Latvijā šie līdzekļi tiek tērēti saprātīgi? Mēs pagājušā nedēļā dzirdējām, ka Lietuva grasās iepirkt Stinger tipa raķetes no ASV par 31 miljonu dolāru un viņi ir nopirkuši arī ārkārtīgi modernas prettanku iekārtas. Vai mums vajadzētu sekot šim piemēram? - Mēs sekosim. Mums viss jau ir izplānots. Latvijai pirmais solis bija attīstīt savas infrastruktūras, lai būtu normālas kazarmas, kur karavīriem dzīvot. Lai būtu ēdnīcas, kurās viņi nesaindētos. Elementāras lietas, kas ir jānodrošina. Kā Napoleons savā laikā teica: "Armija maršē arī uz savu vēderu." Ir jābūt infrastruktūrām. Nākošais, ko Latvija ir izvirzījusi kā prioritāti, ir sava personāla apmācība. Tā jau norit daudzu gadu garumā un intensificējas. Ir sadarbības projekti ar veselu rindu valstīm, kur tiek apmācīti mūsu ļaudis dažādos līmeņos. Tās mums līdz šim ir bijušas prioritātes, jo mēs sākam no nulles. Mums nekas nebija. Aprīkojums un ieroču iegāde, kur līdz šim mēs esam galvenokārt paļāvušies uz mūsu draugu dāvinājumiem, kā, piemēram, Zviedrijas ļoti nozīmīgiem dāvinājumiem. Robežsardzē šodien pieņēma helihoptera dāvinājumu no Somijas. Mēs esam no daudzām pusēm saņēmuši dāvinājumus. Mums pašiem būs jāsāk sava pašu nauda izdot militāriem drošības aprīkojumiem, kas ir paredzēts. Latvija to darīs. - Runājot par to, kas vēl no mums tiek gaidīts NATO integrācijas jomā, ir zināms tas, ko pirms tam esam saņēmuši pa diplomātiskiem kanāliem. To ir apstiprinājis arī ASV aizsardzības sekretārs Ramsfelds. Viņš teicis tā: "Visām septiņām NATO uzaicinātām valstīm ir jāīsteno reformas, kas garantēs alianses militāro noslēpumu aizsardzību, jo tomēr pastāv bažas, ka šo valstu institūcijās varētu būt saglabājušies padomju laiku spiegi, kas varētu piekļūt NATO militāriem noslēpumiem." Premjers Einars Repše ir saņēmis no ministrijām drošības iestāžu veiktos rezultātus. Viņš nav tomēr izpaudis, kas tur ir teikts. Vai jūs varat viest kādu skaidrību šajā lietā? - Protams, nevaru nekādas detaļas šeit klāstīt. Tā ir slepena informācija. Bet es varu pateikt un izskaidrot, ka mums ir jābūt atbildīgiem par to informāciju, ko mēs tagad saņemsim no alianses kopumā. Jebkura informācija, kas nonāks mūsu rokās, potenciāli var apdraudēt visu aliansi visā savā darbībā. Ja mums kā kandidātvalstīm bija tik augstas prasības, kas mums ir jāpanāk drošības jomā, tad tagad mums tā latiņa būs jāpaceļ krietni augstāk. Tas nozīmē gan tehnisko aprīkojumu, gan arī procedūras, pēc kurām mēs izvērtējam cilvēkus. Te mēs nonākam, kā visas postkomunistiskās valstis, dilemmas priekšā. Līdz kādam tīrības un šķīstības līmenim mēs prasīsim jebkuru personu, kas darbojas militāros spēkos? Vai viņai drīkst būt militārā izglītība, kas iegūta Padomju Savienības laikos? Piedodiet, esam 11 gadus bijuši neatkarīgi, un ar 11 gadus veciem zēniem savus bruņotos spēkus nevaram uzbūvēt. Tātad jebkurš, kurš tagad ir jau pieaugušos gados, viņam neizbēgami daļa no viņa biogrāfijas sniegsies iekšā kaut kur padomju laiku pagātnē. Tas mums tagad ir ļoti būtisks jautājums, kas būs jārisina. Kāda būs attieksme un prasības NATO ļaudīm, kāda tipa pieredze kāda tipa iestādēm un institūcijās tiks uzskatīta par pieņemamu un varbūt nepieņemamu. Un kāda veida varbūt ekstrapārbaudes mums būs jāveic attiecībā uz cilvēku pagātni. - Komentējot šo problēmu, ka Latvijas drošības iestādēs ir cilvēki, kas nespēj glabāt noslēpumā to informāciju, kas ir saistīta ar NATO, jūs izteicāt tādu komentāru, ka dažkārt Latvijā ir tāda prakse, ka cilvēki tiek iecelti amatos un tikai pēc tam tiek sākts spriest par to, vai viņi vispār ir piemēroti šiem amatiem. Vai jūs domājāt kādus konkrētus cilvēkus? - Nē, absolūti nē. Es domāju tādu praksi kā Kanādā savā laikā, kad mani iecēla par Kanādas Zinātņu padomes viceprezidenti. Šis lēmums, kas bija ministru prezidenta kompetencē, netika paziņots līdz tam brīdim, kad es biju izgājusi Kanādas iestādēs padziļināto drošības pārbaudi. Vienreiz man jau tāda bija bijusi, kad es pārstāvēju Kanādu zinātniskā programmā, starp citu, NATO ietvaros. Bet tajā brīdī, kad mani iecēla šajā otrā postenī jeb taisījās iecelt, kur bijusi iespēja regulāra pieejamība zināmiem kabineta dokumentiem. Tas prasīja citu pārbaudi. Citu drošības pārbaudi. Vispirms tā tika izveikta un tikai tad, pēc tam, kad tā bija pozitīva, mani apstiprināja un vispār tika publiski paziņots, ka es esmu iecelta. Es nedomāju, ka Latvijā tas bija ierasts kā prakse. Mums ir varbūt zināmi elementi savā praksē, kas mums varbūt būs jāmaina. - ASV ir izsūtījušas aicinājumu vairāk nekā 50 valstīm, Latvijai tai skaitā, atbalstīt ASV akcijās pret Irāku, ja Sadams Huseins nepildīs ieteikumu atbruņot savu valsti labprātīgā ceļā. Vai jūs uzskatāt, ka Latvija varētu piedalīties šādās operācijās pret Irāku? - Šobrīd nav iespējams šādu iespēju ne apstiprināt, ne noliegt. Mēs tik tālu neesam nokļuvuši. Bet es gribētu gan atgādināt, ka politiskā plāksnē jau ANO sesijas laikā Latvijas oficiālā pozīcija bija tāda, ka valstīm ir jārespektē ANO Drošības padomes rezolūcijas. Augstākā instance uz mūsu planētas pieņem lēmumus, un tad viņi vienkārši tiek ignorēti. Citādāk pati ANO kļūst bezzobaina un bezjēdzīga. Kaut kādā stadijā šai organizācijai ir jāspēj gādāt par to, lai viņas rezolūcijas tiktu respektētas. Latvija to principiāli atbalsta. - Ne mazāk aktuāls Latvijas ārpolitikas mērķis kā NATO ir arī iestāšanās ES. Nupat drīz decembrī arī notiks ES galotņu sammits, kurā tiks lemts par jaunu valstu aicināšanu. Mūsu sarunas par iestāšanos ES arī šobrīd ir jau finiša taisnē. Aktuālākais jautājums joprojām ir lauksaimnieku interešu aizsardzība. Kā jūs uzskatāt, vai šinī jomā tik tiešām tiek darīts pilnīgi viss, ko Latvija var izdarīt savu lauksaimnieku aizstāvēšanā? - Es domāju gan. Pāris dienas atpakaļ mums visiem baltiešiem bija brokastu tikšanās ar ES prezidējošās valsts Dānijas premjeru, kur pārrunājām arī šos jautājumus. Man bija tikšanās arī ar Nīderlandes premjeru NATO sammita laikā. Bija zināms, ka Nīderlandei savas iekšpolitikās situācijas dēļ bija izskanējušas tā kā labā spārna šaubas par to, cik lietderīga būtu paplašināšanās un cik ES sniegt atbalstu šīm valstīm. Es, runājot ar premjeru, ne tikai saņēmu apliecinājumu, ka Nīderlande principā tomēr ir par paplašināšanos, bet arī viņi izprot mūsu īpatnējo un neparasto situāciju tieši lauksaimniecības jautājumā. Es personīgi esmu ar veselu rindu amatpersonām par to runājusi. Sākot jau ar Prodi kungu un Ferhoigena kungu, arī ar vairāku valstu prezidentiem. Visiem esamu detaļās izskaidrojusi mūsu īpašo situāciju. Tas blakus visām aktivitātēm, ko veic gan mūsu Zemkopības ministrija, gan Ārlietu ministrija, gan mūsu diplomāti, kas pārstāv, gan īpaši mūsu sarunu vedēji un eksperti. Aktivitātes notiek absolūti pa visām frontēm. Mēs tiešām darām visu, kas ir iespējams. Es domāju, ka no visām kandidātvalstīm Latvija visenerģiskāk lobē savu lauksaimnieku intereses. - Vai ir jāpieņem ļoti daudz apspriestā Eiropas Padomes Nacionālo minoritāšu konvencija? - Man šķiet, ka tas nav mums izvirzīts kā kategorisks imperatīvs. Nevienā no sarunu sadaļām nav izvirzīts kā priekšnoteikums sarunu slēgšanai, ka mums šī konvencija būtu jāparaksta. Ir nākuši gan no Eiropas Komisijas ieteikumi, tā kā lielākā daļa Eiropas valstu viņu ir parakstījuši un ratificējuši. Tas varētu būt nākotnē vēlams solis. Latvija nekad to nav noraidījusi kā nākotnē darāmu darbu. Mēs esam jau parakstījuši. Kas attiecas uz ratifikācijas procesu, mēs nekad neesam noraidījuši, ka to kādreiz nedarīsim. Tikai patlaban Latvijas stratēģija ir tāda, ka mēs konvencijā iekļautos principus iemiesojam jau veselā rindā likumdošanas iniciatīvu, kas īstenībā ir jau solis tālāk. Konvencija deklarē vispārīgus principus. Mēs jau esam mainījuši gan Pilsonības likumu, gan Vēlēšanu likumu, gan Valodas likumu, gan Izglītības likumu. Mēs esam veselu rindu konkrētu soļu spēruši, lai nodrošinātu minoritātēm paredzamās un nepieciešamās tiesības, kuras mēs atzīstam. Latvija ir vienmēr gatava šo jautājumu turpināt debatēt, bet tikai šajā brīdī un patlaban neesam gatavi vēl parakstīt. Mēs nenoraidām to kā iespējamību nākotnē. - Jaunās valdības pirmie soļi. Kāds iespaids jums ir par tiem? - Viņi ir bijuši visai īsā periodā. Kā mēdz teikt – savas 100 dienas ir jādod, lai darbojas un novērtē. Vispirms jau pozitīvs ir tas, ka koalīcijā ir četras dažādas partijas vienojušās. Ir izveidots kabinets. Man bija darba vakariņas ar viņiem un viņu kundzēm. Mēs paguvām iepazīties, un viņi katrs ministrs izklāstīja savas ieceres un savus darba projektus. Man patika pie šīs valdības tas, ka viņi apjēdz, ka mums darāmā ir ļoti daudz. Viņi ir apņēmības pilni ķerties pie darba, un šobrīd jau ir aizsākušās dažādas lietas. Man šķiet, ka tas ir pozitīvi. Es tikai varu novēlēt viņiem veiksmi, jo mūsu valstī ir daudz jādara. Mums ir jāvirzās uz priekšu. Mēs nevaram laiku tērēt, gaidīt, domāt. Ir jāiet un jārīkojas. Lai viņiem veicas, jo tas mums visiem nāks par labu. - Paldies, lai veicas arī jums.