"Mūsu cilvēks" – bijušais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters.

- Sāksim ar gluži cilvēcisku jautājumu, kas rodas, uzzinot par šo notikumu. Kāpēc tas notika? - Tas ir turpinājums terora vilnim, kas nav sācies pat 2001. gada 11. septembrī. Mēs redzam tās saknes jau diezgan sen. Atcerēsimies 1972. gada Minhenes Olimpiskās spēles. Atcerēsimies 1979. gada tādu pašu sagrābšanas teroraktu Teherānā un 1996. gadā Peru Limā 156 dienas tika turēti diplomāti, prezidenta radinieki. 30 cilvēki viņus terorizēja, kamēr cilvēki tika atbrīvoti. Kāpēc tieši tagad, man ir grūti pateikt, bet es domāju, ka tas ir turpinājums. Tas ir kā tāds process, kā ļauna slimība, kuras metastāzes izplatās pa pasauli. Eksperti jau bieži tagad saka, ka Trešais pasaules karš nebūs tas klasiskais Pirmā un Otrā pasaules kara izpildījums. Trešais pasaules karš ilgs ļoti ilgi. To var saukt arī par tādu "auksto karu", kurš ilgs vismaz 30 gadus. Es esmu to dzirdējis no rietumu ekspertiem, arī no krievu, ka tas tiks izpildīts šādā veidā, kura cēloņi ir ziemeļu un dienvidu konflikts. Sociālais konflikts. Mentālais konflikts. Filozofiskais konflikts. Šī ir tikai viena epizode, kas ir sākusies vakar un kuras beigas vēl nav redzamas. - Runājot par šo konkrēto situāciju, kāda tā šobrīd ir. Viena no versijām ir iespējamais tuvojošais čečenu vispasaules kongress. - Jā, arī tā ir versija. Tas ir tikai iegansts, lai šo teroraktu pastrādātu. Vēl ir versija, ka bija plānota daudz lielāka operācija. Bija ieplānots daudz "dārgāks" ķīlnieks – bijušais Krievijas prezidents Jeļcins, kurš vakar apmeklēja mūziklu, tikai citā iestādē. Viņš skatījās jauno krievu mūziklu "42. iela". Es nevaru apgalvot, bet it kā esot plānots, ka šī bruņotā grupa ieradīsies tur. Tad jau būtu jāizpērk prezidents un publika. Bet tā kā iestāde, kur Boriss Jeļcins skatījās izrādi, bija aplenkta ar pastiprinātu apsardzi, tad šī bruņotā grupa ir pārcēlusies uz citu kultūras namu un saņēmusi tur gūstā. Bet tie avoti, kas nāk no Valsts domes. Tās ir tādas versijas. - Parunāsim par turpmāko Krievijas varas iestāžu rīcību. Runājot par to, man nāk prātā gadījums, kad es gatavoju sižetu par zemūdenes "Kursk" katastrofu, kur bija ārkārtīgi neveiksmīgie glābšanas darbi. Viens no Krievijas jūrniekiem man teica, ka padomju laikā krievu zemūdenēm pie korpusa bija piemetinātas glābšanas kapsulas, lai gadījumā, ja notiek avārija, lai to neuzzina neviens. Lai necieš PSRS prestižs. Vai joprojām Krievijā termins "gordostj deržavi" jeb "valsts gods" tiek turēts augstāk par cilvēku dzīvībām? - Jūsu piemērā par atomzemūdeni, protams, varētu ļoti ticēt tam, ka PSRS mantojums visciešāk ir aizķēries tieši militāristu apziņā, attieksmē pret cilvēku dzīvībām. Cilvēka dzīvība ir zemāka nekā valsts gods. Šajā jautājumā prezidents Putins katrā ziņā ir jau modernās paaudzes pārstāvis. Viņš vairs nepārstāv tādā klasiskā nozīmē padomju nomenklatūru. Īstenībā viņš nekad nav bijis padomju nomeklatūrists, partijas darbā kāds sīks kancelejas ierēdnis. Viņš bija specdienesta darbinieks, kas ir redzējis pasauli un strādājis izlūkdienestā VDR. VDR nebija īsti rietumi, bet tur sadūrās rietumu un austrumu intereses. - Putins šobrīd ir izvēles priekšā. Valsts vai cilvēki? - Putins ir izvēles priekšā. Arī viņš un viņa tuvākie specdienesti pašreiz nezina, kā būtu pareizi rīkoties. Es pieļauju, ka te varētu būt dažādi atrisinājumi. Es pieļauju tādu atrisinājumu, par kādu jūs runājāt. Valsts gods ir augstāks, un pieņemt lēmumu pēkšņi šturmēt šo teātri un tad redzēs, kas iznāks. Kas paliks dzīvi, tie paliks dzīvi. Man gribētos ticēt, ka prezidents Putins meklēs starptautisku atbalstu cilvēku atbrīvošanai. Šorīt pie aplenktās mājas runāja ASV vēstnieks, kurš teica arī tādus zīmīgus vārdus, ka šis notikums nenāks par labu čečenu lietai. Acīmredzot čečenu lieta varētu nozīmēt čečenu brīvības cīņas, ko ASV atbalsta nevis militārā ziņā, bet politiski. Tas varētu sarežģīt attiecības. Bet es domāju, ka te ir viena traģiska lieta. Krievijas speciālisti runā par to, ka čečeniem ir cita mentalitāte, Kaukāza tautību cilvēkiem ir cita. Tajā pašā laikā viņi to apzinās, bet nesaprot šo mentalitāti. - Es gribētu citēt vienu izteikumu: "Tie, kas sagrāba Maskavas teātra centru, nav ļaundari. Viņu rīcība ir izmisuma solis." Tā šo situāciju ir komentējis viens no maniem kolēģiem, žurnālists Atis Klimovičs, kurš ir ļoti bieži bijis Čečenijā un sekojis tur notikumu gaitai. - Atis Klimovičs varbūt ir labākais eksperts par postpadomju telpas jautājumiem. Acīmredzot tas ir izmisuma solis. Tikai mēs nezinām, kas tieši pašreiz ir tie cilvēki. Ko tieši viņi pārstāv? Vai viņi ir tikai Čečenijas bruņoti cilvēki? Vai viņi ir starptautiska tīkla pārstāvji? To mēs uzzināsim tikai tad, kad šī problēma, traģēdija beigsies. - Runājot par pašu čečenu mentalitāti. Vai šī mentalitāte ir tas, kas dzen izmisumā šos cilvēkus? - Jā. Pirmkārt, mums ir jāņem vērā ļoti svarīga lieta, ka čečeni, inguši un Krimas tatāri ir tautas, kuras pilnīgi tika deportētas no savām teritorijām Staļina laikā. Staļins veica provokāciju Otrā pasaules kara laikā pret čečeniem, un uz šīs provokācijas pamata čečeni tika pilnīgi pārvietoti. To tauta nevar aizmirst. Ja to nevar aizmirst tās tautas, no kurām ir deportēta daļa iedzīvotāju, tad kā to var aizmirst tauta, kura ir padzīta no savas dzimtenes, kaut arī atgriezusies savā teritorijā, kurā jau bija priekšā kādi citi iedzīvotāji. Šī Kaukāza mentalitāte, šī islamistu mentalitāte šajā gadījumā ir "bagātināta" ar padomju pieredzi. Čečenu islamists nav tas pats, kas Ēģiptes musulmanis. - Kur ir tā atšķirība? - Ēģipte, Maroka un daudzas citas arābu valstis ir dzīvojušas tomēr demokrātiskās sistēmās, saglabājot savu mentalitāti, savas tradīcijas un tajā pašā laikā zina, kas ir demokrātiskas valstis. Bet, protams, ir pretruna, jo Sadama Huseina zeme nav bijusi Padomju Savienības sastāvdaļa. Pareizi jau Bušs nosauca Huseinu par Staļina skolnieku. Es domāju, ka šeit pretrunu loks ir tik milzīgs, ka to ir grūti atšķetināt. Brīvības cīņas gadiem ritot, traģēdijai saasinoties, saaug kopā ar metodēm, kas it kā mums Eiropas cilvēkiem nav pieņemamas un kļūst par teroru. - Bet šobrīd prezidents Putins ir izvēles priekšā. Teroristi vēlas runāt tieši ar viņu. Viņi acīmredzot izvirzīs viņam tās pašas prasības, ko ir izvirzījuši līdz šim. Kāda būs Putina reakcija? - Ja mēs atceramies 1996. gada Budjonovsku, tad Krievijas valdība, kad prezidents vēl bija Jeļcins, bija spiesta deleģēt premjerministru Viktoru Černomirdinu, kurš pēc savas dabas ir ļoti lepns cilvēks, uz sarunām par ķīlnieku atbrīvošanu ar Šamilu Basajevu. Tad es domāju, ka čečenu bruņotie vīri, vienalga, kas arī viņi būtu – brīvības cīnītāji vai teroristi, protams, stāda sev par mērķi nostādīt Maskavu un Kremli tādā stāvoklī, lai prezidents Putins nonāktu līdz sarunām ar šiem teroristiem. Šodien tieši prezidenta administrācijas cilvēki jau sāk sarunas ar tiem, kas tur gūstā ķīlniekus. Ar Irīnu Hakamadu, Krievijas Valsts domes deputāti viņiem bija par maz. Šīs grupas acīs Valsts domes deputāts nebauda tādu autoritāti. Viņi prasa vairāk. Viņi prasa prezidentu. - Jūsu prognoze – Putins piekritīs vai ne? - Kam? Prasība izvākt karaspēku ir mazliet diletantiska, jo izvākt 10 vai cik dienu laikā karaspēku? Mēs to ļoti labi zinām. Būtu jāpasauc kaut vai Dainis Turlais, lai pastāstītu, ko nozīmē izvest no kādas teritorijas karaspēku 10 dienu laikā. Es domāju, ka te paliek tādas iespējas – dabūt vairāk sabiedroto no rietumvalstīm, prezidentu Bušu palīgā. Vai arī pieņemt lēmumu un šturmēt šo iestādi, lai nogalinātu tos, kas tur ķīlā cilvēkus. - Paldies Petera kungs. Latvijas televīzija turpinās sekot notikumu attīstībai.