Nebakstīt «pavēderi»! Krievija Kaukāzā
Krievija pasaules politikā

FOTO: Reuters/ScanPix

Portāls TVNET turpina iesākto rakstu sēriju par Krievijas ārpolitiku pasaulē. Sērijas trešais raksts ir veltīts Kaukāza reģionam, kurš vēl 90. gados tika uzskatīts par Krievijas kapsētu un rotāja pasaules ziņu virsrakstus. Lai gan mūsdienās saspīlējums Kaukāzā ir norimis, Krievija turpina reģionā investēt un uzskata tā kontroli par neatsveramu savas drošības garantu.

Krievijas redzējums par Kaukāzu

Atrodoties to Krievijas teritoriju pierobežā, kuras stiepjas no Melnās līdz Kaspijas jūrai, Kaukāza kalnu grēdai ir milzīga nozīme Krievijas drošības arhitektūrā. Tā kalpo kā dabīga aizsargpozīcija, kuru nepieciešamības gadījumā var militāri nostiprināt pret ārēju agresiju. Šā iemesla dēļ Krievija vienmēr ir bijusi ieinteresēta Kaukāza kalnus kontrolēt, lai ievērojami apgrūtinātu uzbrucēja centienus ieņemt valsts attīstītos rietumu reģionus no dienvidiem. Tie ir vitāli svarīgi, jo tajos atrodas lielākā daļa valsts ražošanas kapacitātes, lielākie apdzīvotie centri, visintensīvāk apstrādātās lauksaimniecības zemes un visattītīskākie transporta tīkli.

Principā šo teritoriju nozīmīgums Krievijas spēka veidošanā padara tās par valsts «pavēderi» jeb punktu, kura bakstīšana ļoti sāp.

Kaukāza stratēģiskais nozīmīgums kļūst vēl vairāk redzams, ja aplūkojam, kāds ir reljefs  Krievijas teritorijai no Kaspijas līdz Melnajai un Azovas jūrai. Ja uzbrucējs Kaukāza kalnus pārvar, tad tam priekšā paveras milzīgi līdzenumi, kurus var ļoti veiksmīgi izmantot uzbrukuma operāciju veikšanai. Savukārt šāda situācija ļoti apgrūtina gan Rostovas pie Donas, gan Volgogradas aizsardzību. Savukārt, ja krīt šīs abas pilsētas, tad uzbrucējs ir ieguvis spēcīgu placdarmu arī tālākam uzbrukumam uz Voroņežu, Saratovu un beigu beigās arī Maskavu. Savukārt, ja realizējas šāds scenārijs, tad valsts «pavēdere» ir izbakstīta tik ļoti, ka Krievijas ietekme pasaules politikā nu jau var tikt uzskatīta par niecīgu.

FOTO: REUTERS/SCANPIX

Tomēr PSRS sabrukums uzlika Krievijas kontrolei pār šo teritoriju lielu jautājuma zīmi. Iemesli tam bija divi. Pirmkārt, Kaukāza dienvidu daļā, kura iepriekš atradās padomju sastāvā, izveidojās neatkarīgas valstis – Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija ar vēlmēm nokratīt PSRS imperiālisma paliekas. Otrkārt, arī Kaukāza ziemeļos tika sākti centieni veidot neatkarīgas valstis (piemēram, Čečenijā). Krievijai bija skaidrs, ka šādas situācijas ietvaros tā minētās aizsargpozīcijas var zaudēt. Vladimira Putina laikā ir aktivizējušās arī bailes, ka ietekme Kaukāzā varētu pāriet Rietumu organizāciju – NATO un ES virzienā. Putins redz pasauli kā lielvaru cīņas pārņemtu, kuru izraisa ASV nevēlēšanās dalīties varā un ietekmē ar spēlētājiem, kuri nākotnē pietuvosies Vašingtonas varas līmenim (tai skaitā Krievija). Šā iemesla dēļ amerikāņi centīsies Krieviju vājināt un izmantot dažādus instrumentus valsts ietekmes samazināšanai. Līdz ar to Rietumi ir tas agresors, kurš censtos Kaukāza kalnus pārvarēt, lai uzbruktu valsts dienvidiem.

Krievijas mērķi un stratēģija

Ņemot vērā iepriekš minēto Krievijas stratēģisko domāšanu, valsts mērķis ir tikai viens – saglabāt kontroli.

Lai to panāktu, tiek izvirzītas divas galvenās stratēģijas – viena Ziemeļkaukāzam (teritorijām Kaukāza grēdas ziemeļu pusē), bet otra Dienvidkaukāzam (teritorijām Kaukāza grēdas dienvidu pusē). Runājot par Ziemeļkaukāzu, prezidenta Borisa Jeļcina laikā Krievija centās lietot pavisam vienkāršu metodi – militāru spēku. Reaģējot uz Čečenijas neatkarības pasludināšanu, Krievija mēģināja šajā teritorijā ievest armiju, lai atjaunotu valsts kontroli. Tomēr čečenu karotāju nekonvencionālās karadarbības metodes (uzbrukumi no slēpņiem, kalnaina apvidus izmantošana) nodarīja valsts armijai lielus zaudējumus un Jeļcina popularitātes kritumu. Tāpat nesekmīgi bija Krievijas mēģinājumi noturēt reģiona galvaspilsētu – Grozniju. Rezultātā pirmais Čečenijas karš (1994-1996) beidzās ar Krievijas armijas atkāpšanos un Jeļcina piekrišanu atzīt nodibinātās valsts robežas (tomēr juridiski neatzīt Čečenijas valstiskumu), kā arī vienošanos Čečenijas jautājumu galīgi atrisināt līdz 2001. gadam. Pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas situācija mainījās. Krievija nu izmēģināja daudz smalkāku metodi – uzticama līdera atrašanu. Putins izmantoja 1999. gada terora aktus kā ieganstu, kāpēc Krievijai būtu jāatgriežas tolaik no politiskā haosa ciešošajā Čečenijā. Otrā Čečenijas kara (1999-2000 militārā fāze; 2000-2009 stabilizācijas fāze) ietvaros Putins jau laikus izveidoja uz sadarbību vērstas attiecības ar vienu no Čečenijas bruņoto grupu līderiem Ahmadu Kadirovu, kurš apņēmās Putina vārdā Čečeniju kontrolēt un paturēt to Krievijas Federācijā. Šī sadarbība izrādījās ārkārtīgi efektīva. Kadirovs ar Krievijas armijas atbalstu spēja nostiprināt savu varu un panākt stabilitāti. Pat pēc viņa nogalināšanas 2004. gadā kontrole veiksmīgi tika nodota viņa dēlam Ramzanam.

Interesanti ir tas, ka laika gaitā Putina-Kadirova starpā ir izveidojušās sava veida priekšnieka-padotā attiecības, taču bieži nevar saprast, kurš ir priekšnieks un kurš padotais.

Piemēram, teorētiski Putins ir tas, kurš sniedz Kadirovam kontroli pār lielāko daļu Čečenijas kontrolēšanai nepieciešamo bruņoto spēku, kā arī milzīgus ekonomiskus bonusus (piemēram, milzīgas dotācijas no Krievijas valsts budžeta, kontroli pār Groznijas lidostu un tās muitas nodevām, daļu no naftas ieguves naudas, kā arī tiesības Krievijas vārdā runāt ar kaimiņos esošajām Kaukāza republikām par terorisma problēmām). Tomēr Kadirovs nebūt neuzvedas kā ar pateicību apveltīta marionete. Piemēram, 2016. gadā, kad Krievijas valdība lēma par nākamā gada federālo taupības budžetu, Kadirovs asi iebilda pret Finanšu ministrijas ierosinājumu samazināt dotācijas Čečenijai un pierunāja Putinu paturēt esošo dotāciju apjomu (pārējām Kaukāza teritorijām tās tika samazinātas). Tāpat arī tad, kad Čečenijas galvaspilsētā Groznijā tika veikta Krievijas policijas operācija, kura nogalināja cilvēku, Kadirovs pavēlēja savām policijas vienībām šaut uz jebkuru Krievijas policistu, kurš parādās viņa teritorijā.

FOTO: AP/Scanpix

Savukārt Dienvidkaukāza gadījumā Krievijas pieeja ļoti atgādina sašķelšanas stratēģiju, kuru jau minēju savā rakstā par Maskavas ārpolitiku Eiropā.

Lai gan Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna ir no Krievijas neatkarīgas valstis, tomēr tiek darīts viss iespējamais, lai paturētu tās Maskavas ietekmes sfērā un nepieļautu to virzību uz Rietumiem.

Krievijai par laimi, pašas Kaukāza republikas ir sniegušas vairākus ieročus. Par galveno no tiem var uzskatīt iesaldētos konfliktus. Pēc neatkarības iegūšanas Gruzijā plosījās pilsoņu karš, bet kaimiņos Azerbaidžāna sagāja ragos ar Armēniju. Maskava ir izmantojusi šos saspīlējumus savā labā. Piemēram, Kalnu Karabaha konflikta ietvaros Putins ir pārliecinājis Azerbaidžānu iegādāties Krievijas ieročus, savukārt Armēnija ir pārliecināta pieņemt valsts drošības garantijas un Krievijas armijas bāzi.

Tādējādi Putins uztur spēka līdzsvaru starp abām pusēm un neļauj panākt konflikta atrisinājumu kādai no tām par labu.

Savukārt konflikta atrisinājums ir nepieciešams, lai izpildītu pievienošanās kritērijus ES un NATO. Interesanti arī tas, ka abas no pusēm apzinās, ka lielāka virzība NATO un ES virzienā nozīmētu militārās palīdzības kāpinājumu pretiniekam. Gruzijas gadījumā ietekme līdz 2008. gadam tika uzturēta ar miera uzturētāju klātbūtni Dienvidosetijā un Abhāzijā, taču pēc Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili neveiksmīgā mēģinājuma teritorijas atkarot tos ir nomainījuši Krievijas armijas profesionālie karavīri. Šāds apstāklis iespējas atgūt zaudēto, atrisināt iesaldētos konfliktus un virzīties uz Rietumiem padara ļoti mazas.

FOTO: AFP/SCANPIX

Runājot par Krievijas ietekmi Dienvidkaukāzā, jāpiemin arī gāzesvadu kārts. Šā resursa piegāde sniedz Maskavai politisku sviru, ar kuras palīdzību var pierunāt kaimiņvalstis tai tuvoties. Šāda problēma ir īpaši aktuāla Armēnijai, kuras lielākā daļa no izmantojamās dabasgāzes nāk tieši no Krievijas.

Kādi ir panākumi?

Ņemot vērā, ka Krievijas galvenais mērķis Kaukāza reģionā ir darīt visu iespējamo, lai saglabātu savu kontroli, valsts ir guvusi panākumus. Putina-Kadirova partnerība ir attaisnojusi savas cerības un padarījusi Čečeniju gan relatīvi stabilu, gan arī saglabājusi Maskavas kontroli. Jāpiebilst, ka Kadirovs ir arī noderīgs instruments cīņā pret radikālajiem islāma grupējumiem, kuri pēdējos gados ir sākuši aktīvi darboties Čečenijas kaimiņos esošajā Dagestānā. Savukārt iesaldēto Dienvidosetijas, Abhāzijas un Kalnu Karabahas konfliktu uzturēšana ir palīdzējusi gan saglabāt Krievijas ietekmi Dienvidkaukāzā, gan arī novērst NATO un ES ekspansiju. Pat Gruzija, kura līdz Krievijas-Gruzijas karam (2008) bija uzskatāma par būtiskāko kandidāti dalībai šajās organizācijās, nu ir uzņēmusi daudz piezemētāku kursu un sākusi ar Krieviju veidot dialogu. Armēnijas savaņģošanai ir palīdzējusi arī gāzesvadu politika. Valsts izjustā enerģētiskā atkarība no Maskavas bija viens no iemesliem, kāpēc valsts 2015. gadā pievienojās Krievijas vadītajai Eirāzijas Ekonomiskajai Savienībai.

Krievija reģionā nākotnē

Ieskicējot nākotni, uzskatu, ka Krievijas ietekme Dienvidkaukāzā paliks nemainīga. Maskavai ir pietiekami daudz resursu, lai turpinātu ieguldīt līdzekļus spēku līdzsvara uzturēšanā starp iesaldētajos konfliktos iesaistītajām pusēm un panāktu to turpināšanu. Būtiski, ka NATO un ES sarunas par nepieciešamību uzņemt Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju to saimē ir palikušas daudz klusākas. Tāpat saglabāsies arī Krievijas dominante pār Armēniju dabasgāzes sektorā. Situāciju varētu uzlabot lielāka Armēnijas sadarbība ar energoresursiem bagāto Irānu, kura jau ir uzbūvējusi vienu gāzesvadu starp Teherānu un Erevānu. Tomēr, ņemot vērā ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu atjaunot pret šo valsti sankcijas, Irānai šādiem projektiem varētu nebūt naudas.

Pretēja situācija varētu izveidoties Ziemeļkaukāzā.

Ņemot vērā Ramzana Kadirova arvien pieaugošo ietekmi un pašapziņu, viņš varētu kļūt Putinam bīstami nepaklausīgs.

Hipotētiski varētu pat realizēties situācija, kurā vairs nebūtu diskusijas, kurš ir priekšnieks – Putins vai Kadirovs. Čečenijas prezidents varētu iegūt arvien lielāku ietekmi pār Maskavas lēmumiem un rezultātā izveidot situāciju, kurā Čečenija ir pakļauta Krievijas centrālajai varai tikai formāli. Tāpat Čečenijas kontekstā pastāv zināma bīstamība Putina nomaiņas gadījumā. Kadirovs tad varētu izmēģināt veiksmi un apmaiņā pret Čečenijas stabilizācijas veikšanu pieprasīt jaunajam Krievijas vadītājam vēl lielākas pilnvaras. Jebkurā gadījumā pašreizējā Kadirova-Putina situācija ilgtermiņā var spēlēt Maskavai par sliktu.

Uz augšu