"Mūsu cilvēks" – Maskavas Starptautisko attiecību institūta maģistrante Guna Leiškalne.

- Jūs esat vairākus gadus mācījusies Maskavā, dzīvojusi tur. Kā jūs sadzīvē esat izjutusi šo konfliktu starp krieviem un čečeniem? - Sadzīvē es to neesmu izjutusi, jo tajā vidē, kur es apgrozījos, proti, institūtā, kurā es mācījos, Kaukāza izcelsmes cilvēki bija ļoti pārstāvēti. Nekādas saspīlētas attiecības es nejutu. Bet kā cilvēks, kas dzīvo Maskavā, protams, es ar to saskāros katrreiz, kad es gāju uz ielām, man vajadzēja rādīt pasi. Tas, ka ir šī attieksme pret Kaukāza izcelsmes cilvēkiem, ka viņiem momentā tiek prasīta pase uz ielām. Šis režīms, protams, nomāca arī cilvēkus, kas nav Kaukāza izcelsmes. Es iedomājos, kā jutās Kaukāza izcelsmes cilvēki Maskavā. Bet no otras puses, es saskāros ar otru šīs medaļas pusi, jo es dzīvoju Maskavā tādā pašā daudzdzīvokļu namā, kādi tika 1999. gadā spridzināti, un izjutu bailes. Tā ka es saskāros ar šo problēmu tieši no abām pusēm un izjutu diskomfortu gan vienā gadījumā, gan otrā. - Krievijas un čečenu konflikts. Vai tas vispār ir temats, ko bieži mēdz apspriest Krievijas sabiedrībā? - To mēdz bieži apspriest. Protams, 1999. gadā to apsprieda ļoti intensīvi un šobrīd, es domāju, tieši tāpat. Cilvēkus uztrauc gan cilvēktiesību pārkāpumi Čečenijā, gan teroristiskie akti, kas notiek regulāri no čečenu puses. Loģiski, ka tā ir aktuāla problēma. - Vai runā par Krievijas pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā? Vai par šo aspektu arī tiek bieži runāts? - Protams, jā. Tieši tikpat lielā mērā, cik cilvēki apspriež draudus, kas nāk čečenu teroristu puses. Šai medaļai ir tieši divas puses. - No Maskavas, Sanktpēterburgas un Tveras šodien ir pienākušas diezgan satraucošas ziņas par to, ka varētu sākties grautiņi Krievijas teritorijā pret čečeniem. Vai jūs pieļaujat tādu iespēju? - Jā, es kā cilvēks, kas nodarbojas socioloģiju un rakstu disertāciju šajā sfērā, domāju, ka patiešām ir loģiski, tādas krīzes situācijas vienmēr saspīlē šādas starpnacionālas attiecības. To ir pierādījušas arī iepriekšējās situācijas. Es domāju, tieši 1999. gads. Tas ir loģisks rezultāts, un tā parasti notiek. - Runājot par šī terorakta sagatavošanu, tiek minēts, ka tas ir veikts ārzemēs. Kā jūs komentētu šo izteikumu? - Tas bija pirmais, uz ko sabiedrības uzmanību vērsa Krievijas prezidents Putins. Es viņa pozīciju ļoti saprotu. Viņam ir svarīgi saistīt čečenu problēmu Krievijā ar starptautiskā terorisma problēmu pasaulē, tādējādi nodrošināt sev lielāku ārējo atbalstu. Ja 1999. gadā viņam bija diezgan liels iekšējais sabiedrības atbalsts pēc teroristiskiem aktiem, tad viņam pietrūka ārvalstu atbalsta. 11. septembra notikumi Amerikā dod viņam cerību šādu atbalstu saņemt, ja viņš pierādīs, ka tas viss ir saistāms vienā saiknē – starptautiskais terorisms un čečenu problēma Krievijā. - Ko var teikt par preses brīvības situāciju Krievijā? Šodien Krievijas liberāldemokrāti ir ierosinājuši Krievijas Domē pieņemt lēmumu aizliegt žurnālistiem atrasties šajā notikuma vietā pie šī teātra, tieši tādēļ, ka Krievijas masu informācijas līdzekļos sākot izpausties arvien lielāka līdzjūtība pret čečeniem. Šis ierosinājums netika pieņemts. Par to nobalsoja tikai 88 deputāti no vairāk nekā 200. Bet tas ir precedents. Kā jūs vērtētu šo situāciju? - Ierobežot preses brīvību šādās situācijās parasti liek tas, ka preses darbība šādos karstos punktos ļoti bieži sarežģī drošības dienestu darbību. Tiek rādītas snaiperu izvietošanas vietas, kas, protams, palīdz arī teroristiem, kas nav tieši tajā konflikta vietā, bet viņus atbalsta kaut kur ārpusē. Es domāju, ka tas varētu būt viens no iemesliem, nevis tas, ka prese sāk izjust līdzjūtību pret čečeniem. Krievijas prezidentam un valdībai tas, protams, varētu kaitēt. Demokrātiskā valstī sabiedrības atbalsts ir ļoti svarīgs. Vienmēr šādas situācijas dod iespēju manipulēt ar sabiedrisko viedokli un iegūt papildu atbalstu kaut kādiem turpmākajiem mērķiem vai turpmākajai politiskajai rīcībai. - Prezidents Putins šodien esot interesējies par to, kāda ir šādu krīžu atrisināšanas pieredze ārvalstīs. Kā jūs komentētu, kāda ir atšķirība starp to, kā Krievija reaģē šādos gadījumos un kā tas notiek Rietumos? - Mani pārsteidza, ka prezidents Putins to dara šodien. Šī čečenu problēma vai tas, ka tāda situācija varētu būt, viņam bija zināma. Viņam bija iespējas paredzēt kaut ko tādu. Ja viņš par šo lietu interesējas šodien, tad tas ir dīvaini. Principā jāteic, ka mēs redzam - Krievijas valdība nebija īsti gatava šādam notikumam, kas arī ir diezgan pārsteidzoši. Svarīga ir nevis atšķirība, bet gan šāda prezidenta pieeja ir mācība visai pārējai pasaulei. Tas, kas notiek pašreiz Krievijā ar čečenu teroristiem, ja mēs uzskatām un ir pamats domāt par to, ka Krievija varētu būt sava veida pasaules mikromodelis. Čečenu teroristu problēma Krievijā ir ļoti pielīdzināma starptautiskā terorisma problēmai pasaulē. Kā tiks atrisināta šī problēma šeit, tas ļoti lielā mērā varētu rādīt, kā risināt šo problēmu pasaules līmenī. Tas ir ļoti svarīgi. Pašreiz, ko mēs redzam no Krievijas situācijas un kādu secinājumu vajadzētu izdarīt pārējiem pasaules politiķiem, kuri mēģina risināt šo problēmu pasaules līmenī, ir tas, ka militāras metodes šīs problēmas atrisināšanai ir ļoti neiedarbīgas. - Runājot par šīs problēmas atrisinājuma iespējamību. Prezidents Putins, kā zināms, ir lielā mērā savu prezidenta tēlu uzbūvējis tieši uz stingrās attieksmes pret Čečeniju, atšķirībā no prezidenta Jeļcina. Vai jūs tomēr pieļaujat, ka šis gadījums varētu kaut kādā veidā mīkstināt Putina nostāju pret Čečeniju? - Patiešām jums ir taisnība, savu karjeru Putins sāka tieši ar konfrontācijas paaugstināšanu starp čečeniem un krieviem. Kāpēc čečenu problēma ir parādījusies tieši šodien Krievijā? Tas ir ļoti svarīgi, atbildēt uz šo jautājumu. Es domāju, ka pašreiz Krievija ir izvēlējusies demokrātisko attīstības veidu, demokrātisku valsts pārvaldes formu. Demokrātijai ir jābūt absolūtai. Starpnacionālās attiecībās demokrātija nozīmē nāciju pašnoteikšanās tiesības. Tādēļ šī problēma tiek risināta tieši tik ilgi, cik tiek risināta Anglijā ar īru teroristiem. Anglijas piemērs parāda, ka atrast risinājuma veidu šādai problēmai, kurai ir gadsimtiem ilgas saknes, ir ļoti grūti. Es nedomāju, ka tieši Krievijas administrāciju mēs varam vainot vispār šajā problēmā.