Dzīvais ūdens - mīti un realitāte.

Ūdens, kaut sastāv tikai no diviem elementiem un tiek aprakstīts ar ļoti vienkāršu ķīmisko formulu — H20 — ir, iespējams, vissarežģītākā viela uz mūsu planētas.

Literatūrā dzīvais ūdens un tā dažādā ietekme uz cilvēka organismu aprakstīta ļoti plaši. Daudzās valstīs (Vācijā, Amerikā, Norvēģijā u.c.) ir Ūdens pētniecības institūti (Water Research institute); daudzas firmas pasaulē ražo un izplata ierīces ūdens atdzīvināšanai — enerģetizēšanai —‚ tādēļ par mītu to tā vienkārši nevar uzskatīt. Arī Latvijā reti kurš nebūs dzirdējis vai pat pieredzējis dzīvā ūdens veiktos brīnumus, atveseļojot cilvēka ķermeni. Bet vai iespējams fizikāli pierādīt dzīvā ūdens rašanos kādā konkrētā ierīcē? Ūdens, vismaz tas, ko lieto pārtikā, nekad nav absolūti tīrs. Parasti tas satur sāļus, skābes, mikroorganismus — lielākās vai mazākās koncentrācijās. Tādēļ, mainot piemaisījumu sastāvu un proporcijas, iespējams mainīt ūdens īpašības ļoti plašās robežās. Abstrahēsimies no piemaisījumiem un uzskatīsim, ka runa ir par ūdeni, kura sastāvā ietilpst tikai ūdeņradis un skābeklis. Ūdens molekulā abi ūdeņraža atomi nav novietoti tieši 180° leņķī viens pret otru (tā būtu lineārai molekulai), bet veido 105,5° leņķi, ja molekula ir šķidrumā, un 109,5° leņķi, ja molekula ir ledus agregātstāvoklī. Pēc sakārtotības pakāpes ūdenim izšķir pentagonālu un heksagonālu struktūru. Pentagonālā sakārtotība tiek piedēvēta t.s. mirušajam ūdenim, bet heksagonālā — dzīvajam. Ledus un sniegpārslu struktūra ir klasiski heksagonālas struktūras piemēri. Ja ūdeni atdzesē, tā struktūra paliek “dzīvāka” — sakārtotāka. Savukārt, to uzsildot, struktūra izjūk. Arī daudz vājāka apkārtējās vides iedarbība maina ūdens struktūru. N. L. Maikesels (Norman de Lauder Mikesell) kādā rakstā analizē pētījumus, kuros pierādīts, ka gaisma noteiktā viļņa garumu diapazonā, magnētiskais lauks, kvarca kristāli, “piramīdu” enerģija, skaņa un ātras temperatūras izmaiņas rada tā saukto strukturēto ūdeni. Strukturētais ūdens tiek izmantots ārstniecībā, un ļoti daudzos pētījumos ir analizēts, kā var veidoties tā antiseptiskās un organismu tīrošās funkcijas. Minētajos pētījumos apgalvots, ka figūrām, kas līdzinās Ēģiptes faraonu piramīdām (sānu skaldnes veido vienādmalu trijstūri), piemīt spēja koncentrēt starojumu (magnētisko, radioviļņu u.c.) tādā veidā, ka viss, kas atrodas zem tām (sevišķi centrā, 2/3 no augstuma), maina savas īpašības. Izmaiņas struktūrā maina ūdens skābumu (pH vērtību), blīvumu, viskozitāti, virsmas spraigumu, kā arī ūdens molekulu svārstību un elektroniskos spektrus. Visus šos lielumus teorētiski ir iespējams noteikt fizikālos eksperimentos, tomēr tie jāveic ļoti uzmanīgi, izslēdzot nejaušas blakus ietekmes. Dabiskos apstākļos ūdeni strukturē Saules un Mēness gaisma, Zemes magnētiskais lauks, ģeoloģisko iežu magnētiskās anomālijas, grunts sastāvs un kristāliskā struktūra, specifisku ģeometrisko figūru enerģija, ātras temperatūras izmaiņas (iztvaikojot, kondensējoties). Ja ūdens “strukturēts” ar zilo (ultravioleto) gaismu (rītausmas Saule), ziemeļpola magnētisko enerģiju, ātru temperatūras pazemināšanos — tas ir sārmaināks par vidējo (pH > 7), ar lielāku virsmas spraigumu un daudz labāk šķīdina dažādus minerālus, palīdzot organismam tos uzņemt. Savukārt, ja ūdens strukturēts ar dzelteno vai sarkano gaismu (pēcpusdienas Saule), dienvidpola magnētisko enerģiju, temperatūras ātru paaugstināšanos vai mehānisku kratīšanu, kā arī, izmantojot “piramīdas” efektu (skatīt zemsvītras piezīmi), tas ir skābāks nekā parasti (pH

Uz augšu